Koncerta rīkotāji jau savā pērn publicētajā paziņojumā par 24. janvārī gaidāmo britu dzejnieka, mākslinieka un mūziķa Deivida Tibeta vadītās grupas Current 93 koncertu atzīst, ka mēģinājumi izstāstīt kādam par šo ilgi gaidīto viesi būtu lieka laika izšķiešana. Toties tiem, kuru meklētāja gars mūzikā vēl nav nospiests zem ikdienas steigas un rūpju sloga, nepavisam veltīga laika izšķiešana neliksies Current 93 visai garās, no laika viedokļa turpat piecas desmitgades aptverošās diskogrāfijas pētīšana. "Tā ir tumsa un reizē gaisma, tā ir skaista un briesmīga, tā ir brīnišķīga un biedējoša. Viss, ko es mīlu, ir šajās skaņās," – tā Deividu Tibetu raksturojis viens no uzrunātajiem dokumentālajā filmā par godu viņa salīdzinoši nesenajai izstādei ASV. Pārējiem vienkārši nav bijis, ko atbildēt. Jo Deivids Tibets ir ārkārtīgi daudzveidīgs – viņš nav ieciklējies kādā vienā izpausmes rāmītī un ir atšķirīgs gan katrā studijas albumā, gan koncertierakstos, tāpēc arī 24. janvārī Rīgā varam gaidīt pārsteigumus.
Apokaliptiskais folks
Deividam Tibetam esot bijusi arī stingra prasība koncerta organizatoriem izvairīties no tādiem mūsdienās jau populāriem žanru apzīmējumiem kā neofolks vai industrial, jo pateikt, ka viņš kombinē folka un industriālās mūzikas elementus, atkal būtu liet ūdeni. Current 93 mūzika dēvēta arī par apokaliptisko folku – varbūt tas viņam patiktu labāk? Lai arī Deivida Tibeta darbos var saklausīt dažādu žanru iezīmes, tas ir tikai sistematizācijas mīļotāju nopelns – viņa aptvertā muzikālās paletes amplitūda ir krietni plašāka. Iespējams, koncertā kādā brīdī var prasīties pēc ausu aizbāžņiem, tikai neiespiediet tos pārāk dziļi, lai kādas mierīgākas vietas, piemēram, čukstus rečitētas dzejas, saklausīšanai tos nebūtu grūti izķeksēt ārā.
Reizēm dažādu skaņu un trokšņu, monotonu un mainīgu ritmu, skaistu dziedājumu un orķestrālu ainavu salikumos Deivids Tibets pārsteidz līdzīgi kā vācu komponists Karlheincs Štokhauzens (1928–2007) – avangardists un viens no elektroniskās mūzikas pionieriem, kā arī viens no mūsu pašu multimediju patriarha Hardija Lediņa (1955–2004) iedvesmotājiem. Šeit ir vietā atgādināt, ka par Hardija Lediņa Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu liela interese ir ārpus Latvijas – pašlaik skatāma NSRD veltīta izstāde Viļņā. Lietuviešiem 80. gados nekā tamlīdzīga neesot bijis – ar to mēs jau sen varam lepoties, un tagad to varēsim darīt arī ar atmiņām par pirmo Deivida Tibeta un zinātāju (gotu un ne tikai) aprindās par kulta grupu dēvēto Current 93 koncertu Baltijā.
Neviens nav atgriezies
Arī paša Deivida Tibeta vokālās izpausmes ir mainīgas: tā ir gan dzejas rečitēšana, gan vietām var saklausīt folkpankroka dumpiniecisko enerģiju un teatrālismu, ko par savu vizītkarti ir padarījusi pie mums bieži redzētā grupa The Tiger Lillies, bet pārsvarā dzirdam naiva maiguma un mīlestības pilnu attieksmi pret esošo pasaules kārtību, kurā nevaram nerēķināties ar lietām, ko ietekmēt nav mūsu spēkos, – jebkuras dzīvas radības vairāk vai mazāk produktīvi (tas, protams, arī nosacīti, kas kuram skaitās produktīvi) nodzīvotā šaisaulē atvēlētā mūža noslēgumā nāk aiziešana no šīs pasaules. Mēs visi esam dzimuši, lai mirtu, – šī patiesība Deivida Tibeta dziesmās atkārtojas atkal un atkal. Nāve ir daudz apdziedāta tēma, jo tā ir neizdibināma un interesanta kaut vai tāpēc vien, ka nepakļaujas izpētei – no tās neviens nav atgriezies, lai izstāstītu, kā bija. Jo, ja visi ne vien ticētu, bet arī no lieciniekiem uzzinātu, ka "tajā pusē" būs daudz labāk, kuram gan vēl gribētos tērēt laiku, dzīvojot šo grūto dzīvi?
1960. gada 5. martā Malaizijā britu kara veterāna ģimenē dzimušais un pirmos desmit dzīves gadus tur pavadījušais Deivids Maikls Bantings jau bērnībā sastapis hinduismu, budismu un daoismu, agri iepazinis arī kristietību un vairākās universitātēs studējis filoloģiju. Pats sevi joprojām dēvē par kristieti, tas viņam, protams, netraucē filosofēt par visu iespējamo, kas var nodarbināt domājoša cilvēka prātu, un fanot arī par visu pasaules sātanistu (pašpasludināto, protams) elku – angļu okultistu un dzejnieku Alisteru Krauliju (1875–1947), no kura viņš ir aizņēmies savas grupas nosaukumu. Pseidonīmu Tibets šī raksta varonis ieguvis 80. gadu sākumā – to viņam devis industriālās mūzikas apvienības Throbbing Gristle vokālists Genesis P-Orridge (1950–2020), kad mākslinieki kopā muzicējuši grupā Psychic TV, tātad trāpījušies gan pareizie apstākļi, gan cilvēki apkārt, kas veidojuši Tibetu kā personību un daudzšķautņainu mākslinieku. Savā muzikālajā darbībā cauri gadu desmitiem viņš palicis vienīgais nemainīgais Current 93 dalībnieks, bet bijuši ilggadēji līdzgaitnieki, ieskaitot kādreizējo dzīvesbiedri Andriu Degensu, kura piedalījusies visos albumos no 1996. līdz 2009. gadam.
Lai uzdzied draugi
Jau kādā 80. gadu intervijā Deivids Tibets ļoti kritiski izteicās par popmūziku, ar pārliecību skaidrojot, ka tā arvien vairāk koncentrējas tikai uz lētu izklaidi un nekādu cilvēka pilnveidošanas lomu neveic. Pagājuši četrdesmit gadi, un šodien jau pat lielu daļu no Deivida Tibeta kritizētās 80. gadu popmūzikas klausāmies kā lielisku salīdzinājumā ar to, kas tiek ražots šodien. Tā notiek ne vien mūzikā, bet visās jomās, cilvēki vairs nedomā ilgtermiņā, jo klimata pārmaiņu, piesārņojuma un militāro konfliktu dēļ neviens vairs nevar būt pārliecināts, ka šai civilizācijai priekšā vēl ilga un auglīga vēsture.
Kā viesvokālistus Deivids Tibets tomēr pieaicinājis mūziķus arī no tās pašas popam pietuvinātās vides: angļu dziedātāju Marku Almondu no sintpopa dueta Soft Cell un savu draugu kopš astoņdesmitajiem austrālieti Niku Keivu, kurš 1996. gada albumā All the Pretty Little Horses dzied vienā no tituldziesmas – daudzu mūziķu interpretētas amerikāņu šūpuļdziesmas – versijām. Cita eksperimentālās un industriālās mūzikas klasiķa – grupas Coil dalībnieka Džona Belensa (1962–2004) – dziedātā Lucifer Over London no 1999. gada albuma Calling for Vanished Faces sākas ar Black Sabbath hita Paranoid oriģinālievadu, uz kuras ritma skeleta Current 93 uzbūvē savu skaņdarbu.
Raudošo bērnu kults
Aplūkojot Current 93 albumu vāciņu dizainu, kas bieži vien ir bērnišķīgi askētisks, uzmanību piesaista jau minētā albuma All the Pretty Little Horses vāks ar gleznu, kurai ļoti līdzīgas (arī ar raudošiem bērniem) mūs sagaida Rīgas radošās inteliģences patvēruma vietā – krogā un koncertzālē Aleponija. Tās ir itāļu gleznotāja Džovanni Bragolina (1911–1981) darbu reprodukcijas, kas izpelnījušās kulta slavu visā pasaulē, – klīst leģendas, ka tās esot nolādētas un daudzkārt palikušas neskartas, kad mājas, kurās tās bijušas, līdz pamatiem nodegušas. Pirmajā šīs vēlāk turpinātās sērijas eksemplārā Bragolins esot uzgleznojis kādu zēnu, kurš burtiski izsaucis uz sevi uguni – visas vietas, kurās viņš ir bijis, piemeklējusi ugunsnelaime. Pēc portreta uzgleznošanas arī paša Bragolina māja esot nodegusi. Savukārt zēnu ir piemeklējis liktenis, no kura uguns vajātajam laikam neizbēgt. Jau būdams pieaudzis, viņš sadedzis automašīnā un ticis atpazīts tikai pēc dokumentiem, kas atrasti braucamrīka vraka cimdu nodalījumā. Un arhivētājiem tie atkal ir tikai divi gadskaitļi – tādi paši, kādi paliks pēc katra no mums. Atšķiras tikai cipari, un arī tie ne vienmēr. Bragolina glezna ar raudošo meiteni turpina Deividam Tibetam sekot – tā rotā arī triloģijas The Inmost Light (2007) vāku. Par Current 93 Rīgas koncerta āfterpārtija vietu jautājumu nav – raudošie bērni mūs visus un pašu Deividu Tibetu jau sen gaida Aleponijā!
Deivids Tibets un Current 93
Hanzas peronā 24.I plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 55