Cik bieži filma vai seriāls kļūst par notikumu, kas izkāpj ārpus sava tiešā uzdevuma – nodrošinot emocionālo pieredzi, piesaistīt skatītāju auditoriju un tātad gūt ieņēmumus un uzkurināt reitingus? Latvijas nesenajā vēsturē ir ierakstīts Straumes fenomens ar Eiropas kino mērogiem unikālu globālu – gan kultūras, gan komerciālo – atdevi (ak, kā visiem patīk skaitīt Straumes naudiņas!).
Eiropas kino patiešām reti izdodas sasniegt tāda mēroga skanējumu, un tas attiecas ne tikai uz mazu valstu nelielajām kinoindustrijām un to veidotajām filmām, bet arī uz ekonomiski stabilāku valstu kino sniegumu. Turpmāk neiztikšu bez pēdējās nedēļās īpašu popularitāti ieguvušā britu kriminālseriāla Pusaudzība/Adolescence piemēra. Šis seriāls, kurš platformā Netflix ir skatāms kopš 13. marta, ir kļuvis par globālu sensāciju. Par to liecina preses publikācijas, kas skandina par seriāla panākumiem – Pusaudzība ir visvairāk skatītais Netflix produkts 80 valstīs.
Netflix ar datiem par filmu popularitāti īpaši neplātās, ja tas nav lielisks konkrētās filmas un pašas platformas pašreklāmas materiāls. Pusaudzība ir šāds materiāls, kura popularitātes līknēm seko līdzi kinoindustrijas prese. Pirmajās divās izrādīšanas nedēļās tas uzstādīja rekordu ar 66,3 miljoniem skatījumu un kļuva par populārāko miniseriālu Netflix vēsturē (Variety, 25. marts). Taču ne jau tikai straumēšanas intensitāte un konkrētā seriāla, visticamāk, negaidītā popularitāte ir tā, kas par to liek runāt plašsaziņas līdzekļiem visā pasaulē, arī Latvijā.
Ar ko Pusaudzība izkrīt no normas – viduvējiem izklaides produktiem piestūķētās platformas Netflix satura? Šis ir tas retais gadījums, kad vienā darbā satiekas mērķtiecīgi izraudzīta un virtuozi īstenota forma un aktuāla tēma – pusaudžu brutalitāte un digitālās vides radītie draudi. Par šīm tēmām acīmredzot ir runāts par maz. Katras Pusaudzības sērijas darbība risinās atšķirīgā vidē – ģimenes mājā, kurā apcietina trīspadsmit gadu vecu tīni, kurš tiek apsūdzēts skolas biedrenes slepkavībā; skolā, kurā mācījušies šie bērni; cietumā, kurā psiholoģe intervē apcietināto; atkal ģimenes mājās, kurās uzturas apcietinātā tēvs, māte un māsa. Katra no četrām sērijām ir filmēta kā viens nepārtraukts kadrs – šķietami vienā elpas vilcienā. Tas ļāvis panākt dokumentalitātes un skarba reālisma elpu.
Viens no filmas galveno lomu tēlotājiem – Stīvens Greiems (tēvs), kuru atceramies no Gaja Ričija Ķēriena/Snatch un citām filmām, – ir Pusaudzības scenārija un koncepta autors (kopā ar dramaturgu Džeku Tornu). Koncepts aptver gan filmas stāstu un tā skartās tēmas (bulings, agresīva maskulinitāte, digitālās vides nekontrolējamība), gan māksliniecisko risinājumu – viena kadra principu, kas no aktieriem un tehniskās komandas ir prasījis īpašu profesionalitāti. Pārsteidzoši, ka zēna lomas tēlotājs Ouens Kūpers ir debitants. Viņa darbs ir satricinošs, īpaši trešajā sērijā.
Apvienotās Karalistes premjerministrs Kīrs Stārmers ir aicinājis seriālu Pusaudzība popularizēt Lielbritānijas skolās un uzsvēris, ka šī filma ir jāredz pēc iespējas vairāk skolēniem, ziņo izdevums Variety.