Roma sagaida ar bezgalīgi garām, taisnām un trokšņainām ielām. Gar ietvēm cieši cits pie cita novietoti tūkstošiem motorolleru un simtiem mazmazītiņu auto. Šķiet, tik mikroskopiskus mašīnu modeļus var sastapt tikai Itālijā. Ik pa brīdim gaisā uzvēdī kārdinošs picu aromāts, bet no vitrīnām vilinoši uzglūn visdažādāko šķirņu dželato. Visnegaidītākajās vietās uzrodas greznas skulptūras un strūklakas.
Izklausās stereotipiski? Varbūt. Bet arī patiesi.
KLASISKAS VĒRTĪBAS
Pirmā diena ieplānota Romas "klasikas" apskatei, jo šajā arhitektūras un mākslas pērlēm piesātinātajā pilsētā vēl ne reizi neesmu viesojusies. Kā pirmais brīnums manā priekšā iznirst Sv. Marijas Madžores bazilika. Iespaidīgo dievnamu uzskata par pasaulē vecāko svētnīcu, kas uzcelta par godu Jaunavas Marijas vīzijai. Grandiozā celtne aplūkojama par baltu velti, tikai jāizstāv neliela rinda uz drošības pārbaudi. Bazilikā acis gluži vai žilbst no visa zelta, mozaīkām, marmora un gleznām, kas biezā slānī rotā baznīcas interjeru. Kā milzīgs kristiešu dārgums bazilikā glabājas dēļi no silītes, kurā dzimis Jēzus. Tā vismaz stāsta leģenda. Izeju no baznīcas, un liekas, ka pat spilgtā Itālijas saule nemirdz tik spoži, kā vizēja bazilikas zeltījumi.
Sekoju ielai, kas aizvijas līdz ikoniskajām Spāņu kāpnēm. XVIII gadsimtā celtās kāpnes stiepjas simt trīsdesmit piecu pakāpienu garumā. Šī vieta ieguva pasaules slavu līdz ar parādīšanos 1953. gada filmā Romas brīvdienas ar Odriju Hepbērnu un Gregoriju Peku galvenajās lomās, bet vēlāk uzņemta arī citos kinodarbos, arvien vairojot savu atpazīstamību. Tūristi te sapulcējušies kuplā skaitā, sajūta kā skudru pūznī. Visapkārt mudž kameras, uz selfijkokiem piemontēti telefoni, kā arī fotografēties kāri ārzemnieki. Pa vidu tūristu baram strādnieki ar brangām stieplēm pie kāpnēm rūpīgi nostiprina puķupodus.
Spāņu kāpņu pakājē saulē mirguļo barokāla XVII gadsimta strūklaka, kas veidota pusnogrimušas laivas veidolā. Nostāsts vēsta, ka Tibras upes plūdos šajā laukumā tika ieskalota laiva, kas, ūdenim atkāpjoties, palika sēžam pašā laukuma viducī. Notikums vēlāk iedvesmoja tēlnieku Džovanni Lorenco Bernīni strūklakai piešķirt tieši šādu formu.
Arī Romas un pat visas Eiropas slavenākā strūklaka – Trevi – meklējama pavisam netālu. Greznā XVIII gadsimta strūklaka nudien atstāj mēmu. Iepriekš domāju: ai, kas tad tur var būt īpašs, gan jau filmu uzpūsta popularitāte. Tomēr, stāvot līdzās milzīgajam tēlniecības veidojumam, apjaušu, ka Trevi strūklaka savu slavu ir godam pelnījusi. Strūklakas centrā slejas teju sešus metrus augsta ūdens dieva Okeāna statuja – varenais vīrs iekāpis gliemežvāku karietē, ko, krēpēm mežonīgi plīvojot vējā, braši velk ūdens zirgi. Varētu domāt, ka rīta pusē strūklaka vēl nebūs tūristu ielenkumā, bet kas tev deva! Cilvēki ap to jau drūzmējas biezā slānī. Kamēr vieni pār kreiso plecu met monētu, tikmēr citi taisa fotogrāfijas. Joka pēc Trevi strūklakā monētu ielidinu arī es – uz atgriešanos! Noplunkšķ vien. Runā, ka vienas dienas laikā strūklakā tiek iesviesti aptuveni trīs tūkstoši eiro. Labā ziņa – nauda tiek novirzīta labdarības organizācijai, kas to izmanto cēliem mērķiem, piemēram, zupas virtuvei, patvēruma izveidei Romas trūcīgākajiem iedzīvotājiem un citiem sociāla rakstura projektiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. februāra - 6. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!