SestDienas pieredzes stāsti / SestDienas pieredzes stāsti

Pieredze

Visi grib būt citi © DIENA

«Nokost» bagātos ir viena no pēdējos gados visbiežāk izmantotajām fabulām populārajā kultūrā. Par mūsdienās tik bieži sastopamo aizrautību ar to, kā gāzt pie varas esošos, izmantot pelēkās zonas abstraktajā sistēmā, lai dzīvotu nedaudz labāk, vai izjust dziļu aizvainojumu pret tiem, kas dara mazāk un pelna vairāk, stāstu netrūkst.

Ājurvēda Valmierā © DIENA

Esmu intervējis cilvēkus, kas nopietni pievērsušies ājurvēdai, bet no viņu stāstītā skaidri atceros tikai vienu principu: ājurvēdas pareizas ēšanas mācība paredz, ka saldais ēdiens jāēd vispirms, pēc tam tikai pirmais un otrais.

…no viena pavasara uz nākamo… © DIENA

Apgāds Neputns savā brīnišķīgajā samta sērijā ir laidis klajā irāņu dzejnieces Forūgas Farohzādas (1935–1967) dzejas krājumu ar tās atdzejotāja Raimonda Ķirķa izsmeļošo priekšvārdu, kurā viņš raksta: «Atzinīgi dēvēta par irāņu Silviju Plātu vai Annu Sekstoni, nievājoši par persiešu Bilitis – dzejnieci, kuras vienīgā vērtība ir vīrišķās fantāzijas iekvēlināšana…»

Punktu un svītru valoda © DIENA

Pirms 235 gadiem ASV Masačūsetsas pavalstī pasaulē nāca Semjuels Morze, kura vārds joprojām asociējas ar Morzes ābeci jeb sistēmu, kas deva iespēju ar elektromagnētiskā telegrāfa ierīces palīdzību (un ne tikai) pārraidīt tekstus – vidēji ap 30 rakstzīmēm minūtē. Pateicoties šim izgudrojumam un Morzes uzņēmībai, telegrāfs XIX gadsimta vidū un otrajā pusē kļuva par pasaulē nozīmīgāko saziņas līdzekli un šo statusu saglabāja līdz pat pagājušā gadsimta nogalei, kad to pakāpeniski izkonkurēja mobilie tālruņi.

Liepiņš kapitālisma ūdeņos © DIENA

Komponistu Zigmaru Liepiņu, tobrīd Latvijas plaukstošākās privātās radiostacijas Radio SWH vadītāju, portretēja 1996. gada 4. maija SestDiena, sākdama ar Liepiņa apgalvojumu, ka kapitālismā viņš jūtas kā zivs ūdenī.

Skaistās sejas lāsts © DIENA

Liepājas teātra izrāde Neglītenis modelē nereālu situāciju, kad plastiskās ķirurģijas sasniegums – izcili skaista seja – kļūst par masveida preci.

Zaļās Nirvānas pusdienas © DIENA

Ikviens cilvēks, izņemot tālo ziemeļu tautas, kaut reizi dzīvē ir bijis vegāns, kaut vai bērnībā svešā dārzā ābolus zogot, un, ja šajā zagšanas aktā dabūjis vēl arī no dārza sarga sāls zalvi pakaļā, tad var teikt, ka viņš ir baudījis vegānu ēdienu jau ar garšvielām.

... pārējais notiks pats no sevis © DIENA

Šis ir Elīnas Vendijas Rībenas trešais dzejoļu krājums, kurā apkopotā dzeja tapusi no 2022. līdz 2025. gadam. Mani jau uzreiz piesaistīja absolūti lieliskais krājuma nosaukums Piena mugurkauls – gluži kā piena zobi, kurus ar laiku nomaina kaula zobi.

Līvas Ulmanes skaistumi © DIENA

Norvēģu aktrisi un režisori Līvu Ulmani SestDiena intervēja 1996. gada 27. aprīlī, sarunas iegansts bija viņas grāmatas Pārvērtības iznākšana latviski.

Feirāms Grīziņkalnā © DIENA

Vai die’, bet mani kartupi vēl nav izsutuši… – latviešu pirmspadomju literatūras klasikas zinātājs uzreiz pateiktu, kurā darbā šī frāze meklējama un kurš Rīgas rajons tajā aprakstīts.

«Viņš uzsūks visu» © DIENA

Šis ir dzejnieka, mūziķa un dramaturga, kurš publicēties sāka 2015. gadā portālā Satori, Aleksandra Barona debijas krājums, kas pārsteidz ar nobriedušu un ļoti sazemētu dzeju.

Lustīgs zēns Dundurs © DIENA

Žurnālistu aprindās populāro Preses nama direktoru Kazimiru Dunduru (1931-2016), kam bija svarīga loma preses neatkarības nodrošināšanā Atmodas gados, intervēja 1996. gada 20. aprīļa SestDiena.

Pusdienas gaisīgā atmosfērā © DIENA

Kurš teica, ka tagad nav pieminekļu laikmets? Šodien top tik vareni pieminekļi, ka, tos ieraugot, pat Kārlis Zāle sāktu nervozi pīpēt.

Kad sieviete satiek ideālo © DIENA

Lieldienas paskrēja nemanot, un es vairs nekad nedarīšu tādas muļķības un neplānošu ģimenes sanākšanas laikā veltīt sevi grāmatu lasīšanai. Tas vienkārši nav iespējams.

Deputāts ar maisiņu © DIENA

Parlamentā strādājošo preses pārstāvju pirmā reakcija, izdzirdot Modra Lujāna (1964 – 2022) vārdu, ir smīniņš, – rakstīja 1996. gada 13. aprīļa SestDiena, portretējot politiķi, kurš sabiedrībai pazīstams kļuva 1988. gada 25. martā, kad Lujāns tika aizturēts mītiņā komunisma upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa.

Tēva galva kā visuma centrs © DIENA

Ivars Šteinbergs laikam ir viens no dažiem pašreiz ļoti aktīvās mūsdienu latviešu dzejnieku paaudzes pārstāvjiem, kura tekstus pēc spoža iesākuma un tikpat spoža turpinājuma esmu sākusi uztvert ļoti nekritiski – man patīk viss, ko Šteinbergs raksta, jo raksta viņš izjusti, emocionāli un profesionāli.

Neiespējamās gleznas © DIENA

Gleznotāju Birutu Delli (1944– 2025) 1996. gada 4. aprīļa SestDienas salonā intervēja Inese Kalveite, cita starpā vaicādama arī, kad bilde ir gatava.

Bulkai jauns kaimiņš © DIENA

Kādas vietas var palikt stabilā atmiņā ar to raksturošanai varbūt nebūtisku, tak spilgtu ainu. Tā man Pārdaugavā pirmais, ko atceros, iedomājot Liepājas ielas Maximu, ir nevis paši Maximas plaukti, nedz arī veikala kaimiņienes – kafejnīcas un ceptuves Bulka – garšīgais piedāvājums, bet kāds auksts ziemas rīts. Patiešām auksts, mīnus 12 grādu.

Priecīgs pārsteigums © DIENA

Šoreiz sanāca tā, ka satikāmies un sākām domāt, uz kuru krogu iet, nebija mums nekāda gatava konkrēta plāna, kurā iestādījumā būtu jāielūkojas pirmoreiz vai kur jāatgriežas, ja iepriekšējā reizē paticis (vai arī nācies vilties, bet palikusi sajūta, ka krogam ir izaugsmes potenciāls, tātad vilšanos var norakstīt uz sākuma grūtībām un vajadzētu pārliecināties, vai tā tiešām ir).

Gaiši nospiedumi © DIENA

Kristīne Jučkoviča nav debitante literatūrā – pirms diviem gadiem iznāca viņas romāns Nesaki ne jā, ne nē, kuru diemžēl biju palaidusi garām, jo pēc stāstu krājuma Viņa nāk var spriest, ka rakstītājas balss ir nobriedusi un zina, ko dara.

Peipusa mode Latvijā © DIENA

Tajos tālajos laikos pirms 30 gadiem, kad iešana uz ledus pavasarī bija katra makšķernieka izvēle un atbildība, nevis pašvaldības noteikts aizliegums, SestDiena 1996. gada 23. martā atskatījās uz saviem marta lomiem Peipusa ezerā.

Modernās tehnoloģijas laupījušas mums vietas atraduma prieku, kad tikai ar atmiņas un pa ceļam uzrunāto padomdevēju palīdzību pēc lielākas vai mazākas maldīšanās tomēr atrodi ceļu uz meklēto vietu lielākā vai mazākā nekurienē.

Uzņēmējdarbībā ir iespējami divi varianti – vai nu vinnēt, vai zaudēt, 1996. gada 9. marta SestDienā viņa portretētājam Edgaram Galzonam skaidroja bēdīgu galu ņēmušās, bet tobrīd vēl tikai savu problēmu sākumā esošās akciju sabiedrības,«visu problēmu atrisinātājas» Auseklītis dibinātājs un šefs Valdis Krisbergs (1944–2018).

Šodien Vjetnama ir iecienīts ceļojumu mērķis un būtu vēl iecienītāks, ja nebūtu diezgan patāls biežākai braukšanai. Protams, ja tur, kā savulaik Filipīnās, tiktu rīkots basketbola pasaules čempionāts un Latvijas izlase tajā būtu tikusi, puse Latvijas būtu Vjetnamā un fani cits citam dotu dažādus gastronomiskus zvērestus un solījumus, piemēram, «ja Latvija vēlreiz uzvarēs Franciju, es došos uz vjetnamiešu tirgu un apēdīšu ceptu vardi», «ja Lietuvu, tad grilētu žurku», «ja Vāciju, tad esmu gatavs suni apēst», un visbeidzot, ja Ameriku, tad pat sikspārni, lai visa pasaule zina, cik latvieši tagad ir bīstami.

Ilgi, ilgi gaidīju šo krājumu, kopš pirmoreiz pamanīju tā izziņošanu apgāda Neputns sadaļā Tapšanā. Šķiet, tas tur stāvēja mūžību un vēl vienu dienu, un vēl, un vēl – tik liela bija mana nepacietība ieraudzīt savām acīm Vērdiņa septīto krājumu pieaugušajiem (bērniem sarakstīti četri).

Par zaudēto un neatgūstamo © DIENA

Grāmata, kas pēc apraksta solījās būt diezgan jestrs psiholoģiskais krimiķītis, man izvērsās par skaudru jaunības atmiņu pilnu, smeldzīgu gabalu par zaudētajiem gadiem, par neatgūstamajām noskaņām un izplēnējušām kaislībām.

Nometņu iela Pārdaugavā līdz ar savu pieteku Meža ielu jau labu laiku ir no tām Rīgas ielām, kurās ceļinieks badā var nomirt tikai tad, ja nespēs izšķirties, kurā no daudzajiem krogiem doties iekšā.

Nu ko, kārtējā nedēļa pagājusi, un ir laiks atslodzei. Šoreiz nepiedāvāšu nopietnu grāmatu ilgai domāšanai un refleksijai – te būs smuks randiņu trillerītis no autores, kura reiz uzrakstījusi patiešām neparastu un aizraujošu spriedzes romānu Mājkalpotāja.

Dace Rukšāne savu vārdu ir turējusi. 2020. gada janvārī, brīdi pirms pandēmijas, iznāca rakstnieces «smaržu cikla» pirmais romāns Krieva āda. Par dzīvi Hruščova laika Liepājā un divu sieviešu – Emīlijas un Meldras – likteņiem, kad māte okupētajā Liepājā fatāli iemīl krievu. (2023. gadā Liepājas teātrī romānu skatuves valodā iedzīvināja Inga Krasovska.) Sekoja Džikī (2023), Lu-lū un Eņģelis (2024) un šobrīd gan jau visi interesenti ir aprijuši jaunāko, noslēdzošo romānu Sarkanais un melnais, un baltais, jo serialitātes intriga no romāna uz romānu bija iemesta spēcīga.

Cilvēkam zināmā vecumā iznāk aizdomāties par lietām, kuras varētu notikt, bet viņš tās droši vien nepieredzēs, nedabūs un tamlīdzīgi. Tādas domas var uznākt arī jaunībā, tad gan lielākoties kādu mīlas kreņķu dēļ, kad liekas, ka nekad vairs vai arī vispār nekad nesatiksi otru mīlošu sirdi, meiteni utt., bet līdzīgas domas var izraisīt arī naudas trūkums, citi nepiepildāmi sapņi vai šaubas par iespēju atrast dzīves jēgu vispār.

Šodien