Nu jau pagājuši pieci gadi, kopš Jēkabpils bijušajā uniātu baznīcā – tagadējā Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo dievnamā – biju klāt kādam «patiesības mirklim» – tā dēvēju dzīves pārsteigumus, kas aizkustina līdz tirpumam, izgaismo un paliek personisko atklāsmju zelta grāmatā. Toreiz draudzes vecākā Irina Gubere iepazīstināja mani ar auksto, mūžīgā atdzimšanas stāvoklī sastingušo baziliku, kas tikai ar Dieva brīnumu rindu bija izglābta no sabrukšanas pašā vecpilsētas viducī. Soļi skaļi atbalsojās augstajās velvēs, elpa bija burtiski saredzama, un saules gaisma iespīdēja koncentrētā staru kūlī, kad Irina atsaiņoja nesen atrastos draudzes dārgumus – fragmentus no baznīcas senā interjera. Koši zilais iepakojums čaukstēja un noslīdēja uz grīdas, atklājot unikālus baznīcas karogus (horugvus), zeltītus kokgriezumus, «Dieva aci» un vienu svēto pēc otra. Kad no vislielākā saiņojuma tika noņemts tā sedzošais ietērps un uz tumšajiem dēļiem lēni parādījās erceņģelis Mihails, iestājās bijīga klusuma pauze. Man aiz sajūsmas, Irinai no bažām – vai tiešām viņas baznīcas «mīluļi» vēl kādam liekas vērtīgi? Jā, jā un vēlreiz jā! – apliecināju viņai, kā kādreiz izskolota mākslas vēsturniece toreiz pārstāvot Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Šie atklājumi ir autentiski, vērtīgi, brīnumaini, tos noteikti vajag pētīt, restaurēt, izstādīt...
Mans pacēlums nedaudz mazināja Irinas skepsi, pat bailes no uzraugošās institūcijas, tomēr viņas piesardzīgā attieksme izrādījās pamatota. Toreiz nevienu neieinteresēja nedz manas komandējuma atskaites, nedz atrastie priekšmeti. Lai taču svētie turpina krāt putekļus, ietinas savos miskastes maisos un netraucē mums dzīvot... Pieminekļa statuss joprojām kavējas, kaut šo mākslas priekšmetu vērtība ir apliecināta gan ar neatkarīgiem pētījumiem, gan ar cilvēku subjektīvo interesi pasākumā Sakrālais mantojums. Jaunas atklāsmes, ko sarīkoju tieši tādēļ – lai šie Dievam tīkamie mākslas darbi augšāmceļas un dzīvo. Tie nav darināti slēpšanai bēniņos, tumsai un ierēdņu augstprātībai, to uzdevums ir starot uz āru – tāda ir mana pārliecība.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 24. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!