Mudītei Treimanei piemīt ķēriens pārtapināt svešo "savējā", precīzāk, "mūsējā". Viņas tulkojumi ne tikai sagādā mums vairāk vai mazāk saistošu lasāmvielu un informē par norisēm skandināvu literatūrā, bet būtībā ir iemājojuši latviešu valodā un literatūrā kā "mūsējie". Diez vai iespējams iedomāties Tūves Jānsones trollīšu Muminu pasauli vai Astridas Lindgrēnes daudzveidīgo un sarežģīto pasauļu labirintu citādu, nekā to latviskojusi Mudīte Treimane, – savā laudatio pamatojis Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas eksperts Guntis Berelis.
Godinot tulkotājas un arī ilggadējās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspertes Mudītes Treimanes mūža veikumu, vēl līdz 25. aprīlim Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā apskatāmas Mudītes Treimanes tulkotās grāmatas no zviedru, norvēģu, dāņu un angļu valodas.
Četrdesmit darba gados Mudīte Treimane pārtulkojusi vairāk nekā simt grāmatu: gan paaudzēs labi pazīstamos bērnu literatūras darbus – Astridas Lindgrēnes, Tūves Jānsones, Jujas Vīslanderes, Svena Nūrdkvista un citu pasaulē atzītu autoru grāmatas –, gan nozaru literatūru, skandināvu daiļliteratūru, lugas un rakstus periodikā.
Tulkotāja un autore Mudīte Treimane saņēmusi vairākus apbalvojumus, tostarp Karaliskās zviedru akadēmijas prēmiju, Hansa Kristiana Andersena balvu, divas Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu.
Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā (2. stāvā) apskatāmi Mudītes Treimanes tulkojumi, kā arī Gata Šļūkas karikatūra, kas 2018. gadā tapa kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolēģu veltījums Mudītes 70 gadu jubilejā.
Tulkotāja Mudīte Treimane savai daiļradei veltītajā izstādē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rāda grāmatu ar Astridas Lindgrēnes veltījumu Latvijas bērniem, kurā rakstniece izsaka cerību, ka viņi noteikti jau ir sapratuši, cik laba sirds patiesībā ir Lennenbergas Emīlam – māsiņa Ida pie kārts ir jāpiesien tādēļ, lai viņa varētu tālāk redzēt apkārtni! Foto – Undīne Adamaite
Kā jūs 60. gadu beigās, 70. gadu sākumā varējāt ieinteresēties par skandināvu valodām, ja vēl pirms pāris desmitgadēm franču valodas un kultūras interesentus par šādu sapni sodīja? Kas jau bija mainījies?
Angļu filoloģiju studēju neklātienē. Jau no 1974. gada es strādāju bibliotēkā. Strādāju krātuvē, meklēju grāmatas un sūtīju ar liftu augšā uz lasītavu. Laikam tajā pašā rudenī radio izdzirdēju par zviedru valodas kursiem. Neprasiet man, kāpēc izvēlējos zviedru, bet vienkārši zināju, ka man to vajag. Kursi gan beidzās stipri ātri, jo skolotāja, kas mums mācīja zviedru valodu, pasniedza arī universitātē vācu valodu un nevarēja turpināt vadīt kursus. Septembrī sākām un ziemā jau beidzām. Turpinājām kādi trīs četri satikties pie manis mājās. Viens no viņiem vēl pilsētā ir, kādreiz sastopamies. Ar šiem ļoti īsajiem kursiem pietika. Lai laime būtu pilnīga, kursos ieraudzīju grāmatu par Lennebergas Emīlu. Ne es tobrīd zināju Astridu Lindgrēni, ne Lennebergas Emīlu, bet āķis man jau bija lūpā. Antikvariātā bija zviedru vārdnīcas un viss kaut kas. Pabijusi kursos dažus mēnešus, zināt, ko es nopirku? Ne vairāk un ne mazāk kā Selmas Lāgerlēvas Gestu Berlingu. Zinādama 80 vai 100 vārdu. Man to grāmatu vajadzēja! Tāds ir sākums.
Pēc tam jūs vienkārši turpinājāt mācīties no vārdnīcām pašmācības ceļā?
Jā, pamatā no vārdnīcām. Bibliotēkā mums arī bija dažas mācību grāmatas no 30. gadiem. Tā tas pamazām sākās. Pats pirmais bija stāsta Puisis no pils tulkojums krājumā pusaudžiem. Tā bija sērija, kurā publicēja stāstus no dažādām valstīm. Šo to publicēja izdevniecība Liesma. Ko varēja vēl dabūt, pirku antikvariātā. Tas bija laiks, kad bija iznākusi krievu – zviedru vārdnīca. Tā bija liela formāta ar pamatīgu vārdu krājumu, caur krievu valodu, bet vienalga... Periodikā, arī Pionierī, regulāri publicēju tulkojumus. Biju savākusi Astridas Lindgrēnes fotogrāfijas un rakstus par viņu. Viņas darbi Pionierī tika drukāti turpinājumos. Bibliotēkā strādājot, ar starptautisko starpbibliotēku abonementu pasūtīju grāmatas no Zviedrijas. Tā bija mana barība.
Tas bija 70. gados?
Jā, un arī vēlāk. Uzziņās bija viens zviedru uzziņu žurnāls, kurā varēju saņemt informāciju un pasūtīt. Pamazām tā tas sākās. Vasarās piestrādāju Intūristā. Drīz vien sāku tulkot arī Andersenu. Grāmata Meža gulbji, kurā ar lielām bildēm iekšā ir tikai trīs pasakas, ir mana pirmā taustāmā tulkojumu grāmata. No dāņu valodas.
Hansa Kristiana Andersena Meža gulbji (Liesma, 1987) ir Mudītes Treimanes pirmā tulkotā grāmata
Vai dāņu un norvēģu valodu apguvāt līdzīgā ceļā kā zviedru?
Ja zina vienu, var iemācīties arī pārējās. Ir šādas tādas atšķirības, bet tās ir tuvas valodas. Man bija arī dāņu un norvēģu valodas vārdnīcas. Tās varēja nopirkt arī grāmatnīcās, ne tikai antikvariātā. Varēju pasūtīt arī no bibliotēkas.
Vai jūs sarakstījāties ar kādu zviedru?
Sarakstes nebija, bet, tā kā strādāju ar tūristiem, sakari man bija. Pagrieziena punkts bija tad, kad Rīgā ciemojās kādas Zviedrijas izdevniecības pārstāve un es tulkoju šo tikšanos. Manas zināšanas bija vajadzīgas arī šādā veidā. Līdz ar to paplašinājās arī paziņu loks. Šie izdevniecības pārstāvji man vēlāk visu ko sūtīja, un es dabūju vairāk informācijas. Pateicoties viņiem, pirmoreiz 1984. gadā tiku uz kursiem Zviedrijā.
Vai jums nebija nedaudz bail nonākt padomju ienaidnieces statusā vai bijāt gana brīvs cilvēks un laiki jau bija būtiski mainījušies?
Piesardzība bija. Jutu, kur kas notiek un kādi cilvēki pēkšņi sāk ar mani runāt. Bibliotēkā strādājot, es biju visiem redzamā vietā. Domāju, kāpēc viens pēkšņi ne no kā sāk tik šausmīgi skaļi runāt. Pametu acis un skatos, ka tur ir viena mūsu darbiniece no krātuves. Acīmredzot kādam vajadzēja noteikt, kura es esmu. Ar brēcienu bija domāts piesaistīt manu uzmanību. Jā, agrāk bija instinktīva piesardzība.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, 20.–30. gados, skandināvu autori tika tulkoti ļoti daudz. Vai šis mantojums jums arī ir palīdzējis veidot savas tulkošanas prasmes?
Jā, piemēram, tulkotāja Elija Kliene. Vienreiz ar viņu sazvanījos, vajadzēja kaut ko jautāt.
Literatura.lv raksta, ka jūs ar Eliju Klieni kopīgi esat tulkojušas Lennenbergas Emīlu?
Tā sanāk. Tas man ir jāizstāsta. 1976. gadā iznāca plāna brošūriņa ar uzrakstu Lennenbergas Emīls. Tobrīd zviedru valodu jau zināju, atšķīru iekšvāku, un tur bija rakstīts – Lennenbergas Emīla jaunie nedarbi. Tur jau var atsēsties uz dibena, šito ieraugot! Es sapratu, kas par lietu, – mums taču grāmatas nebija pieejamas. Elijai Klienei kāds varbūt bija atnesis. Vai tikai viņai nebija arī Somijā kādi draugi.
Viņa pati kādu laiku bija dzīvojusi Somijā.
Nu, lūk. 1989. gadā iznāca pilns Lennenbergas Emīla krājums ar manu ievadu un Astridas Lindgrēnes veltījumu Latvijas bērniem. Tajā laikā, kad zviedru valodas zinātāju bija ļoti maz, izņemot Latvijas Radio, bija vajadzība pēc tulkiem. Es ļoti daudz esmu tulkojusi arī dažādu profesiju cilvēku intervijas, Intūristā vēl vadīju gidu grupas. Tas man ļoti labi noderēja, jo visas ekskursijas bija jāiemācās un jāpārtulko. Vienkārši ņēmu vārdnīcu un rakstīju tās ekskursijas. Šādā veidā labi apguvu zviedru valodu, tas man deva vārdu krājumu. Tas man palīdzēja arī tulkošanā. Man tik ļoti patīk zviedru valodas melodija! Kad es tagad lidostā dzirdu runājam kādu zviedru, jau saausos. Man vienkārši ir mīlestība uz to valodu, tas ir viss.
Vai, jūsuprāt, zviedru valoda ir grūta?
Es pat neteiktu, ka grūta, bet savdabīga, nedaudz īpatnēja. Biju jau mācījusies un studējusi angļu valodu, tās visas ir ģermāņu valodas. Valodas man ir bijušas noteicošais. Es arī bibliotēkā gadu desmitiem nostrādāju tieši humanitārajā nodaļā pie daiļliteratūras, nevis tehniskajā nodaļā.
Latvijā Astridas Lindgrēnes un Tūves Jānsones vārds, īpaši 70.–80. gadu bērnu paaudzei, ir ārkārtīgi populāri, neatņemama bērnības daļa. Biju pārsteigta, ka tā nebūt nav citur pasaulē, piemēram, Nīderlandē Lindgrēnes vārds maniem vienaudžiem nenozīmē neko īpašu.
Jā. Tas ir Elijas Klienes nopelns. Holandē Lindgrēne noteikti nav populāra, pat Vācijā ar to ir pašķidri. "Bērnu literatūras karaliene", un kādi tik vēl nav apzīmējumi, bet, nē, visur viņu nezina. Nabaga Astrida, viņa jau bija ļoti vienkāršs cilvēks. Es apbrīnoju viņas pacietību. No viņas var mācīties. Tāpēc man bija bauda, ka man piedāvāja tulkot viņas darbus.
Jums, protams, pietiek savu lauru, bet biju pārsteigta, ka grāmatas Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta, Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki un Brāļi Lauvassirdis nav jūsu, bet Elijas Klienes tulkojumi.
Karlsonam es neko neesmu tulkojusi klāt, bet Pepijai Garzeķei gan nācās tulkot klāt. Viena izdevniecība gribēja atkārtoti izdot, un atklājās, ka pa vidu trūkst vairāku nodaļu. Nedomāju, ka tas bija cenzūras dēļ. Var jau būt, ka Klienei tādu grāmatu atveda jau no Zviedrijas. Zviedri, atkārtoti izdodot Pepiju Garzeķi, arī nedrukā pilnīgi visu, bet izvēlas atsevišķas nodaļas. Astoņas nodaļas Pepijas Garzeķes grāmatā ir manējās.
Mums uz galda stāv arī divi jūsu jaunākie tulkojumi. Pastāstiet, lūdzu, vispirms, ar kādām pārdomām tulkojāt Astridas Lingrēnes Kara dienasgrāmatas. 1939–1945. Ieraksti ar avīžu izgriezumiem liecina, ka viņai bijis arī žurnālistes un, iespējams, politoloģes azarts.
Jā, mani arī tas pārsteidza. Izlasīju daudz ko tādu, ko līdz šim nebiju pētījusi. Ļoti labi, ka Zvaigzne ABC izdeva šo grāmatu.
Viens no Mudītes Treimanes nesenajiem tulkojumiem – Astrida Lindgrēne. Kara dienasgrāmatas. 1939–1945 (Zvaigzne ABC, 2023). Publicitātes foto
Grāmata varētu būt rakstīta arī šodien. Moto likts: "Dievs, palīdzi mūsu planētai, ar vājprātu pārņemtai." Kā caurviju motīvs skan Astridas Lindgrēnes reizē kauns un pateicība, ka viņi joprojām var svinēt bagātus Ziemassvētkus, kamēr turpat Eiropā cilvēki ģībst uz ielas no bada... Kas jūs īpaši uzrunāja?
Man tas likās kaut kas ļoti tuvs un pazīstams. Nāk prātā arī tikšanās brīdis pie viņas. To man izkārtoja draudzene. Viņa visu laiku teica – tev jāsatiekas, tev jāsatiekas! Es domāju – nu kā es tā? Man jau arī Lindgrēne, protams, bija dieva vietā. Likteņa ironija – draudzene strādāja tajā pašā izdevniecībā, kurā sākumā bija strādājusi Astrida. Mūsu tikšanās nebija gara, un mēs nemaz nerunājām. Aizgājām ar draudzeni un vēl kādu rakstnieci, ļoti simpātisku Astridas Lindgrēnes draudzeni. Es tur vienkārši sēdēju, un nebija nekāda uztraukuma. Es jau esmu lauku bērns, kādi nu bija tie apstākļi... Nabadzība un viss kas tāds. Laukos, Limbažos, viena pati ar slimu mammu. Esmu ļoti bailīga – pārdzīvoju, vai tā vajadzēja vai šitā. Bet tur pie viņas man bija tāds miers (smejas)! Protams, biju jau apburzījusies ar Zviedrijas latviešiem un citiem cilvēkiem, no uztraukuma jau biju tikusi vaļā.
Droši vien satikāt savu dvēseles radinieci.
Nuja. Gribas teikt, ka tas nav nekas sevišķs, bet tas tomēr ir kaut kas sevišķs, ko tu atceries visu mūžu. Man ir bijis daudz īpašu tikšanos arī ar Intūrista tūristiem, kuri pēc tam ir kļuvuši par draugiem. Tas paplašina apvārsni.
Lindgrēnes Kara dienasgrāmatas ierakstos parādās liecības, ka viņu dažādos veidos sasniedza ziņas arī par Baltijas valstu okupāciju.
Jā. Pieņemu, ka jebkuru viņa pie sevis nemaz nepieņemtu. Domāju, ka mani uzņēma tieši tāpēc, ka zināja par Baltijas valstīm. Mana draudzene Maija, kas mūs saveda kopā, arī nebija ar padomisku domāšanu. Viņa pilnībā bija pret okupāciju. Tā ka Astrida Lindgrēne jau zināja, ar ko viņai ir darīšana. Tāpēc tulkot šo grāmatu man likās kaut kas tik pazīstams, tas bija tik viegli! Nu labi, esmu jau ļoti daudz no viņas lasījusi, un, kad 40 gadus tulko, tad jau arī kaut ko iemācās. Tā man bija medusmaize. Tāds priekšstats, kāds man bija radies par Astridu Lindgrēni, – tāda viņa arī bija satiekoties. Mēle arī uz īstās tecīlas trīta, bet, protams, kur vajag. Viņa ir par taisnību – par dzīvniekiem un visu ko. Kad viņai bija iespēja palīdzēt, viņa jau palīdzēja ļoti daudziem. Viņa varēja palīdzēt vien ar savu vārdu.
Lasīju, ka reiz kāds panks meklējis pie viņas aizstāvību, lai neslēgtu viņa panku kafejnīcu.
Jā, cilvēkus uzrunāja pirmkārt viņas godīgums, zināšanas un arī talants. Viņai ir tādas dotības, kādas ir dotas retajam.
Jūs esat uzrakstījusi arī portretgrāmatu Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi (Zvaigzne ABC, 2007). Vai iedziļināšanās rakstnieces personībā palīdzēja viņas darbos ieraudzīt kādu jaunu šķautni? Kā jums šķiet, no kādas viņas privātās sajūtas radušies viņas nesajaucamie brīvdomīgie varoņi? Vai viņa pati jutās vientuļa?
Varēja tā būt. Droši vien vientulības dēļ. To ir grūti izskaidrot. Īstenībā viņas dzīve laukos nebija nabadzīga. Viņi bija pārtikuši. Protams, strādāt bērniem vajadzēja tāpat. Kaut kas viņā ir tāds, kas viņai liek to darīt – ja man ir dots, tad es dodu citiem. Tas viņu mudināja. Viņa arī lasīja daudz grāmatu. Grūti pateikt, kas viņu varētu būt ietekmējis. Ir jābūt arī meklējošam prātam, lai uzrakstītu, piemēram, Brāļus Lauvassirdis. To jebkurš neuzrakstīs, bet kas tur ir pamatā...
Vai jūs esat satikusi arī Tūvi Jānsoni?
Jā, esmu bijusi arī pie Tūves. Viņa ir tik mīļš cilvēks! Tik labsirdīga, labdabīga. Viņā arī ir kaut kas īpatnējs. Tie ir zelta rakstnieki, nezinu, kā lai nosauc.
Vai ar viņu arī vienkārši pasēdējāt vai uzdevāt kādus profesionālus jautājumus?
Pie viņas arī aizbraucām kopā ar draugiem. Atkal sanāca sagadīšanās, izrādās, viņa bija krustmāte manu Somijas zviedru draugu meitenei. Vēstules laikam atdevu muzejam. Tūve Jānsone man arī ir ļoti pie sirds.
Vienmēr pirmo min jūsu ieguldījumu bērnu literatūrā, bet jūs esat tulkojusi arī, piemēram, filozofa Sērena Kirkegora darbus un Zviedrijas vēsturi, arī Ingmara Bergmana atmiņas.
Jā, manam vīram patika filozofija. Bergmans jau tāds vienkāršāks.
Vai jūs nodalījāt bērnu grāmatas no pārējiem tekstiem?
Nē, pamatā ir teksts. Man galvenokārt ir trāpījušies ļoti interesanti teksti. Interese par literatūru man ir bijusi jau no pašas bērnības, kad man nebija nevienas grāmatas. Man vienkārši gribējās zināt, man vajadzēja (smejas)! Tas bija dzenulis. Tagad esmu pensijā, bet tāpat daudz ko nevar paspēt izlasīt. Ir viens, otrs, trešais, un to gribas uzzināt un to.
Vai sekojat arī, kas notiek mūsdienu un zviedru literatūrā?
Jā, es tam sekoju. Šo to paskatos arī internetā. Aizbraucot uz Stokholmu, vienmēr pamatīgi izrevidēju grāmatnīcu, apskatos, kas jauns gan daiļliteratūrā, gan literatūras vēsturē.
Pastāstiet, lūdzu, par jauno grāmatu – Katarīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms, ko esat pārtulkojusi izdevniecībai Liels un mazs.
Tā, kā šeit ir uzrakstīts par mobingu, neesmu lasījusi absolūti nekur. Šo grāmatu arī atradu kādā grāmatnīcā Zviedrijā pirms vairākiem gadiem. Izlasīju pirmo lapaspusi, un nojauta man teica, ka man to vajag. Izlasīju vienā rāvienā. Fon Brēdovai ir arī daudz citu grāmatu, bet neviena līdz šim nebija tulkota latviski. Par tādām tēmām man parasti ir grūti lasīt, sāp sirds par tām ģimenēm un bērniem. Tik forši ir uzrakstīts!
Viens no Mudītes Treimanes atradumiem Stokholmas grāmatnīcā. Katarīna fon Brēdova. Viss, kas nav saskatāms (Liels un mazs, 2024). Tulkotāja saka – otru tik labi uzrakstītu grāmatu par mobingu viņa nezina
Kā Rakstnieku savienības tulkotāju sekcijas vadītāja savā laikā esat iestājusies par tulkotāju tiesībām, kā problēmu izvirzījusi to, ka tulkotāju vārdu bieži aizmirst pieminēt. Esat runājusi arī par to, ka grāmatām trūkst labu redaktoru? Kādu šajā ziņā saredzat situāciju šodien?
Es jau esmu aizmirsusi, ka esmu par kaut ko tādu runājusi. Tad, kad sāku, vēl bija visi vecie mums zināmie tulkotāji no angļu un vācu valodas. Tagad ir daudz jaunu. Mēs vēl sanākam kopā. Cik nu mēs esam, tik esam. Tā arī turpinām. Toreiz tulkotāju sekcijā grāmatas tika pārskatītas un iztirzātas. Tulkotāju sekcijas darba galds Benjamiņu namā bija no šīs vietas līdz... (rāda visas Divu Raiņu kafejnīcas platumā – U. A.). Un visi krēsli pie galda bija pilni ar vecajiem tulkotājiem. Iztirzājot šos darbus, arī daudz ko varēja mācīties. Pašlaik ir citi laiki.
Vai jūs kādreiz uzmeklē arī jaunie tulkotāji?
Jā, vairākus tagad uzņēmām Rakstnieku savienībā, un trīs četri no viņiem nāk arī uz mūsu tikšanos reizi mēnesī. Šajos draudzīgajos, biedriskajos tulkotāju saietos katrs šauj ārā, ko viņš grib. Noskaņojums mums visiem ir ļoti labs, un prieks, ka varam satikties. Tas ir baigi forši.
Vienojoties par interviju, jau teicu, bet gribu, lai tas izskan vēlreiz publiski, jo man noteikti piekritīs vēl daudzi citi bijušie studenti. Studiju laikā, atnākot uz bibliotēku, vienmēr priecājos, ja tajā dienā grāmatas izsniedzāt tieši jūs.
Vai, paldies! Man prieks.
Pat ja bijāt nogurusi, jūs vienmēr bijāt patīkami laipna. Kā jums patika šis darbs? Nebija sajūtas, ka tas par daudz atņem laiku tulkošanai? Novēroju, ka bija diezgan jānostrādājas – visu laiku jānes šurpu turpu grāmatas kā skudriņai.
Mums bija gan bibliotekāri, gan bibliogrāfi. Apkalpojot lasītājus, nezinot neko no bibliogrāfijas, centos sameklēt, ko vajag. Es esmu bibliotekāre. Jaunajā mājā tas laikam ir viens cilvēks.
Vai jūs joprojām strādājat?
Jau esmu beigusi kādus pāris gadus.
Kādā intervijā esat teikusi, ka lasītavā Literatūra un Māksla nozuda pat biežāk nekā Diena. Vai tiešām cilvēki zaga avīzes?
Varbūt arī. Ja esmu tā teikusi, acīmredzot tā arī bija. Bija brīva pieeja, un to varēja izdarīt. Literatūrā un Mākslā bija ļoti vērtīga informācija. Tas bija viens gaišs laikraksts. Vēl žurnāls Karogs, bet tas jau bija kaut kas pilnīgi cits. Tam jau bija cita smarža un garša.
Tā kā runājamies Latvijas Nacionālās bibliotēkas kafejnīcā, gribu pavaicāt, kā tagad turpinās jūsu attiecības jau ar jauno ēku? Vai lietojat to kā lasītāja, noder darbam?
Kad es nāku, tad nāku pie kolēģiem. Pašlaik tā ir iegājies, ka nāku reizi nedēļā otrdienās stundu pusotru tāpat vien. Uzturu sakarus. Mums ir ļoti labs kolektīvs. Man visu mūžu ir laimējies, ka esmu bijusi labos kolektīvos.