No piektdienas, 4. aprīļa, kinoteātros visā Latvijā būs skatāma režisores Agneses Laizānes dokumentālā filma Mani 80 pavasari, kas ieguvusi Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kategorijā Labākā debijas filma. Tas ir režisores pirmais pilnmetrāžas kinodarbs. Iepriekš ir tapušas īsmetrāžas spēlfilmas Spoguļvīrs un Vectēvs, kā arī dokumentālā īsfilma Detektīvs Mārtiņš LTV ciklam Latvijas kods.
Filma Mani 80 pavasari vēsta par vecumu, dzīves spēku un paaudžu attiecībām, atklājot trīs iedvesmojošus senioru stāstus, kas saāķējas vienotā vēstījumā un uzrunā skatītājus dažādās vecuma grupās. Ēvī savos deviņdesmit septiņos joprojām strādā pie savām skulptūrām, Alfons savos astoņdesmit sešos ir aktīvs ballīšu apmeklētājs, savukārt viņa vienaudži Ludgarde un Gunārs atzīmē 65 gadu kāzu jubileju. Lai arī viņi nejūtas veci, tomēr ķermeņa novecošana ik pa laikam atgādina par sevi.
Atbildības sajūta
Mani 80 pavasari meklē atbildi uz jautājumu: vai viegli būt vecam un apzināties laika nogriežņa noslēdzošo posmu. "Sākumā man šķita, ka šīs filmas veidošana būs iespēja reflektēt arī par nāvi: kā tas ir, kad esi tik tuvu tai. Par ko cilvēki domā un sapņo mūža izskaņā? Taču vienā brīdī es sapratu, ka tieši pretēji – tas ir stāsts par mīlestību pret dzīvi, par tās piepildījumu dažādos veidos, par to, kas ir ārpus laika rāmjiem," sarunā ar KDi saka Agnese Laizāne. Viņa ir izvēlējusies varoņus, kuru gadskaitlis pasē neiet kopā ar viņu prāta asumu, enerģiju un dzīves sparu. Tas ir vēstījums par kustību ne tikai fiziskā, bet arī garīgā plāksnē, par to, cik zinātkārs un atvērts pasaulei var būt cilvēks.
Galvenie varoņi ir cilvēki, kuri joprojām grib, mēģina un dara. Kā saka Alfons – ir jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu, pat ja dzīve nav ne viegla, ne vienkārša. "Vecākās paaudzes cilvēkiem ir raksturīgs īstums un patiesums. Viņiem nav vēlmes būt ērtiem vai izlikties par kaut ko citu, kas viņi nav. Viņiem ir milzīga atbildības sajūta pret lietām, kurās viņi iesaistās, piemēram, mana gadagājuma cilvēki iet pa dzīvi ar lielāku vieglumu un arī ar lielāku bezatbildību un reizēm pat vienaldzību – kā būs, tā būs," uzsver režisore. Viņas izvēlētie varoņi turpina virzīt dzīvi uz priekšu, kā pašiem gribas, un bez liekām atrunām – ko nu vairs es.
Kā saka Alfons – ir jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu, pat ja dzīve nav ne viegla, ne vienkārša
Upes plūdums
Diemžēl viena no filmas varonēm – ievērojamā tēlniece Ēvī Upeniece – nepiedzīvoja Manu 80 pavasaru nonākšanu kinoteātros. "Mēs paspējām iemūžināt viņas dzīves pēdējo, vēl jaudīgo posmu. Daudzas lietas, kas ir redzamas uz ekrāna, šodien dzīvē jau ir mainījušās, vai to pat vairāk nav. Tas ir stāsts par laika plūsmas nepielūdzamību, tāpēc ir svarīgi ķert un izbaudīt mirkļus, kamēr vēl tos var noķert. Tas attiecas ne tikai uz kino, bet arī uz mijiedarbību starp paaudzēm – vajag izmantot iespēju sarunāties un būt kopā," akcentē Agnese Laizāne. Viņa salīdzina šo mijiedarbību starp paaudzēm ar upi: ja to nosprosto, plūsma pazūd – tās vietā ir aizaudzis dīķis.
Filmā ir iemūžināts tēlnieces Ēvī Upenieces garās dzīves pēdējais, vēl jaudīgais posms
Režisore pati ir augusi bez vecvecākiem un nedaudz kompensējusi šo trūkstošo pieredzi savā dzīvē tieši ar šīs dokumentālās filmas veidošanu, kas kopumā ilgusi četrus gadus. Agnese Laizāne turpina uzturēt attiecības ar Alfonu un Medņu pāri (Ludgarde un Gunārs). "Ar Alfonu mēs sazvanāmies: "Čau! Kā tev iet?" Mēs parunājam par dzīvi un uzlādējamies viens ar otra enerģiju, protams, bez pārspīlēšanas, jo katram ir savs ģimenes, draugu un paziņu loks, kam cilvēki velta laiku. Es nemeklēju sev vecvecākus un nepārnesu savu dzīves situāciju uz viņiem, bet mēģinu nepazaudēt šos kontaktus," skaidro Agnese Laizāne.
Pie Ludgardes un Gunāra režisore pavisam nesen ir viesojusies viņu jaunajā dzīvesvietā Rīgā – viņa ir aizbraukusi pie viņiem ar Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps statueti rokās: re, kur jūsējais! "Tas nav tikai mans nopelns. Tas ir mūsu nopelns. Es gribēju, lai viņi sajustu, ka viņu paveiktais ir svarīgs un jēgpilns, jo viņiem visu laiku bija jautājums, ko viņi kā vienkārši cilvēki var parādīt. Dzīvo un dzīvo. Es negribētu to saukt par vienkāršu cilvēku dzīvi, jo jebkurā dzīvē ir daudz ko redzēt un daudz ko mācīties," uzsver Agnese Laizāne, kura novērtē šīs tikšanās ar vecāko paaudzi, kas jau ir paspējusi sajust būtiskāko par dzīvi un dzīvošanu.
Personiskās vēstules
Kopā ar operatoru Tomu Šķēli režisore seko līdzi savu varoņu gaitām, atgriežoties pie viņiem vēl un vēl. Tā ir bijusi sistemātiska viņu ikdienas rutīnas filmēšana. "Šajā atkārtošanās cikliskumā tu visvairāk redzi izmaiņas. Šodien nav tā, kā bija vakar. Vakar gājām divatā, šodien es eju viena pati. Mēs gribējām šīs izmaiņas piefiksēt pustoņos," norāda Agnese Laizāne. Lielākais izaicinājums filmas montāžas procesā ir bijis atrast līdzsvaru – nepazust ikdienā un vienlaikus neiekrist didaktiskumā, ka vajag dzīvot tā, jo nav gribējies kratīt ar pirkstu no ekrāna, pat ja filmas autoriem ir izdevies piefiksēt daudz gudru savu varoņu atziņu.
Manos 80 pavasaros ir maz inscenējuma – jau iecerētu varoņu darbu atlikšanas uz filmēšanas laiku ("Pagaidi, piebremzē!") vai retu ārējo impulsu došanas tālākām varoņu darbībām. "Ludgarde un Gunārs bija aktīvi sarakstījušies pirms kopdzīves un kādu laiku arī laulībā, kad darbu un studiju dēļ abi dzīvoja dažādās vietās. Tā bija milzīga vēstuļu mape, ko viņi man uzticēja. Es atlasīju personiskās vēstules, ko viņi varētu nolasīt kameras priekšā, bet šis inscenējums beidzās brīdī, kad viņi sāka atcerēties jaunību no šodienas skatpunkta," atklāj Agnese Laizāne.
Ludgarde un Gunārs Medņi atzīmē 65 gadu kāzu jubileju un atceras jaunību no šodienas skatpunkta
Režisore ir centusies parādīt sadzīvošanu ar fizisko novecošanu un tās pieņemšanu ("Es veselu mēnesi slīpēju šo skulptūru, agrāk es to izdarīju daudz ātrāk," filmā saka Ēvī Upeniece), bet neizcelt varoņu nevarīgumu. "Es kļūstu vecāks un tizlāks," saka Alfons, kuram piemītošā dzirkstošā attieksme pret lietām tāpat kā pārējo varoņu un šī kinodarba veidotāju gadījumā ļauj kāpt pāri fiziskajiem ierobežojumiem, kas atnāk ar vecumu. "Es negribēju izcelt nevarīgumu, jo tas tāpat tur ir un tu to jūti. Man bija svarīgi saglabāt cieņu pret varoņiem un neparādīt viņus grūtākajos brīžos. Man pašai ir jautājums: kā tas būs?" atzīst Agnese Laizāne un piemetina, ka jebkura dokumentālā filma pieprasa ielauzties cita cilvēka privātajā telpā, bet tas ir jādara diskrēti un saudzīgi un jānovērtē šī uzticēšanās.
Režisore uzskata, ka filma Mani 80 pavasari varētu būt interesanta vairākām paaudzēm dažādu iemeslu dēļ. Jaunākajai paaudzei tā varētu likt padomāt par to, kāds tu pats gribētu būt vecumdienās, jo uzdot šo jautājumu deviņdesmit gados jau būs par vēlu. "Apziņa, ka ikviena laiks ir ierobežots, ir svarīga arī divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā. Tas, kā tu to iztērē un izdzīvo, pārsvarā ir tava izvēle un atbildība: ko tu dari, kā tu izturies pret sevi – savu ķermeni un garu – un citiem, lai savos deviņdesmit tev būtu sajūta par piepildītu dzīvi, pat ja tā nav bijusi nekāda cukurvate," rezumē Agnese Laizāne.