XIX gadsimtā – un, skaidrs, ne jau tikai tajos laikos – viens vai otrs prātotājs pārstāvēja viedokli, ka latviešiem ir jāpieslienas vai nu vācu, vai krievu impērijai, lai vismaz sapņos varētu cerēt kādreiz gūt bajāru resnuma materiālos ienākumus vai vismaz mēģinātu izdzīvot.
Tālās pagātnes ļaudis skatījās arī reālāk, šādu zinību vīru starpā jāpiemin tautas gara pētnieks Fricis Brīvzemnieks, kurš intensīvi un plaši savulaik pārdomāja tautas centienus pārstāvēt sevi pašu spēkiem un prasmēm izdzīvot, ar savu kultūru un darbaspējām. Romānā Dzīvs! rakstnieks Osvalds Zebris pierāda, ka šajā izdzīvošanas mākā svarīga ir savas valodas pētniecība un literatūra ir katras tautas stabilas pastāvēšanas un pārstāvēšanas centrālā ass. Kā tekstā liecina Zebris: "Bez savas literatūras katra tauta ir kurlmēma."
Vai šajā stabilitātes lokā var iesaistīties arī miljonu un miljardu vācēji, ir liels jautājums, jo viņu egocentrisms, neirozes un kalkulējošā domāšana vienmēr ir vērsta uz vērtību pārmērību. Tā ir tikai spēle, droši vien var teikt – arī slimīga sāncenšanās, jo skaidrs, ka pašu miljardus neviens no viņiem savā ierobežotajā dzīvītē nekad neizmantos pilnībā. Viņiem būtiski ir tikai konta krājumu skaitliskie rezultāti. Skaitļi, kas šajos prātos sektantiskas ticības vārdā pārklāj reālo eksistences sajūtu un pasaules izpratni.
Meli, ko sacensību bajāriņi izmanto kā manipulācijas rīku, domājošiem cilvēkiem vairs nešķiet saistāmi ar viņu pārliecību. Šobrīd mums ir bijusi izdevība piedzīvot, ka reālistiski domājošie Amerikas iedzīvotāji iziet protestos pret miljardu rijēju neirozes trakuma izraisīto realitātes noliegšanu. Iedomājos, ka laipns apliecinājums amerikāņu domājošajam vairākumam viņu centienos pēc taisnīgākas varas pašu valstī un pasaulē varētu būt latviski tulkotais Federiko Garsijas Lorkas krājums Dzejnieks Ņujorkā (atdzejojis Arvis Viguls). Apliecinājums, ka saprāts var justies vienots pāri okeānam tiklab pagājušo laiku Rietumu eiropieša dzejojumos, kā to tulkotājam šolaiku dzejniekam no ziemeļaustrumu Eiropas.
Ko teikt par bajārisma ticību? Nav jau tā, ka reāli nebūtu jācenšas pelnīt vairāk, taču viens ir skaidrs: šāda ticība nedrīkst būt fanātiski pārspīlēta. Jāpieļauj, ka tikai noticēšana vien, nepārbaudot iespējamās sekas tiklab ar prātu, kā intuīciju un citām apziņas spējām, varētu arī nebūt kaut kas īsti drošs.
Neapgalvošu, ka politikas sfēra būtu manu interešu un pamatotas izpētes lauks. Šobrīd, domājams, labāk būtu ticēt tuvojošos Lieldienu cilvēcības apstiprinājuma gaismām un civilizācijas spēkiem uzturētas taisnīgas pasaules pastāvēšanas cerībām arī nākotnē.
Tāpēc jāatzīst – te kontrole noder, bet nesastingstot varas plakātiskās uzbāzības slazdos!