ZELTA TEMPLIS ★★★★
REŽISORS HENRIJS ARĀJS
Latvijas Nacionālais teātris
Savulaik kāds prominents Latvijas kultūras darbinieks, pabijis Japānā, godīgi atzina, ka suši, kādus var dabūt Latvijā, nepavisam nav tādi kā oriģinālie. Līdzīgs risks, protams, piemeklē katru, kurš izdomā Latvijas apstākļos iestudēt parafrāzi par kādu no japāņu teātra formām. Izraugoties Jukio Mišimas romānu Zelta templis Leldes Stumbres dramatizējumā (izmantots Ingūnas Beķeres tulkojums), arī režisors Henrijs Arājs, protams, staigā pa plānu ledu, tomēr viņa iestudējumā var rast daudz rosinoša.
Antropoloģe Svetlana Rižakova 2016. gadā portālā Kroders.lv publicējusi recenziju par buto dejas tehnikai veltītu rakstu krājumu, ko Simonas Orinskas sastādījumā 2015. gadā izdeva apgāds Mansards. Rižakova raksta: «Interesanti, ka butō ideja iekļaujas raksturīgajā nacionālromantiskajā interpretācijas modelī, kas savieno protesta patosu ar etniskās vienotības garu, ko uzturējušas nelielas «zinošo» grupas, gaišreģi, kas saglabājuši šīs svētās zināšanas cauri gadsimtiem, neskatoties uz nelabvēlīgajiem apstākļiem.» Simona Orinska jaunajā izrādē pieaicināta kā kustību horeogrāfe, tomēr šis ir tekstā balstīts iestudējums, kurā stilizētā kustību partitūra apvienojumā ar Adriāna Toma Kulpes radīto vizuālo tēlu un Platona Buravicka mūziku veido savdabīgu pasauli ar savām estētiskajām, stilistiskajām un arī saturiskajām likumībām.
Jukio Mišima (1925–1970) latviešu skatītājam pamatā pazīstams ar Alvja Hermaņa divreiz Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto darbu Marķīze de Sada. Romāns Zelta templis latviski 1997. gadā ir izdots grāmatā. Taču kopumā Mišimas mantojums latviski joprojām nav pieejams tādā apjomā, lai mēs teiktu, ka varam gūt puslīdz pilnvērtīgu priekšstatu par šo rakstnieku, kurš izvēlējās savu dzīvi pabeigt pats. Piemēram, luga ar provokatīvo nosaukumu Mans draugs Hitlers latviski tikusi iestudēta tikai amatierteātru vidē (turklāt ar mainītu nosaukumu).
Henrija Arāja iestudējums ir vēstījums, kā idealizētu priekšstatu sabrukums izraisa jaunā cilvēkā destrukciju un vēlmi iznīcināt šķietamo skaistuma etalonu, kas ir apžilbinājis ar ārējo perfekciju, bet licis vilties saturā. Trūcīgais jauneklis Midzogučī Ulda Siliņa atveidojumā apbružājas tīri fiziski Nacionālā teātra Jaunajā zālē sēdošo skatītāju acu priekšā, pamazām drūpot viņa ārējam, it kā sastingušajam veidolam. Ir Zelta tempļa kā ēkas skaistums (kam mēs ticam uz vārda), ir vilšanās reliģiskajos rituālos un zināšanās, ko templis spēj sniegt, un ir šī ideāla pretstats – topošā aktiera Tomasa Ralfa Ābolkalna atraktīvi atveidotais fiziski nepilnīgais Kašivagī, kurš invaliditāti spējis pavērst sev izdevīgā virzienā. Pārliecinošs liekulīgā Priestera lomā ir Voldemārs Šoriņš, aizkustinošs kā dedzīgais māceklis Curakava – vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas students Rūdolfs Sprukulis. Lienei Sebrei un Inārai Sluckai ir samērā neizdevīgs uzdevums atveidot vairākas perifēras varones, izceļot sava tipāža spilgtākās iezīmes, piemēram, Slucka mātes lomā izplūst žēlabās.
Gribu noslēgt ar nedaudz nešpetnu, bet ne ļauni domātu novēlējumu: tā kā abi jaunā režisora Arāja iestudējumi Latvijas Nacionālajā teātrī (arī Ugunsseja) saistīti ar dedzināšanu kā protesta formu, viņam sērkociņus nedodiet!
TEĀTRIS
IESAKA ATIS ROZENTĀLS
DIVEJIS VYRTUVĒ, NASKAITŪT NABAŠNĪKU ★★★★
REŽISORI OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS, MĀRIS KORSIETS DAUGAVPILS TEĀTRIS
Ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa traģikomēdijas lokalizācija Latgales vidē piedāvā divus neviennozīmīgus, bet spilgtus sieviešu raksturus, kas savaldzina ar vitalitāti un dzīves grūtību uzveikšanas prasmi. Mēs varam, protams, strīdēties, vai tas, ar ko abas varones nodarbojas, ir vienīgais veids, kā tikt uz zaļa zara, turklāt, kā redzam, neiztiek bez satraucošiem pārdzīvojumiem, taču kopumā izrāde ir apliecinājums sievietes spēkam un atjautībai.
GRIEĶI ★★★★
REŽISORS ELMĀRS SEŅKOVS
LIEPĀJAS TEĀTRIS
Reizēm jau gadās, ka teātris izsludina kāda iestudējuma pēdējo reizi un vēlāk savas domas maina, tomēr labāk sasparoties un, ja Elmāra Seņkova triloģijas trešā daļa nav redzēta, to 27. aprīlī noskatīties. Grieķu mītu sabalsošanās ar pasaules notikumiem mūsdienās un refleksija par teātra dabu savijas intriģējošā piedzīvojumā, kas aizrauj pat tad, ja gluži visas autoru norādes neizdodas atšifrēt.
NEVIENAM NEZINĀMĀ MARIJA ★★★★
REŽISORS ELMĀRS SEŅKOVS
LKA TEĀTRA MĀJA ZIRGU PASTS
Reizē izrāde un diplomdarbs, tātad režisors, dalot lomas un dodot uzdevumus, rēķinās, ka aktieri par savu veikumu var tikt vērtēti ar atzīmēm. Seņkovs visai brīvi rīkojas ar Antona Čehova Kaiju, bet sniedz arī savu versiju, kāda tad bija Konstantīna Trepļeva skandalozā izrāde, kas tik ļoti sadusmoja viņa māti. Bez LKA ceturtā kursa talantīgajiem studentiem lomās arī Inese Kučinska un Laura Siliņa.