Ar ko jums šī tēma – piemiņas medaļas – pašai šķita interesanta?
Nāves un piemiņas tēma beidzamajos gados ir īpaši aktualizējusies – gan ģeopolitiskās situācijas, gan, piemēram, epidēmiju un karu dēļ. Sabiedrības attīstības gaitā un vēsturisko notikumu rezultātā mainās nāves uztvere, savukārt tās ietekmē mainās mirušo piemiņas forma. Mūsu izstāde sniedz ieskatu, kā, vēsturiski mainoties Eiropas sabiedrības uzskatiem par nāvi, mainījušies arī izteiksmes līdzekļi mirušo piemiņas saglabāšanā. Viens no šādiem piemiņas medijiem ir medaļa.
Piemiņa katrai sabiedrībai ir nepieciešama, jo ar tās palīdzību tiek stiprināta kopiena: ģimene, valsts, pilsēta, organizācijas u. c. Tādēļ tēmas kontekstā nolēmām parādīt šo unikālo medaļu grupu, jo tās ir gan bēru tradīcijas sastāvdaļa, kad piemiņas žetonus, monētas vai medaļas izdalīja bēru viesiem, gan tikušas kaltas īsi pēc personas nāves vai nāves atceres dienai.
Kuri ir vecākie, jaunākie un varbūt arī unikālākie eksponāti?
Vecākais eksponāts ir Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa nāves piemiņas monēta, kura izkalta 1632. gadā, Livonijas reģionā tā ir medaļa, kura veltīta Tallinas Lielās ģildes eltermaņa Georga Jirgena fon Rentelena piemiņai un darināta 1654. gadā. Savukārt jaunākā ir Baltijas vācu izcelsmes ķirurga un medicīnas profesora doktora Ernsta Gustava Benjamina fon Bergmaņa piemiņai veltītā plakete un medaļa.
Patiesībā jau katra eksponētā medaļa ir unikāla ar savu stāstu. Piemēram, mūsu kolekcijā ir Kurzemes un Zemgales hercogienes, hercoga Jēkaba sievas Luīzes Šarlotes, nāves piemiņai veltīta medaļa. Unikāli ir arī divi medaļas modeļi, kuri tapuši, pasūtot medaļu numismāta Antona Buhholca piemiņai, un ar tiem saistās īpašs stāsts, ar kuru arī varēs iepazīties izstādē.
Droši vien ceļi, pa kuriem medaļas nonākušas muzeja krājumā, arī ir gana interesanti.
Mūsu muzeja medaļu kolekcija ir veidojusies aptuveni divsimt gadu garumā, un tā galvenokārt ir tapusi no ievērojamu Baltijas vācu izcelsmes kolekcionāru dāvinājumiem: piemēram, Kārļa Frīdriha Bornhaupta, grāfa Kārļa fon Zīversa u. c. kolekcijām. Lielu ieguldījumu medaļu kolekcijas veidošanā ir sniedzis vācbaltiešu izcelsmes numismāts un vēstures pētnieks doktors Antons Buhholcs, kurš muzejam uzdāvināja savu apjomīgo medaļu kolekciju. Lielākā daļa medaļu ir oriģināli, bet XIX gadsimtā, komplektējot muzeja kolekciju, tā tika vēl papildināta ar trūkstošo medaļu kopijām.
Personību saraksts ir gana kupls, bet kuras no tām bijušas saistītas tieši ar Latvijas un Rīgas vēsturi?
Jau iepriekš minētā Luīze Šarlote, hercoga Jēkaba meita Marija Amālija, diplomāts Johans Korfs, Rīgas tirgotājs un Bāreņu institūta dibinātājs Matiass Vilhelms Fišers, numismāts un vēsturnieks Antons Buhholcs, komponists Rihards Vāgners un vēl vairākas personības. Viņiem veltītas piemiņas medaļas atklāj stāstus par Rīgas un Latvijas politisko, kultūras un tirdzniecības eliti, jo – medaļas nevarēja pasūtīt kurš katrs; tas bija diezgan dārgs pasākums, kuru varēja atļauties tikai elite.
No kādiem materiāliem medaļas izgatavotas, un kādas tehnoloģijas tikušas izmantotas?
Izplatītākie materiāli tolaik bija sudrabs un bronza, taču izstādē ir eksponēta arī viena zelta medaļa. No lētākiem materiāliem var minēt cinku un alvu. Runājot par tehnoloģijām – sākotnēji tās tika atlietas formā, bet pēc tam, attīstoties tehnoloģijām, tika izgatavoti spiedņi no tērauda, kurus iestiprināja speciālā presē un ar tās palīdzību izkala medaļu.
Izklausās, ka izstādes tapšanas process bijis diezgan izaicinošs un visai ilgstošs.
Ideja par šādas izstādes veidošanu man radās kovida laikā – ap 2021./2022. gadu, kad šī tēma kļuva īpaši aktuāla. Un viens no izaicinājumiem bija tas, ka patiesībā medaļas ir tādi miniatūri un vizuāli samērā vienveidīgi priekšmeti, kurus vajadzēja parādīt kā unikālus pieminekļus un padarīt tos labāk saskatāmus muzeja apmeklētājiem.
Kas ir šīs izstādes īpašās odziņas?
Līdz šim medaļas tika izstādītas, papildinot ekspozīcijas un izvietojot guļvitrīnās, bet tagad izstādē to detalizētai apskatei tiek piedāvāti vairāki tehnoloģiskie risinājumi – piemēram, skārienekrāni, kuros medaļas ir iespējams pietuvināt un aplūkot to bagātīgo simbolu valodu. Trim medaļām ir radīta arī animācija, kura it kā atdzīvina medaļu portretus, radot dzīva cilvēka klātbūtni.
Kā jau minēju, šādas tematikas medaļas vienkopus izstādītas pirmo reizi, un tā tiešām ir unikāla priekšmetu grupa; daudzas ir saglabājušās tikai vienā eksemplārā. Medaļas forma laika gaitā ir izrādījusies ļoti piemērota piemiņas saglabāšanai, un tās pildīja mediju funkciju gan to darināšanas laikā, gan joprojām to dara arī mūsdienās. Respektīvi, aplūkojot medaļas, mēs atkal atdzīvinām šos stāstus, un cilvēki mūsdienās var būt klātesoši kopienai, kura pasūtījusi konkrēto medaļu. Piemiņa veido arī mūsu identitāti.