Ļeņina dzimšanas dienu vēl nevarēja aizmirst 1995. gada 22. aprīļa SestDiena: "Ik gadu 22. aprīlī visas pasaules bērni nostalģiskās skumjās piemin laikus, kad Zemes virsū staigāja un viņu galviņas glaudīja lielais Ļeņins pedofils, kas bērnus mīlēja kā neviens, pat nešāva. Dāļādams bērniem apelsīnus un futbolbumbas, viņš gandrīz nokavēja sacelšanos, bet, reiz sacēlies, izdarīja tā, lai bērni tiktu vaļā no saviem nepareizajiem vecākiem, un viņam uzreiz radās ļoti daudz mazbērnu, tāpēc viņš atņēma lapsai zivi un atdeva to bērniem. Arhisirsnīgas bija grāmatas par Ļeņinu, žēl, ka tagad tās vairs nevar dabūt. Cienījamas kolēģes man ir atzinušās, ka tās viņām bērnībā bijušas mīļākās grāmatiņas. Bet nu jau Ļeņins citā valstī, tāpēc nebūtu smalki jaukties tās iekšlietās, ja reiz pat Otrais karš mums ir katram savs, un Rīgā tās beigu 50. gadadienas tuvošanās sajūtama tikai no smalkiem mājieniem. Piemēram, sēž pie Radiomājas kāds vīrs ar cepuri uz trotuāra un kaut ko jautri spēlē uz latviski tautiska instrumenta. Pa savu parasto maršrutu Saeimas virzienā iet garām Krištopans un vīra cepurē neko neiemet. Tautas mūziķiem no tā būtu izdarāms secinājums: tagad kādu laiku Krištopana maršruta malā ieteicams sēdēt ar bajānu un furašku."
Starp citu, ar šo tēmu sasaucās tajā pašā SestDienas numurā publicētā intervija ar Jāni Ādamsonu, tobrīd iekšlietu ministru.