DIVU SIRŽU ZĒNS
REŽISORS VIESTURS ROZIŅŠ
LIEPĀJAS TEĀTRIS
★★★★
Janvāra beigās ar spridzinošo ļaunuma dabas anatomisko šķērsgriezumu – režisora Elmāra Seņkova triloģiju Šekspīrs (22.01.), Grimmi (23.01.) un Grieķi (24.01.) – Nacionālajā teātrī viesosies Liepājas teātris. Taču, neraugoties uz viesizrādēm Rīgā, noteikti ir vērts sev uzdāvināt arī kultūrceļojumu uz Liepāju. Šoreiz kā galamērķi ieteikšu režisora Viestura Roziņa debijas iestudējumu Liepājas teātrī – Divu siržu zēns, kas nule 10. janvārī piedzīvoja pirmizrādi. Par cilvēkiem, kurus parasti apzīmējam ar vārdu "viņi" un turam tālu no savas apziņas un robežām. Izrādes galvenais patoss ir mēģināt kaut uz brīdi afgāņu bēgļu ģimeni ieraudzīt kā tādus pašus cilvēkus kā mēs, kas vakarā grib siltu zupu, atpūsties drošībā miteklī, kurš nav jādala ar žurkām, un kas visiem spēkiem cīnās, lai brālim iespējami labākais pasaules ārsts izārstētu slimo sirdi.
Britu dramaturgs, libretists un televīzijas scenāriju autors Fils Porters dokumentālo Amiri ģimenes stāstu ir radījis skatuves versijā, bet tajā nav nekā izfantazēta. Hameds Amiri ir dzimis Herātā Afganistānā. Kad viņam bija 10 gadi, viņa māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, kas ir pret Taliban likumiem. Šis lielā mērā ir izņēmuma stāsts. Vīrs un citi radinieki Faribu nenomētāja ar akmeņiem, bet saslēdzās kā sargājošas bruņas, un ģimene kādā naktī sāka garu un mokpilnu ceļu līdz Lielbritānijai, kur bija vislielākās cerības brāļa retajai sirdsslimībai. Piedzīvoto Hameds Amiri uzrakstīja romānā Divu siržu zēns, kas iznāca 2020. gadā.
Režisors Viesturs Roziņš un ansamblis – aktieri Anete Rimkus (Fariba), Sandis Pēcis (Muhameds), Valts Skuja (Huseins), Kārlis Ērglis (Hameds), Artūrs Irbe (Hesams), komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Ēriks Gertners – ļoti godīgi, neejot teritorijā, kur viņi varētu kļūt dekoratīvi vai falši, izdzīvo Amiri ģimenes stāstu vispārcilvēciskajā līmenī. Roziņš pēcizrādes sarunās uzsvēra, ka ir vēlējies runāt par šo tuvāko ģimenes apli, kur cilvēki krīt cits par citu un kas ir milzīgs spēka un drošības avots. Aktieri brīnišķīgi izspēlē šo ģimenes kopābūšanas enerģiju, kur pat visšausmīgākajos notikumos ir vieta jokiem un paķircināšanai. Daudzas mizanscēnas apzināti būvētas tā, lai to izceltu. Režisors atklāja, ka saņēmis jau skeptisku aicinājumu – nu labi, un tagad par tiem bēgļiem, kas "zog, izvaro, slinko un smird". "Kur vēl, ja ne mākslā, runāt par cilvēcību? Šis ir stāsts par Amiri ģimeni," uz to atbildot, uzsver Roziņš.
Spoža ir mākslinieka Valtera Kristberga un režisora sadarbība. Aktieri vienādos pelēkos kombinezonos maina lomas, epizodiskie personāži ārpus ģimenes loka – pārcēlājs, muitnieks, bēgļu nometnes sociālais darbinieks u. c. – tiek iezīmēti, uzgriežot atšķirīgas krāsas apkaklīti. Kristbergs sarunās ar skatītājiem atklāja, ka viņa iecerē vizuālais kods ir bijuši skatuves strādnieki, kuri pastāvīgi kaut ko pārbūvē. Aktieriem pie jostas ir urbji, kurus viņi nemitīgi lieto, iezīmējot nepieciešamo vidi. Pie mammas jostas karājas līmlentes rullis, kura stirkšķēšana kopā ar konstanti griezīgo urbja skaņu izaug līdz vieliskai metaforai par pasauli, kurā cilvēkiem nav vietas, kur viņu elpa ir kļuvusi nelegāla. Uz skolu puikas Lielbritānijā iet ar mugurenēm, kas pēc formas un krāsas nepārprotami atgādina ēdienu pārvadātāju kastes. Tomēr mūžīgi "viņi", iezīmētie?
TEĀTRIS
IESAKA UNDĪNE ADAMAITE
LASIS STASIS ★★★★
Režisors Edgars Kaufelds
Latvijas Leļļu teātris
Mākslinieces Rūtas Briedes darbs, protams, izpeld ārpus jebkādām vērtējumu sistēmām. Elpu aizraujoši! Turklāt visa krāšņā zemūdens pasaule – no pūšļu fuka līdz jūraszirdziņiem – ir veidota no audumu atgriezumiem, lietotiem apģērbiem un brāķētiem veikalu audumiem. Starpbrīdī vecāki nedaudz rauca pieres par īsto mērķauditoriju un stāsta skaidrību, es līdz ar viņiem. Citādi – ekomarķēts, sirsnīgs, izzinošs zemūdens Sprīdīša stāsts.
IEKŠAS ★★★★
Horeogrāfe Rūta Pūce
Ģertrūdes ielas teātris
Ja ir vēlme morāli atbalstīt dejas nozari, kura pieprasa savu Dejas māju, pašu nodarbina jautājums par pielāgošanos (jebkam), ja patīk saņemt atsvaidzinošu dumpiniecisku mākslinieču dusmu enerģiju, šī izrāde, savā ziņā – manifests vai arodbiedrības sapulce, noteikti ir jāredz. Turklāt tā ir nominēta nesen izziņotajai Dejas balvai.
NAŽI VISTĀS ★★★★
Režisore Inga Tropa
Nacionālais teātris
Latvijas teātri lutina ar biežām pirmizrādēm, līdz ar to spēcīgi darbi daudz par ātru iejūk repertuārā. Agneses Budovskas talanta cienītājiem – obligātais apmeklējums, ko skaisti ierāmē un izceļ Ivara Kļavinska un Guntara Grasberga sulīgie aktierdarbi. Noslēpumaina, jutekliska, spriedzes pilna izrāde par instinktu un intelekta mūžīgo tuvcīņu.