Spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ieradās Ņujorkā 1929. gadā, 31 gada vecumā. Ņujorka, pirmā ārzemju pilsēta viņa dzīvē, atstāja uz dzejnieku ārkārtīgi spēcīgu iespaidu un lika radikāli mainīt poētisko stilu, “iztēles” dzejas vietā pievēršoties “iedvesmas” dzejai. Dzejoļi, kas tapa deviņu ASV (un trīs Kubā) pavadīto mēnešu laikā, iespējams, pat mulsināja autoru pašu un viņa dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, lai gan viņš reiz to minēja kā vienu no saviem svarīgākajiem poētiskajiem projektiem.
Arvis Viguls: “Kad pirms gadiem desmit jautāju Knutam Skujeniekam, kāpēc viņa atdzejotājā izlasē Kliedziens (1971), kurā visā pilnībā apkopoti teju visi Lorkas dzejas oriģinālkrājumi, Dzejnieks Ņujorkā ir vienīgais, no kura pārstāvēti tikai daži dzejoļi, viņa atbilde lika domāt, ka paša autora hipotētiskās bažas par mulsinošo iespaidu uz lasītāju varētu būt pamatotas. Piemēram, piecdesmitajos gados dienvidafrikāņu dzejnieks un tulkotājs Rojs Kempbels apcerējumā par Lorku viņa Amerikas dzejoļus raksturoja šādi: “Viņa metaforas un tēli zaudēja fokusu; viņa pants kļuva vaļīgs, gaudulīgs un viegli mefītisks. Vajadzēja ilgu laiku, lai viņš atgūtu savu poētisko redzību un vērību.” Skujenieks man toreiz būtībā pateica to pašu, tikai maigāk un galantāk. Kopš tā laika dominējošais viedoklis par krājumu ir mainījies un tas tiek vērtēts kā nozīmīgs pavērsiens dzejnieka daiļradē.”
Neputna melnā atdzejas sērija latviešu lasītājam sniedz ieskatu cittautu modernajā dzejā. Tajā vietu sev atrod gan 20. gadsimta autori, kuru stilam raksturīgs raupjums, tiešums un eksperimentāls gars, gan mūsdienu autori, kuru talants un poētika jau ieguvusi starptautisku ievērību. Sērijas būtisks elements ir mākslinieka Andra Brežes radītais sērijas dizains un ikreiz unikālais vāka iekārtojums.