Vajadzētu uzsvērt, ka tas ir organizēts haoss. Viss ir salikts pa čupiņām – izrādot darbnīcas kultūrslāņu krāvumus, uzsver gleznotājs. "Visi galdi un plaukti ir apkrauti, bet, ja ir tukšs, tad tur vienkārši nav ko atrast. Manas domas arī jaucas, bet tas nav ar vecumu, tāds es esmu bijis vienmēr," saka Ivars Heinrihsons, spilgta, nesajaucama parādība Latvijas mākslā kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Viņa mākslas akords ir zirgi, klavieres, balerīnas un monohromā krāsu gamma, kurā gleznotājs spēj atklāt arvien jaunas un jaunas nianses. Tikko pēc izstādes ar nedaudz iesildītu spēju paskatīties uz pasauli Heinrihsona acīm zirgu plūdlīnijas atklājas arī dažā labā darbnīcas "organizētā haosa" artefaktā, kas, pavirši skatoties, varētu šķist vienkārši kāds ilgāk šķūnītī iegūlis priekšmets, lai neteiktu – grabaža.
"Katrs Ivara Heinrihsona radītais zirgs ir pilns slodzes. Vai tas būtu monumentāls eļļas gleznojums, ogles zīmējums, kadrējums vai tikai līnija. Tā ir ZĪME kā novilkta atspere, pilna enerģijas un gatava jau nākamajā mirklī nesties uz priekšu, nepakļaušanās spītā sacelties uz pakaļkājām vai grupēties ierindā, ja tas ir nepieciešams," par gleznotāja izstādi Apsēstība galerijā Māksla XO saka tās vadītāja mākslas zinātniece Ilze Žeivate.
Ivaram Heinrihsonam ļoti nepatīk intervijas. To, nezaudējot džentlmenisku pieklājību, mākslinieks pasaka daudzas reizes un tomēr stoiski procedūru iztur. Ierakstā gandrīz stundu garā saruna šoreiz sanāk divreiz īsāka. Lasot ir jāpiedomā klāt garas pauzes, nopūšanās un īsto vārdu meklēšana.
Ko jums pašam nozīmē izstāde? Acīmredzamajā plānā tā ir nākšana uz āru, pie skatītājiem, bet tikpat labi tas var būt arī kaut kas personisks – kāda posma vai iekšēja domu procesa noslēgums?
Man pēc pusgada paliks 80 gadu, bet šī izstāde nav sakarā ar to. Man parasti sanāk divu gadu cikls, galerija mani ieliek kaut kādā rindā. Māksla XO ir mana galerija. Bija pienākusi mana kārta. Visu vasaru vilcinājos un vilku garumā. Līdz izstādei ir jānobriest. Galerija daļēji pamudina un uztur formā. Ir dažādi – citreiz mākslinieks nāk ar savu ideju un piesaka kā projektu. Ir arī tādi, kas strādā katru dienu, un ir sakrājies. Ar mani viss ir citādi. Helēna strādā diezgan regulāri, jo viņas tehniskais risinājums ir darbietilpīgs. Es nonāku pie pārliecības, fiksējot šo ideju uz papīra. Tehniskais process ir pakārtots. Tas varētu notikt arī dienu pirms izstādes (iesmejas). Svarīgi, lai izžūst, lai kāds nepielīp pie darba, kā tas kādreiz ir bijis jaunībā, kad kāds atspiežas pret darbu ar muguru. Man ir svarīgi, lai būtu ideja, realizācija var būt arī vienas nakts garumā.
Viss darbs notiek jau pirms tam iekšienē?
Tieši tā. Lai līdz tam nonāktu, ir jānodzīvo radošs mūžs.
Vai jūs šo idejas briedināšanas procesu spējat kontrolēt vai – izjūtat kā iracionālu? Vai jums ir kādi instrumenti, kā jūs to varat paātrināt vai palēnināt?
Tas laikam ir brieduma rezultāts – agrāk ar Helēnu speciāli meklējām kaut kādas ierosmes, braukājot dabā, bet tagad biežāk tas nenotiek speciāli. Jaunībā Helēnai vajadzēja atstrādāt akadēmiju un viņa brauca uz Smiltenes mākslas skolu. Pa ceļam uzsniga sniegs. Tā viņa arī nosauca savu gleznu – Sniegs septembrī. Šajā gadījumā izstādes nosaukums Apsēstība, protams, saistās ar zirgu. Kad ieraugu zirgu, lepni paskatos kā Bīns – tas ir mans (smejas). Vai kad ieraugu pelēku krāsu. Tagad, kad ir jau briedumgadi, tu uzticies, ka kaut kad jau nāks tā ierosme un būs stimuls. Ja godīgi – daļēji tie var būt arī termiņi. Svarīgi, ka klāt ir papīrs. Vienā brīdī tu apsēdies un saproti – nē, viss, to vairs nevar atlikt!
Pieredzē ir uzkrājušās idejas jau no sazin kuriem laikiem. Katrai no apsēstībām – klavierēm, baletam un zirgiem – man ir sava mapīte. Es tās pārskatu, un tad kaut kas mani uzrunā un rosina. Tā ir saņemšanās, tāds iedvesmas brīdis. Neviens tad nedrīkst traucēt. Tas apaug ar iekšējo zirgu, kas ir tevī, un to, kas šajā brīdī notiek apkārt, arī globāli, bet tas nav kā projekts Tāds laiks. Tam ir jānotiek intuitīvi. Ir tādi attīstības brīži, kad tu kaut kam uzduries. Tāda bija Rūdolfa Arnheima grāmata Māksla un vizuālā uztvere/Art and Visual Perception, kas bija izdota krieviski. Tas ir metodisks darbs ar sadaļām – attēls, apjoms, telpa, plakne, strukturālie spēki, īpaši tie mani interesēja. Kā darbojas papīrā dažādi novietotas diagonāles – biju ļoti aizrauts. Arī šādai pieredzei ir nozīme tajā, kā veidojas idejas un ierosmes.
Divi man tuvi mākslinieki – viņu rokraksts –, kas man ir devuši pārliecību manās radošajās izpausmēs, ir Gerhards Rihters, kuru atklāju izstādē Minhenē, un Francs Klains MoMA Ņujorkā.
Cik ļoti konkrētais laiks nosaka konkrētā zirga tēlu – vai tas būs reālistiskāks vai tikai pāris raksturīgām līnijām uzskicēts? Jaunās izstādes darbos ir jūtama liela spriedze.
Pēc akadēmijas pirmais darbs bija Vārti vaļā. Tur vēl zirgam mugurā bija jātnieks. Viņš lēca pāri sētai melnā caurumā. Kaut kur nezināmajā. Zirgs ir radīts skriešanai, un viņš pat nezina, kur viņš skrien, bet tas viņā ir iekšā. Arī katrā no mums kaut kādos brīžos ir vilkme kaut kur rauties, kad ir ikdiena vai strīdi. Tas iekšēji urda katru no mums. Īpaši laikam vairāk vīriešu dzimumu. Sievietēm vairāk ir tiekšanās pēc skaistā un ideāla. Manī ir abi divi – gan raušanās, bēgšana, gan tiekšanās. Šajā izstādē zirgu veido tika divas līnijas – viena ir balsts, otra – tiekšanās. Nepieminēju vēl vienu man svarīgu grāmatu par šķēršļu joslu pārvarēšanu, tajā bija analizēts zirga skrējiens cauri dažāda veida šķēršļiem – lecot pāri krūmiem, iekrītot bedrē. Un tad ir kustība, kā zirgs balstās uz kājām un tiecas ārā no šīs bedres. Satura ietilpība tajā ir būtiska, ka ne tik tieši izsaka to, kas ir tevī, bet ietver to pastarpināti. Izstādītais 1988. gada darbs Ceļš arī nebija domāts tieši, lai atspoguļotu barikādes un kritušos upurus.
Jūs visu savu radošo mūžu savā mākslā iemiesojat trīs tēlus – zirgus, klavieres un balerīnas. Esat teicis, ka gribat iet dziļumā. Kas atklājas, tik pamatīgi nododoties kā viena studijām? Vai kādreiz neesat izjutis risku, ka kaislība uz šiem trim tēliem (motīviem) varētu kļūt arī par tādu kā pašradītu cietumu, no kura grūti iznākt?
Protams, protams, profesionālā vidē to varētu man pārmest – uzsēdies uz tēmas un netiek vaļā. Šīs trīs tēmas cita citu papildina, un katrā ir arī savas nianses, kā tās sasaucas. Varētu arī "pārmest", ka nav krāsu. Manas krāsas ir pelēkais, melnais un baltais kā kontrasts. Daudzveidība šo tēmu ietvaros mani uzrunā vēl aizvien. Netaisos mainīties (smejas).
Vai jūs piekristu, ja jūsu mākslu sauktu par filozofisku?
Nu, lūk, tad jāpiemin vēl viena grāmata. Es nelasu daudz, bet uzduros profesijas grāmatām. Varbūt bērnībā lasīju visvairāk. Man laikam iedāvināja grāmatu par dzen filozofiju, un mani uzrunāja dao – ceļa jēdziens. Tas man atkal bija jauns pavērsiens. Agrāk vairāk bija skrējieni, lēcieni, kritieni, kas gleznās saistījās ar tēlojošu plastiku. To es arī saku saviem studentiem – mēs esam ceļā. Arī kā mākslinieks biju ceļā, līdz bija pirmais darbs, kurā sajutu, ka nevis es radu ar roku, bet kāds rada ar manu roku. Tas man deva apskaidrību arī par to, kas manā mākslā bijis līdz tam un kā es uz to esmu gājis. Pārāk ar dao neaizraujos, bet šad tad palasu daoisma filozofijas atklāsmes par procesu un rezultātu, kas man ir svarīgas. Piemēram: esmu tikai ceļā, var darīt (radīt) nedarot, lielums ir mazumā. Atziņu kontekstā šī izstāde atšķiras no iepriekšējām, jo esmu nonācis pie esences, koda, lakoniskas zīmes, kas sastāv no divām līnijām. Viena līnija izsaka vīrišķā balsta funkciju, otra ir sievišķā. Abām ir jābūt. Kura dominē – tas jau ir cits jautājums.
Vēl svarīgas ir šaubas. Saka: šaubīties ir cilvēcīgi. Nē, šaubas ir attīstības pamatā. Jāatkāpjas senāk, krievu armijā: sarakstoties ar kādu meiteni, nesauksim vārdā, bija laiks pafilozofēt – kādu ceļu iet? Caur vienkāršību un vienkāršošanu vai sarežģītību un sarežģīšanu. Otrais, protams, būtu dziļāk, bet es, laikam lai sevi taupītu, izšķīros par vienkāršību, būt atvērtam citādā veidā, citām ierosmēm. Ķīniešu mākslā viens ķiršu ziediņš tiek zīmēts gadu tūkstošiem. Tas arī mani spārno, runājot par atkārtošanos un nemainīgumu. Baltās sienas šajā izstādē ir kā balerīnu pačkas.
Esam nonākuši pie vēl vienas manas apsēstības – balerīnām, ar kurām biju apsēsts pirms pāris gadiem. 2022. gadā šajā pašā galerijā man bija izstāde Ideālā pasaule ("Šodienas izjūtu līmenī sabiedrībā jaušamas ilgas pēc "ideālās pasaules", kurā valda gaisma, kustība un apgarots skaistums, kurā glābties no pelēkās ikdienas, antiizpausmēm un sērgām. Klasiskuma "normatīvais" stils un motīvu skaidrība, tiekšanās pēc estētiskas pilnības stāv pāri materiālām un eksistenciālām problēmām, kas aizņem mūsu prātus, iedvesmojot mūs nezināmai, ideālai nākotnei..." – anotācijā rakstīja Ivars Heinrihsons – U. A.). Un tur bija balerīnas. Nākamajā dienā sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Kaut kas jau gaisā bija un urdīja. Tas bija kā glābiņš galēji pretējā. Ar zemtekstu. Ne jau vienmēr tiešā veidā var izteikt. Tā tas notika arī mākslā padomju okupācijas gados.
Ivars Heinrihsons. Apsēstie. 2025. Audekls, eļļa, 220 x 200 cm. Publicitātes foto
Lasīju, ka jūsu tēvs bija akmeņkalis, kurš piedalījies Brīvības pieminekļa veidošanā. Vēlāk, padomju laikos, strādājis kombinātā Māksla. Vai tas jūs ietekmēja, izvēloties mākslas ceļu? Jūs esat pēckara bērns, kādas bija iespējas pašam zīmēt?
Es esmu Sabiles slimnīcas pirmdzimtais un goda pilsonis, tur ģimene slēpās bēgļu gaitās. Līdz kombinātam Māksla bija jāpaiet kādam laikam, jo tēvs tur nemaz nedrīkstēja strādāt, tāpēc ka bija slēpies Kurzemes mežos. Kad iznāca ārā, strādāja par atslēdznieku fabrikā Sarkanais metālists. Līdz karam tēvs bija ieguvis mācekļa diplomu Amatniecības kamerā, strādāja Eduarda Kuraua akmeņkaltuves darbnīcās. Kad tēvam kļuva sliktāk ar acīm, viņš satika kādu paziņu no senajiem laikiem, kurš ieteica pamainīt nodarbošanos, – un tēvs sāka kalt ļeņinus un pat lepojās ar savu veikumu. Par mežabrāļa laikiem tēvs nestāstīja. Vēlāk, kad mani no akadēmijas nelaida uz ārzemēm, sāku tincināt un uzzināju. Ar Brīvības pieminekli, protams, viņš lepojās. Gājām tam garām, tēvs rādīja savu darbu, un mēs par to bijām ļoti lepni un esam lepni arī šodien.
Strēlnieku tēma ir slidena, jo ir sarkanie un baltie. Vēl viena man svarīga grāmata ir Čaka Mūžības skartie. Diplomdarbā man bija nāvīgi ievainots strēlnieks, kurš sašauts krīt kaut kur kāpās. Kārļa Zāles tēli ir līdzīgi. Varbūt no tēva tēlniecības man ir kaut kas asinīs – mana trīsdimensionālā izteiksme. Mēs bijām trīs bērni, vēlāk piedzima Vilnis Heinrihsons, kuram tikko bija izstāde Koku stāsti ar šī laika kontekstu. Viņš ļoti tam seko līdzi. Mamma gāja daiļamatniecības skolā, bet ģimenes apstākļu dēļ nevarēja to pabeigt. Viņas vēlme droši vien bija kļūt par mākslinieci. Pierunājām, lai viņa iet pašdarbnieku studijā Zītars. Viņai, braukājot pa Latviju, bija vairāk izstāžu nekā dažam labam profesionālim (smejas). Vispirms mamma māsai nomāja klavieres, neprasot, vai viņa to grib vai negrib. Man – vijoli. Otra māsa Rudīte vairāk staigāja uz pirkstgaliem. Tieši mamma mani pēc piektās klases aizveda uz Rozīšiem (Jaņa Rozentāla Mākslas skola – U. A.). Līdz tam gājām ārā, zīmējām ārā Teikas apkārtnē. Iestājeksāmenos atkārtoju kādu pirmskara bērnu stāstu grāmatas vāka zīmējumu, kur bija zirgs.
Rozīšiem ir cita uztvere nekā lietišķajiem, kas vairāk nodarbojas ar dizainu un dekoratīvo pusi. Protams, tur ir dažādas idejas, kuras var pavairot. Arī tagad atšķiru savu studentu izcelsmi pēc tā, kā viņi uzvedas, arī pēc domāšanas un runas veida. Rozīši? Lietišķais? Tagad tas ir mainījies, bet, kad es iestājos skolā, gleznošana, laikam nedaudz arī veidošana Rozīšos bija galvenais. Kad beidzu Rozīšus, tad kur tad citur – uz akadēmiju. Pēc akadēmijas – uz Mākslinieku savienību. Toreiz bija vairākās pakāpēs: sākumā jauno Mākslinieku savienība, pēc tam – lielā. Tas viss bija caur Maskavu. Dokumenti bija krievu valodā.
Jūs savā ziņā netipiski esat gan talantīgs gleznotājs, gan spējat ar savām prasmēm dalīties kā pedagogs.
Nu, cik tur tā talanta... Domāju, ka vairāk esmu sevi izveidojis. Sevi kā mākslinieku sajutu varbūt tikai pirms kādiem pieciem gadiem. Runājot par studentiem, es uztveru procesu un personiskumu. Agrāk tas vairāk akadēmiski balstījās uz uzstādījumiem, ko uzliek pasniedzējs un kas pamatā ir tikai jāattēlo. Tagad var izvēlēties arī šo ceļu, bet vairāk orientē uz lielāku radošumu. Es dodu tematisko bloku ar motīviem. Vai tas ir stāsts vai kaut kas viens, ko pēti dziļāk. Es lepojos ar saviem studentiem un ceru, ka, redzot šo izstādi, viņi lepojas ar mani.
Ko jums nozīmē dzīvot Heinrihsonu ģimenē, kas jau kļuvusi par Latvijas mākslas fenomenu? Esat skaists piemērs, ka asinsradinieki var būt arī tuvi draugi un kopīgi svinēt kā dzīvi, tā mākslu.
Man tas nozīmē... Mums ir izveidojies WhatsApp čats – četrinieks, kur es vairāk lieku īkšķīšus vai sirsniņas, vai arī "super". Šis čats mums ir izveidojies par tādu saziņas veidu. Protams, tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms, kas mūs vieno. Mūs vieno dziļāka radniecība. Anna daudzus gadus bija kodols, tagad par kodolu sāk izvērsties mazmeita (mākslas zinātniece un kuratore Auguste Petre – U. A.), kura uztur tradīcijas, rituālus un ballītes. Vārdos es to nevaru pateikt. Citi pat domā, kas es būtu bez Helēnas! Visi zina viņas vitalitāti, spriestspēju un kādus tik vēl ne talantus. Es to nenoliegšu. Protams, sūtu Helēnai un rādu savus darbus skiču līmenī, bet, kad darbu jau realizēju, tur nevienu nelaižu klāt. Tikai tad, kad lepnuma vai šaubu pilns varu parādīt rezultātu – nu, kā?
IVARS HEINRIHSONS
Izstāde Apsēstība
Galerijā Māksla XO līdz 10.V