Trīsdesmit astoņu gadu vecumā Natālija Osipova jau ir baleta leģenda. Viņa ir spilgtākā savas paaudzes klasiskā dejotāja, kuru dievina visā pasaulē. Natālija Osipova ir dzimusi un studējusi Maskavā, ir bijusi Krievijas Lielā teātra, Sanktpēterburgas Mihaila teātra un Amerikas Baleta teātra/American Ballet Theatre primabalerīna, viessolistes statusā ir uzstājusies uz Parīzes operas, Milānas La Scala un Bavārijas Valsts operas skatuves. Kopš 2013. gada Natālija Osipova ir Londonas Karaliskā baleta primabalerīna.
Natālijas Osipovas unikālais lēciens ir ierakstīts baleta vēsturē – lēciena augstums un garums noved publiku eiforijā. Viņa nevis lec, bet viegli lido pāri skatuvei. Publicitātes foto
Par bezbailīgu un pārgalvīgu dēvētā māksliniece ir radījusi neaizmirstamus tēlus baletos Žizele, Dons Kihots, Korsārs, Gulbju ezers un Silfīda, taču uzskaitīt visas viņas partijas un izrādes nav vērts – klasiskajā repertuārā Natālija Osipova ir nodejojusi visas iespējamās balerīnām iestudētās lomas. Viņa fascinē skatītājus un kritiķus ar savu enerģiju, temperamentu un nevainojamo tehniku.
Natālijas Osipovas unikālais lēciens ir ierakstīts baleta vēsturē – lēciena augstums un garums noved publiku eiforijā. Natālija Osipova nevis lec, bet viegli, bez mazākās piepūles lido pāri skatuvei. Tikpat neparasta ir viņas karjeras trajektorija – kaislīgā Natālija Osipova ir pārkāpusi klasiskās balerīnas ampluā robežas un nopietni pievērsusies laikmetīgajai dejai, pašlaik arī kustību teātrim. Viņa joprojām piedalās izrādēs Londonas Karaliskajā operā, bet tikpat aizrautīgi īsteno arī savus projektus, kuros skatītājiem ir iespēja uzzināt, ko šī vienreizējā māksliniece domā par kustību. Baletus un deju numurus viņai ir veltījuši mūsdienu svarīgākie horeogrāfi: Aleksejs Ratmanskis, Rasels Malifants, Artūrs Pita, Sidi Larbi Šerkaui, Jū Stremgrēns un citi.
1. maijā Natālija Osipova kopā ar saviem partneriem, kuru vidū būs mākslinieces dzīvesbiedrs – amerikāņu dejotājs un horeogrāfs Džeisons Kitelbergers –, uzstāsies programmā Dabas spēks/Force of Nature uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Par gaidāmo baleta vakaru un savu daiļradi māksliniece stāsta intervijā KDi.
Kā jūs veidojāt programmu Dabas spēks, kuru drīz atvedīsiet uz Rīgu?
Mēs jau ilgāku laiku uzstājamies ar šo programmu un laika gaitā to modificējam. Mana pamata darbavieta ir Londonas Karaliskais balets, taču man ir arī sava kompānija Bloom Dance Project, ar kuru īstenoju savus projektus, un Dabas spēks ir viens no tiem. Mani fascinē deja kā pašizpausme. Dejotājam ir jābūt ļoti attīstītam, un es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir jāspēj dejot visu – klasiku, neoklasiku un laikmetīgo baletu. Allaž esmu sapņojusi, ka man tas izdosies. To ir diezgan grūti apvienot un izpildīt augstā līmenī, jo tās ir dažādas valodas, kas ir ilgi jāapgūst. Lai būtu perfekts, ir ļoti labi jāpārvalda savs ķermenis.
Tagad, pēc daudziem gadiem, kas ir pavadīti profesijā, beidzot esmu spējīga to visu dejot labā līmenī. Programmā Dabas spēks cenšos apvienot visus dejas virzienus. Protams, klasiskais balets vienmēr ir klāt, skatītāji to mīl un gaida, taču es vēlos viņus ievest arī laikmetīgās dejas un neoklasikas pasaulē. Ideja ir apvienot dažādus dejas stilus vienā vakarā.
Jūs esat klasiskās skolas balerīna. Kā jums izdodas tik dziļi izjust laikmetīgo deju? Turklāt katram mūsdienu horeogrāfam ir pilnīgi atšķirīgs stils.
Jā, katram laikmetīgās dejas horeogrāfam ir sava valoda. Mēs varam runāt par dažādām skolām un virzieniem – par Nīderlandes Dejas teātra skolu, ko pārstāv Jirži Kiliāns un Načo Duato, par beļģu mūsdienu horeogrāfiju, kuras spilgts pārstāvis ir Sidi Larbi Šerkaui un kuras darbos izpildītājiem ir burtiski jāizkūst un jāizplūst. Ir izraēliešu laikmetīgā deja, kuras līderi ir Ohads Naharins un Emanuels Gats. Daudz horeogrāfu ir Lielbritānijā. Tās ir dažādas ķermeņa valodas, kas ir jāapgūst, lai izprastu dejas būtību.
Es tam visam tuvojos palēnām, man vienmēr ir patikusi laikmetīgā deja. Gāju skatīties izrādes, tās mani aizrāva un iedvesmoja, bet pati baidījos mēģināt. Pamēģināju, kad jau strādāju Londonas Karaliskajā baletā un man bija iespēja sadarboties ar spožiem horeogrāfiem. Sākumā šķita, ka laikmetīgā horeogrāfija man ļoti labi padodas, es to visu māku un nav nekādu problēmu. Taču īstenībā es vēl nesapratu laikmetīgās dejas būtību. Es varēju ļoti labi nodejot, teiksim, Veina Makgregora horeogrāfiju, jo viņš Londonas Karaliskajā baletā izmanto dejotājus ar skaistām līnijām, viņi dejo uz puantēm un ar savu plastiku spēj parādīt visu nepieciešamo. Taču laikmetīgā deja, kurā netiek izmantotas puantes un kurā izpildītājiem ir it kā jāpiezemējas un jāsaplūst ar zemi, ir pavisam citāda. Kad es to pamēģināju, man bija nepatīkama pieredze – konstatēju, ka daru to slikti un šo deju vēl neizprotu. Es vēroju dejotājus sev līdzās un redzēju, cik fenomenāli viņi kustas. Nolēmu, ka man noteikti ir jāapgūst šis žanrs.
Man ļoti paveicās, jo es iepazinos ar savu vīru Džeisonu Kitelbergeru, kurš ir viens no izcilākajiem laikmetīgās dejas māksliniekiem. Viņš ilgus gadus ir strādājis par horeogrāfa Sidi Larbi Šerkaui asistentu. Pateicoties Džeisonam, es iegrimu laikmetīgās dejas pasaulē un cītīgi mācījos visus šos stilus. Jau ir pagājuši pieci seši gadi, un man šķiet, ka beidzot esmu iemācījusies dejot pieklājīgi un man nav kauns parādīt publikai laikmetīgās horeogrāfijas daudzveidību.
Kurš ir tas horeogrāfs, ar kura darbu jums toreiz bija tik sarežģīta pieredze?
2016. gadā Londonas dejas teātrī Sadler’s Wells notika mans vakars, kurā bija iekļauti triju horeogrāfu jaundarbi. Kad pēc tam skatījos videoierakstu, sapratu, ka man neveicās Sidi Larbi Šerkaui horeogrāfijā – jā, kaut kas izdevās, man labi kustējās rokas, mugura, bet neatstāja sajūta, ka es netrāpu. Man ir klasiskā tehnika, un tajā izrādē tā bija ļoti jaušama.
Mums, klasiskajiem dejotājiem, ir tā sauktais centrs: lai grieztos, izpildītu piruetes un lēcienus, ir jābūt līdzsvaram ķermenī. Kad klasiskais dejotājs sāk izpausties laikmetīgajā horeogrāfijā, šis centrs ir acīmredzams. No tā ir grūti atbrīvoties, iztaisnot ķermeni, gurnus, muguru, kļūt it kā smagākam. Es to redzēju savām acīm, kad analizēju savu sniegumu Sidi Larbi Šerkaui iestudētajā numurā. Kopā ar mani uzstājās divi brīnišķīgi dejotāji, kuri šo stilu bija apguvuši pilnībā, un uz viņu fona es neizskatījos labi. Es saskāros ar patiesību, taču man nebija sajūtas – varbūt tas nav mans, man neizdodas, tāpēc es to nedarīšu. Nolēmu – ja turpmāk izpaudīšos laikmetīgajā dejā, man būs jāmācās, lai es varētu dejot tā, ka man pašai par to nebūs jākaunas.
Laikraksta The New York Times kritiķis, recenzējot 2023. gada sākumā Ņujorkā izrādīto programmu Dabas spēks, norādīja, ka jūs tajā "iegrimstat atmiņās". Vai piekrītat šim apgalvojumam?
Šī programma atklāj publikai to, ko es dejoju tagad, un to, kas man ir īpašs. Es vienmēr dejoju kādu no klasiskajiem pas de deux. Droši vien Rīgā tas būs pas de deux no Korsāra Mariusa Petipā horeogrāfijā. Dažreiz dejoju fragmentus no Žizeles. Gan Korsārs, gan Žizele ir man sevišķi svarīgi baleti, un man vienmēr ir prieks iziet uz skatuves Medoras un Žizeles tēlā. Skatītāji mani pazīst kā klasisko balerīnu un ir redzējuši manu izrāžu ierakstus YouTube, tāpēc arī savā vakarā man gribas parādīt kādu no savām labākajām klasiskajām lomām.
Programmā Dabas spēks ir pārstāvēta arī neoklasika, šā žanra darbu ir iestudējis viens no maniem iemīļotākajiem horeogrāfiem un man ļoti tuvs cilvēks Aleksejs Ratmanskis. Ar viņu esmu strādājusi gan Krievijas Lielajā teātrī, gan Amerikas Baleta teātrī. Aleksejs Ratmanskis man ir radījis duetu Skumjais valsis, kurā skan Žana Sibēliusa mūzika. Tā ir deja par mani, un es to vienmēr iekļauju savā programmā, jo Aleksejs savā horeogrāfijā ir radījis priekšstatu par mani kā dabas spēku – neprātīgu un grūti savaldāmu. Dejā viņš ir izpaudis manas rakstura īpašības.
Rīgā noteikti dejošu arī Mirstošo gulbi – Mihaila Fokina darbu Annai Pavlovai. Tas ir kļuvis par dejas un baleta simbolu, un man vienmēr ir bijis svarīgi parādīt savu Mirstošā gulbja versiju. YouTube var atrast pašas Annas Pavlovas ierakstu, kas ir pārsteidzošs. Dejas mākslai transformējoties, skatītāji ir pieraduši pie skaista, liriska un cildena šī numura izpildījuma, bet Anna Pavlova dejo dramatiski un sirdi plosoši. Es vēlos atkārtot šo dejas zīmējumu.
Anna Pavlova man ir ikona un stila paraugs, tāpēc cenšos nodot publikai to, kas šajā numurā sākotnēji ir ielikts. Es parādu Mirstošo gulbi tā, kā tas bija iecerēts un iestudēts XX gadsimta sākumā. Deja mainās, estētika mainās, un es gribu atdot šai miniatūrai to dramatismu un pilnību, ar kādu to piepildīja Anna Pavlova.
Teicāt, ka jums ir svarīgi parādīt "savu versiju". Ko ienesat Mirstošajā gulbī no sevis?
Katras balerīnas interpretāciju var dēvēt par "savu versiju". Šis numurs ir līdzīgs improvizācijai – balerīna iznāk, izpildot pas de bourrée, viņa it kā slīd pāri skatuvei, un attīstās dejas zīmējums. Katrai balerīnai ir savs zīmējums, savas rokas, katrai ir savs veids, kā viņa kustas un mirst.
Man šķiet, ka es dejoju Mirstošo gulbi daudz dramatiskāk, nekā ierasts, un necenšos sevi savaldīt. Mēģinu parādīt, kā putns atvadās no dzīves un varbūt pēdējiem spēkiem vēl turas pie dzīvības. Es neizvairos no fizioloģiskām detaļām, šajā dejā ir brīži, kad man trīc rokas. Klasiskajā baletā valda sajūta, ka viss ir jādara ļoti skaisti, un mēs kautrējamies parādīt dziļas, patiesas emocijas, bet ir svarīgi pie tām atgriezties.
Natālija Osipova dejo Mirstošo gulbi – horeogrāfa Mihaila Fokina darbu Annai Pavlovai. Publicitātes foto
Vai jūs joprojām esat "neprātīga un grūti savaldāma", kādu jūs parāda Aleksejs Ratmanskis Skumjajā valsī? Vai jūsos joprojām kūsā šī enerģija?
Bez šaubām! Tagad esmu vecāka, esmu nodejojusi daudz baletu. Savā darbā esmu ieguldījusi garīgu, fizisku un intelektuālu spēku. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo gudrāk viņš sadala slodzi. Pašlaik Londonā mēģinu baletu Romeo un Džuljeta, uz Karaliskās operas skatuves es to dejošu maijā. Vakar mēģināju ainu, kurā Džuljeta skrien ar šalli, un tajā brīdī mani pārņēma tik spēcīgas emocijas un es sāku skriet tādā tempā, ka gandrīz salauzu degunu. Mans pedagogs Saša teica: "Nu re, atkal Osipova ar savu temperamentu ir klāt!" Kad mani pārņem emocijas, ir ļoti grūti sevi apturēt. Es jūtu, ka no pašiem dziļumiem nāk spēcīga enerģija. Tā nekur nav zudusi.
Šogad aprit divdesmit gadu, kopš jūs nodejojāt savu pirmo lielo lomu – Kitriju baletā Dons Kihots. Atskatoties uz šo laiku, ko jūs varat teikt: divdesmit gadu izpildīt galvenās lomas – tas ir daudz vai maz?
Viss ir atkarīgs no tā, no kuras puses uz to skaties. Tas ir gan daudz, gan maz. Ja padomā, kādu ceļu esmu nogājusi, cik daudz lomu esmu nodejojusi, cik daudzos stilos, cik daudzos teātros un ar kādiem partneriem, tas šķiet milzīgs laika posms... Bet, ja aizdomājos par to, ka man vēl tik ļoti gribas dejot, šķiet, ka laiks nemaz nav pagājis, un es jūtu, ka esmu vēl jauna. Es joprojām gribu dejot! Tagad dejotāju radošais mūžs ir daudz ilgāks nekā agrāk, jo ir instrumenti, kas palīdz uzturēt ķermeni labā stāvoklī, – vitamīni, pilates, speciālas nodarbības un daudz kas cits. Agrāk dejotāji devās pensijā trīsdesmit septiņu trīsdesmit astoņu gadu vecumā… Kas tas ir par vecumu? Ja sieviete ir spēku pilnbriedā un vēlas dejot, viņai ir jāturpina un jāaizmirst jebkādi stereotipi. Tagad ir daudz dejotāju, kuri ir vecāki par četrdesmit gadiem, viņi ir ļoti labā formā un veiksmīgi uzstājas. Es gribētu dejot vēl vismaz desmit gadu.
Kā uztverat laika ritējumu? Vai tas jūs uztrauc?
Domāju, ka ne. Es vienmēr esmu procesā, dejoju un kaut ko meklēju. Ja ne tas, tad kaut kas cits. Ja mani kaut kas vairs neinteresē, es dodos citā virzienā, piemēram, tajā, kurā satiekas deja un drāma. Šogad martā parādīju jaunu programmu Londonas Karaliskās operas Linberija teātrī (programmai tika dots lakonisks nosaukums Osipova/Linbury – J. J.) un vienu no darbiem tajā – izrādi Izstāde – sagatavoju ar norvēģu horeogrāfu Jū Stremgrēnu, kurš ir arī režisors un dramaturgs. Izrādē man bija ne tikai jādejo, bet arī jārunā, nekad iepriekš to nebiju darījusi.
Es visu laiku meklēju kaut ko jaunu. Kad esmu radošā plūdumā, mainās arī domāšanas veids: es sev jautāju – varbūt vairs nevajag spēlēt Pelnrušķītei līdzīgu meitenīti un labāk izdarīt kaut ko citu? Ja kāda loma vairs nešķiet vajadzīga, tā tiešām nav vajadzīga, tāpēc izvēlos kaut ko citu. Mainās vecums, mainās repertuārs un viss, ko es daru, – tas ir dabiski. Es nedomāju – man obligāti trīsdesmit gadu ir jādejo Dons Kihots un tikai tā, kā vienmēr to esmu dejojusi! Es to dejoju superjauki, Kitrija ir viena no manām labākajām lomām. Es to dejoju pagājušajā gadā. Ja vēlēšos to nodejot vēlreiz, es to izdarīšu. Ja nevēlēšos, ja jutīšu, ka mana sirds to vairs neprasa, es to nedejošu. Neturos pie lomām visiem spēkiem.
Ar vecumu kaut kas pazūd, bet kaut kas arī atnāk – pieredze, spēja kustēties citādi un stāstīt stāstus. Rodas citāda dejas izpratne. Varbūt lēciens tagad ir trīs četrus centimetrus zemāks nekā agrāk, bet tas ir saprotami. Mani tas neuztrauc, gluži otrādi – es vēl vairāk izbaudu jaunrades procesu un savu briedumu.
Droši vien klasiskajā repertuārā esat nodejojusi visu, ko var nodejot primabalerīna?
Principā – jā.
Vai ir kāda loma, kuru vairs neatveidojat un kuras jums pietrūkst?
Vēl neko no sava repertuāra neesmu izslēgusi. Neesmu sev noteikusi robežas, ka kaut ko vairs nedejošu. Man ir savas iemīļotākās klasiskās izrādes – tā neapšaubāmi ir Žizele, un es to vienmēr ar nepacietību gaidu. Londonas Karaliskajā operā izrādes notiek blokos, katru sezonu tiek iestudētas un atjaunotas citas izrādes. Nākamajā sezonā būs pavisam citi baleti nekā šajā sezonā. Es mīlu Gulbju ezeru. Jo vecāka kļūstu, jo interesantāk ir to dejot, īpaši Balto gulbi. To var interpretēt tik dažādi – poētiski, dramatiski. Var nemitīgi mainīt dejas zīmējumu, domāt par rokām, par tehniku. Man patīk Džuljeta Keneta Makmilana horeogrāfijā. Maijā un jūnijā Londonā atveidošu Tatjanu horeogrāfa Džona Kranko Oņeginā. Šīs ir manas iecienītākās lomas, tās ir dziļas un dramatiskas.
Natālija Osipova atveido Odetu baletā Gulbju ezers uz Londonas Karaliskās operas skatuves. Māksliniece atklāj, ka dejot šo lomu ar laiku kļūst arvien interesantāk. Foto – Bils Kūpers
Kā jutāties, uzstājoties jau minētajā Jū Stremgrēna jaunajā izrādē Izstāde?
Godīgi sakot, negaidīju, ka Jū gribēs, lai es runāju šajā izrādē. Viss sākās ar to, ka es pajautāju Jū, vai viņš gribētu izveidot man jauniestudējumu. Viņš atbildēja – protams. Mēs ar viņu parunājāmies, un Jū teica: "Nataša, tu esi tik smieklīga!" Es biju domājusi, ka mēģinājumos iestudēsim sarežģītas kustības un ka man būs jāapgūst jauna horeogrāfijas valoda, bet darbs sākās ar to, ka Jū lika man un manam partnerim iemācīties tekstu. Biju mazliet šokā, pirmajā mēģinājumu nedēļā nesapratu, kas notiek, mēs sēdējām un par kaut ko runājām, visiem bija spriedze. Biju uztraukusies, ka mums nekas nesanāks un būs izgāšanās. Taču pamazām izrādes ideja attīstījās, ieguva formu un saturu. Londonas Karaliskā baleta mākslinieciskais vadītājs Kevins O’Hērs apmeklēja mēģinājumu un skaļi smējās. Tas bija kā pierādījums, ka esam uz pareizā ceļa.
Es jau sen pazīstu Jū Stremgrēnu un viņa darbu, man patīk viņa izrādes, es viņam uzticos. Mums sanāca smieklīga dramatiska dejas izrāde. Stāsts ir par to, ka izstādē satiekas divi cilvēki, kuri nesaprot viens otru. Tas ir kustību teātris, kurā ir interesantas, sarežģītas dejas, viss ir ļoti plastisks. Šī pieredze mani iedrošināja, es labprāt turpināšu darboties šajā virzienā. Man jau ir dažas ieceres. Ideja veidot dejas izrādes sadarbībā ar pasaulē pazīstamiem dramaturgiem un režisoriem man šķiet ļoti saistoša.
Ar kuriem režisoriem jūs vēlētos strādāt?
Nākamgad sadarbošos ar angļu režisoru Deklanu Donelanu. Viņš ir slavens ar Šekspīra iestudējumiem. Mēs iestudēsim Čehova Kaiju. Horeogrāfiju veidos mans vīrs Džeisons Kitelbergers.
Plānoju sadarboties ar aktieri un režisoru Grigoriju Dobriginu. Mēs kopā mācījāmies baleta skolā. Manam vakaram Linberija teātrī viņš uzņēma filmu, kurā es izpildu horeogrāfa Frederika Aštona Piecus Brāmsa valšus Aisedoras Dunkanes manierē. Grigorijs ļoti labi izprot deju, un šoruden mums ir iecere kopā iestudēt Gogoļa Šineli. Esmu ieinteresēta veidot savus dejas vakarus un oriģinālizrādes sadarbībā ar režisoriem, horeogrāfiem un komponistiem.
Kuram no mūsdienu horeogrāfiem, ar kuriem esat strādājusi, ir izdevies vislabāk atklāt jūsu potenciālu?
Ikviens ir atklājis manī kaut ko interesantu un jaunu. Pirmām kārtām man ir jāmin Aleksejs Ratmanskis, ar kuru bieži sadarbojos savas karjeras sākumposmā. Man ir svarīgs horeogrāfs un režisors Artūrs Pita, kurš man ir radījis dažus ļoti sarežģītus iestudējumus. To vidū ir izrāde Māte, kuras pamatā ir Hansa Kristiana Andersena pasaka – tajā māte zaudē bērnu. Es nekad nebiju domājusi, ka varu būt tik neprātīga uz skatuves. Esmu intensīvi sadarbojusies ar Sidi Larbi Šerkaui, un man nekad nebija nācis prātā, ka varu tik lieliski un brīvi kustēties. Sākumā šķita – nē, man neizdosies, tas nav iespējams, taču pamazām, pamazām...
Man daudz ko ir atklājis mans vīrs Džeisons, kurš man ir iemācījis laikmetīgās dejas pamatus. Programmā Rīgā mēs izpildīsim Džeisona radīto Gravitācijas bāreni un Pelnus. Džeisons būs arī uz skatuves. Viņa balets Pelni sajūtu un tehnikas ziņā ir visinteresantākais darbs, ko kopā esam radījuši. Tas nāk no mūsu dvēseles dziļumiem, mēs viens otru ļoti labi jūtam un saprotam. Man ļoti piestāv Džeisona horeogrāfijas stils. Mēs iedvesmojam un papildinām viens otru. Man piemīt radošums, dramatisms, es labi apzinos, kas ir vajadzīgs skatītājiem. Džeisons perfekti pārvalda visas dejotāja un horeogrāfa profesijas nianses.
Martā savā vakarā Linberija teātrī es izpildīju Martas Greiemas Ceļojumu labirintā. Marta Greiema (1894–1991) ir modernās dejas pioniere, pamatlicēja. Viņa ir dzimusi mazliet vēlāk par Aisedoru Dunkani, taču viņas mūžs bija daudz garāks. Martas Greiemas horeogrāfijas stils ir neticami sarežģīts, un es vienmēr esmu gribējusi dejot viņas iestudētos numurus. Viņa bija ārkārtīgi spēcīga, nepieradināta sieviete, viņas horeogrāfija izstaro neiedomājamu enerģiju. Es tik daudz ko esmu iemācījusies, gatavojot Ceļojumu labirintā! Šajā procesā mans ķermenis ir ļoti mainījies, jo Martas Greiemas horeogrāfija atšķiras no klasiskās dejas. Vēdera prese, rokas un kājas ir kļuvušas daudz stiprākas. Mēģinājumi bija sarežģīti, es mocījos, mans ķermenis bija vienos zilumos, savainoju plecu, bet tas viss bija tā vērts.
Vai ir vēl kādi mūsdienu horeogrāfi, ar kuriem jūs gribētu sadarboties?
Es mīlu Akramu Hānu, un mums līdz šim vēl nav izdevies strādāt kopā. Man patīk Pola Laitfuta un Solas Leonas tandēms. Nākamajā sezonā viņi iestudēs lielu programmu Londonas Karaliskajā operā, un es ceru, ka dejošu šajā izrādē.
Kas jums ir vissvarīgākais šajā mākslā, kurai esat veltījusi visu dzīvi?
Izpildītājam vissvarīgākais ir ar savu ķermeni nodot skatītājiem šo dievišķo sajūtu, ko sevī nes deja, izstāstīt stāstu, ja šajā konkrētajā baletā ir stāsts, un izpaust to, ko tu pats uzstājoties piedzīvo. Galvenais, lai forma tiktu nodota vispareizākajā, vispatiesākajā veidā un lai izpildītāja dvēsele un ķermenis varētu to nodot skatītājiem ikkatrā kustībā. No tā, cik lieliski un tuvu horeogrāfa iecerei dejotājs ir spējīgs to izdarīt, ir atkarīgs, cik ļoti būs aizkustināta publika.
Dejotājs vienmēr jūt, vai viņš ir paveicis savu darbu godam un visu izpildījis precīzi vai arī kaut ko nav izdarījis līdz galam, nav pabeidzis kādu kustību, kaut ko nav sapratis vai nav paspējis nodot skatītājiem. Ja uz skatuves viss izdodas, es jūtos gandarīta.
Kā jūs raksturotu savus laimes mirkļus uz skatuves?
Dažreiz izrādes laikā viss saslēdzas un notiek tā, kā tam ir jānotiek. Tu jūti, ka esi labā formā, tavs ķermenis precīzi reaģē un atveras kāds maģisks kanāls, pa kuru pie tevis atnāk neticama enerģija un spēks. Šādos brīžos izrāde kļūst par otru dzīvi, kas reizēm ir interesantāka par reālo dzīvi – uz skatuves jūtos īpaša, īsta, harismātiska. Tas ir brīnums. Izrādes laikā tas nenotiek vienmēr, bet, kad tas notiek, tā ir liela laime un saprotu, ka šajā brīdī, lai ko es darītu, viss būs lieliski, viss izdosies.
Kādas ir jūsu aizraušanās ārpus skatuves?
Es ar daudz ko aizraujos, mani tik daudz kas interesē! Mums mājās ir pieci suņi. Es mīlu dzīvniekus, un saskarsme ar viņiem sniedz milzu prieku. Mēs ar vīru ļoti rūpējamies par dzīvniekiem. Tas ir viens no maniem lielajiem sapņiem – izveidot fondu, kas palīdzēs dzīvniekiem.
Mēs ejam uz kino, apmeklējam izstādes, skatāmies operas izrādes, klausāmies mūziku. Mani interesē viss, kas ir saistīts ar dzīvi un mākslu. Mani interesē viss apkārt notiekošais, mani interesē, kā dzīvo pasaule, kā dzīvo cilvēki. Neesmu cilvēks, kurš no rīta līdz vakaram sēž teātrī un domā tikai par to, bet, protams, skatuves māksla man ir tuva, tā mani iedvesmo un dod spēku strādāt. Mani līdz asarām aizkustināja nesen redzētais horeogrāfes Kristalas Paitas vakars teātrī Sadler’s Wells. Kad mākslinieki sāka dejot, tas bija tik skaisti!
Kādu mūziku klausāties mājās?
Galvenokārt soulmūzikas klasiku – Otisu Redingu un Aretu Frenklinu. Mēs klausāmies hiphopa mākslinieku Kendriku Lamāru, jo mans vīrs ir amerikānis. Man patīk ABBA, Pink Floyd, The Beatles un Queen, pārsvarā tā ir pagājušo desmitgažu mūzika. Aktuālo popmūziku klausos reti.
Kur Londonā dodaties pastaigā ar pieciem suņiem?
Mēs pastaigājamies Hempstedhītā – tas ir liels parks, kas atgādina mežu. Suņi tur drīkst uzturēties bez pavadas. Parks ir tik milzīgs, ka tajā var apmaldīties. Reiz mums tur gandrīz pazuda suns un es, kliedzot un saucot viņu, teju paliku bez balss. Pēc kādām divdesmit piecām minūtēm suns atgriezās.
Mūsu sarunā jau izskanēja Aisedoras Dunkanes un Martas Greiemas vārds. Kuras vēl dejas mākslas personības uzskatāt par saviem iedvesmas avotiem?
Iedvesmojošu sieviešu ir daudz. Maija Pļisecka ir dieviete – viņa ir neatminama, neparasta un neaizmirstama. Pat videoierakstos ir redzams: kad viņa uznāk uz skatuves, uzreiz ir jūtams personības mērogs. Apbrīnoju franču balerīnu Silviju Gilemu, viņa ir fenomenāla. Man ļoti patīk itāļu balerīna Alesandra Ferri, kurai ir unikāls dramatisks talants. Šīs divas mākslinieces jau ir noslēgušas karjeru.
Operā tagad ir apbrīnojama dziedātāja Ermonela Jaho – viena no labākajām Violetas Valerī lomas atveidotājām, kādu jebkad esmu dzirdējusi. Viņa ir īsta dīva, kura ir savu radošo spēku pilnbriedā. Kad klausos Ermonelu Jaho, man uzmetas zosāda. Tas ir saviļņojoši un neatkārtojami.
Jūs nosaucāt izcilu balerīnu vārdus, bet šīs prīmas vairs nedejo. Vai jums nešķiet, ka baleta zvaigžņu vidū dižu personību ir kļuvis mazāk?
Es tā nedomāju. Šī māksla attīstās un vienmēr attīstīsies, tagad ir daudz lielisku dejotāju, ienāk arī jaunie. Visi dejo burvīgi. Māksliniekiem ir jādod laiks, lai viņi varētu atvērties un sevi pierādīt. Ir jāseko līdzi viņu attīstībai. Pašlaik teātros notiek paaudžu maiņa. Talanti ir visos laikos, un jebkurā mākslas veidā vienmēr dzimst unikāli cilvēki.
Esat dzirdējusi daudz sev adresētu komplimentu. Varbūt kāds ir īpaši palicis atmiņā?
Ikviens mākslinieks uzklausa gan milzum daudz slavinošu atsauksmju, gan tikpat daudz kritikas. Vieni jūs mīl un dievina, bet citi tikpat aktīvi kritizē. Nākas dzirdēt gan pozitīvus, gan negatīvus vērtējumus. Teikšu godīgi – jebkurš labs vārds ir patīkams. Es vienmēr priecājos par skatītāju komplimentiem. Māksliniekiem tie ir svarīgi, un allaž ir sāpīgi, ja cilvēkiem kaut kas nepatīk un viņi tevi kritizē. Visi mākslinieki ieskatās sevī un domā: "Ko es izdarīju nepareizi? Kā es būtu varējis izdarīt labāk?" Mēs darām savu darbu tikai skatītāju dēļ, un visvērtīgākā reakcija ir aplausi. Tas ir iepriecinoši, ja publika pieceļas kājās un skaļi pauž sajūsmu.
Patīkami, ka skatītāji pēc izrādes sagaida māksliniekus pie teātra izejas. Mani aizkustina, ja redzu tur bērnus, meitenītes, kuras vēlas kļūt par balerīnām. Viņas uz mums skatās mīlestības pilnām acīm, atnes dāvanas un kartītes ar labiem vārdiem. Meitenes raksta, ka skatās manus ierakstus internetā un esmu vislabākā… Tas mani saviļņo visvairāk. Es dievinu bērnu atvērtību un patiesumu. Viņi tevi mīl, jo viņiem patīk tas, ko tu dari. Viņi neanalizē, kas ir labi un kas – slikti. Viņi to jūt intuitīvi. Bērniem un jauniešiem ir atvērta un tīra dvēsele. Es bieži vadu meistarklases, man ir prieks strādāt ar jauniešiem. Man patīk pavadīt ar viņiem laiku, stāstīt par deju un mācīt, kas šajā mākslā ir svarīgs.
Lielbritānijā dzīvojat kopš 2013. gada. Vai Londona jau ir kļuvusi par jūsu mājām?
Jā. Man jau vairākus gadus ir Lielbritānijas pilsonība. Londonā iepazinos ar savu vīru, mums šeit ir sava māja, ko esam iekārtojuši. Esmu daudz ceļojusi un viesmākslinieces statusā uzstājusies Amerikas Baleta teātrī, Milānas La Scala un Bavārijas Valsts operā Minhenē. Tā bija diezgan grūta dzīve: vienā pilsētā pavadi mēnesi, citā – divas nedēļas, pēc tam atkal kaut kur ir jābrauc.
Pēc šādiem nemitīgiem ceļojumiem man 2012. gadā bija viessolistes līgums Londonas Karaliskajā operā – Gulbju ezers kopā ar Karlosu Akostu. Toreiz pavadīju Londonā pusotru mēnesi, un man radās sajūta, ka vēlos šeit palikt. Vēl neko par to nezinot, Karaliskā baleta mākslinieciskais vadītājs Kevins O’Hērs man izteica piedāvājumu pievienoties trupai. Londonas Karaliskā opera ir kļuvusi par manām otrajām mājām. Man ļoti patīk šis teātris un trupa. Mēs esam kā ģimene.
Natālija Osipova
Programma Dabas spēks
Latvijas Nacionālajā operā 1.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 100–300