Kad šo 1869. gadā iesvētīto baznīcu cēla, tā bija piekalnē, nevis citu augstu ēku ielokā, stāsta viens no Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzes mācītājiem bīskaps Rinalds Grants, Lutera akadēmijas rektora vietnieks. 6.–7. jūnijā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca vēlēs jaunu arhibīskapu Jāņa Vanaga vietā, Rinalds Grants ir viens no amata pretendentiem (otrs – Ikšķiles iecirkņa prāvests Dzintars Laugalis). Kādā ielokā sevi šodien jūt luterāņi, kādu Lieldienu vēsti Grants atrod laikā, kad tepat blakus cilvēki tiek nogalināti briesmīgā Krievijas agresijas karā, un ko viņš darītu, ja tiktu ievēlēts, – to bīskapam jautāja SestDiena, pie viena pavaicājot, vai jaunatne par baznīcu interesējas arī citādā veidā, ne vien, kā stāsta Grants, dažubrīd automašīnās pārgalvīgi driftējot pa apli apkārt Vecās Ģertrūdes baznīcai.
Nākot pie jums caur Vecās Ģertrūdes baznīcas telpām, aizdomājos, kādas ir mācītāja izjūtas dažādās baznīcās. Vai atšķirības ietekmē arī arhitektūra, telpas vai tomēr tikai draudze?
Ietekmē gan arhitektūra, gan draudze. Piemēram, Doma baznīcas kancele ir tik liela, ka tur varētu sastāties arī padsmit cilvēku, un arī pati Doma baznīca ir plaša, un jārēķinās ar atbalsi. Kamēr mazā dievnamā citreiz pat kanceles nav, tu stāvi pie cilvēkiem un runājies, nav jālieto mikrofoni, tas noteikti ir daudz personiskāk.
Protams, arī tie cilvēki, kas klausās, tevi ietekmē. Ja tu viņus pazīsti, ja sprediķo savā draudzē, kuru tu zini un kura zina tevi, runāt ir daudz vieglāk, nekā aizdodoties un runājot tur, kur mācītājs un auditorija viens otru nepazīst. Tur cilvēki mazāk atsaucas, mazāk reaģē uz to, ko saki sprediķī.
Tātad jums labāk patiktu runāt mazākā dievnamā nekā Doma baznīcā?
Man patīk būt tuvāk cilvēkiem. Doma baznīca vienmēr ir izaicinājums. Dažas reizes esmu tur sprediķojis, tur mana iekšējā izjūta ir tāda, it kā es būtu tālu no cilvēkiem. Arī Vecās Ģertrūdes baznīca nav maza, bet pie tās esmu pieradis, lai gan, piemēram, ceturtdienu dievkalpojumos nekāpjam kancelē, bet ejam priekšā pie pirmās rindas un runājam, esot vienā līmenī.
Ja jūs ievēlēs par arhibīskapu, jūsu sēdeklis būs Doma baznīca.
Jā, un Doma draudze ir tā, kur arhibīskaps ar zināmu regularitāti kalpo. Vecā Ģertrūde man pēc vairāk nekā 25 te nokalpotiem gadiem tad paliktu kā īpaša vieta, kur es noteikti šad tad labprāt atgrieztos gūt kādu ierosmi, atbalstu vai stiprinājumu. Galu galā tā lielā bagātība ir cilvēku attiecības, un šeit man tās ir veidojušās gadu desmitiem. Arhibīskapa amatā – varu tikai atsaukties uz to, ko esmu dzirdējis no saviem amata brāļiem, arhibīskapa un pārējiem bīskapiem, kuriem nav vienas savas draudzes, – ir diezgan jūtams cilvēcisko attiecību iztrūkums. Kad tu aizbrauc vizitācijās uz kādu draudzi, tu jau nevari uzreiz ar cilvēkiem runāties ļoti personiski un dziļi.
Tas varētu būt viens no arhibīskapa amata izaicinājumiem – lielāka vientulības sajūta.
To mums arhibīskaps Jānis Vanags ir daudzkārt sacījis. Viņa vadībā lielā mērā Saldus Svētā Jāņa draudze izveidojās par ļoti dzīvu, uz iekšējām attiecībām vērstu kopienu, kurā es iepazinu kristietību, Saldū nākot pie ticības. Kad Jāni Vanagu ievēlēja, viņš vienā mirklī no aktīvas draudzes nonāca Vecrīgas birojā.
Jūs intervijās jau iepriekšējā amata sakarā esat stāstījis, ka apsvērāt visus par un pret, jautājāt sev, vai tas jums ir vajadzīgs. Kandidējot uz arhibīskapa amatu, droši vien atkārtojas tas pats process.
Jā, kādu laiku esmu svēris tos par un pret un sapratis, ka tur īsti nav izejas. Tu nevari tos objektīvi nosvērt. Tas ir atkarīgs no tava iekšējā stāvokļa – vienā brīdī liekas, ka redzi vairāk argumentu par, nākamajā brīdī uzdod sev jautājumu, kāpēc tev tas vajadzīgs. Tas varbūt ļoti cēli skanēs, bet, ja es savā iekšienē netieku lielā skaidrībā par plusiem un mīnusiem, tad gribu dot Dievam un baznīcai iespēju, lai, ja viņi atpazīst manu aicinājumu, tas varētu notikt.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 24. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!