Pirmā vienojošā asociācija, lasot Elīnas Kokarevičas otro stāstu grāmatu Flora un fauna, rodas ar sapņotājiem. Paši stāsti iezīmē dažādas laiktelpas un stāstīšanas režīmus – no reālisma kanonā ieturētā darba Kaķu tante līdz pasakas formā konsekventi ieturētajai Gaiļbiksīšu skaitītājai. Tie apliecina autores lieliskās stilizācijas prasmes, spēju gan stingri izturēt vienotu valodas formu no stāsta sākuma līdz beigām, gan arī vajadzības gadījumā apvērst un modulēt tā, ka lasītājs no šķietami mūsdienās iesākta teksta attopas ievilināts mītu pasaulē. Dažādās tematikas galvenokārt notur kopā varoņu sapņotāju iedaba. Tāpat tos vieno viegli iezīmētas stīgas – varoņu vārdi un pasaules mīti atkārtojas no stāsta stāstā, radot vienotas pasaules iespaidu, pat ja tās vēsturi un attīstību diez vai iespējams kartēt lineārā laika izpratnē.
Izeja no atsvešinātības
Lasot pirmā sajūta ir "šādas grāmatas es lasīju pusaudža gados" – ar visu pusaudža gadu trauksmainumu, norobežošanos no "īstās" vai "pieaugušo" pasaules, sapņainību, spītīgu atteikšanos pielāgoties realitātei un savas realitātes, savas ētikas un estētikas veidošanu. Arī vēlmi pateikt citiem, kā dzīvot ir ētiski pareizāk, kādas attieksmes un domāšanas veidi ir sajēdzīgi. Šī vēlme nepārprotami postulēt ētiskas vērtības, pat "morāli" ir klātesoša arī Elīnas Kokarevičas stāstos – iezīme, kas mani izsita no stāsta plūduma, atgādinot, ka elementāra tolerance vai empātija ir vērtības, par kurām jāatgādina tiešā tekstā, jo ne visiem tās ir pieejamas.
Stilistikas un stāstījuma ziņā šeit varētu vilkt paralēles ar Gabrielu Garsiju Markesu, Kārenu Bliksenu, Tomasa Transtremera dzeju un vēl virkni citu autoru, kurus man tagad gandrīz vai bail pārlasīt – ja nu tajā, kas man tolaik šķita mistisks un noslēpumains, patiesībā ir iešifrētas gluži normālas pieaugušo pasaules parādības? Vai arī vēl briesmīgāk: ja nu pusaudža gados es šos darbus esmu sapratusi pārāk vienkāršoti un tagad pārlasot nevis atgūšu to pašu sapņainuma apjautu, bet gan analizēšu tekstu ar sev pieejamo teoriju bagāžu?
Par laimi, ne visas teorijas ir radītas vēsi analītiskai uzšķēršanai. Mana intelektuālā atslēga šim darbam saistās ar jēdzienu "reenchantment", ko pirmoreiz sastapu politoloģes un jaunā materiālisma teorētiķes Džeinas Benetas darbos un par ko runā arī filozofs Čārlzs Teilors un citi. Šis jēdziens šķiet grūti pārnesams latviski – tas saistās ar burvības sajūtas atkalatrašanu pasaulē, spēju paskatīties uz to kā uz brīnumaini neizprotamu, fascinējošu, jūtīgu. Šī pieeja piedāvā izeju no modernitātes klīniskā racionālisma, atsvešinātības un vēlmes kontrolēt pasauli – tostarp ar izziņu, kas reducē vispārsteidzošākās parādības līdz to zinātniskajam skaidrojumam. Un, lai arī mūsdienu pasaulē ticība brīnumam visilgāk ir noturējusies reliģijā, šeit monoteistiskā reliģija tiek atstāta maliņā, priekšroku dodot atsaucēm uz senākiem pasaules tvērumiem, kas sabalsojas ar maģiju, – animismam vai panenteismam –, kā arī tai brīnuma apjautai, kas ir rodama zinātnē: pārsteigumam un apbrīnai par neskaitāmajām sarežģītajām mijiedarbībām, kuras ikdienā nepamanām vai nu tāpēc, ka tās ir pārāk mazas vai lielas mūsu uztverei, vai vienkārši tāpēc, ka tās ir pārāk pierastas.
Lāsts un svētība
Floru un faunu lasot, šķiet, ka vārdu "reenchantment" iespējams tulkot kā "atburšanu". Latviešu valodā "atburšana" šķiet antonīms "apburšanai" (brīnuma un maģijas pieskārienam), tātad "atburt" nozīmētu atdot apburtajam ikdienišķo un ierasto veidolu. Tomēr stāstu krājuma neizteiktā, bet klātesošā pamatpremisa drīzāk teic: "It viss jau sākotnēji, savā būtībā ir maģisks." Pasaule mums šķiet parasta un neievērojama vienīgi tāpēc, ka pār to klājas pelēka burvju migla, kas liedz šo klātesošo maģiju saskatīt. Atburšana tātad būtu šīs miglas gaisināšana, lai ieraudzītu visu mums apkārt tā patiesajā krāšņumā un neparastībā.
Elīna Kokareviča šajā grāmatā piedāvā savu atburšanas kodu. Tajā iekļaujas paša atbūrēja – vai sapņotāja – esamība ārpus sabiedrības, ko bieži iezīmē fiziskas atšķirības. Šīs fiziskās atšķirības var būt nepārprotami nošķirošas – piemēram, sieviete, kuras kauli ir tik trausli, ka ikviena kustība var tos salauzt, neizbēgami ir atdalīta no sabiedriskās dzīves mutuļošanas. Tomēr daudz biežāk fiziskā atšķirība ir šķietami virspusēja un tikai citiem redzama: autore nesaudzīgi parāda, ka pietiek būt "resnai" vai "neglītai", lai viss, kas ir normāls un pašsaprotams kaut cik izskatīgajiem, kļūtu teju nesasniedzams. Šī atšķirība var būt arī iekšēja: uztveres, domāšanas un jušanas veids, kas tevi jau no bērnības iezīmē kā neiederīgu tāpēc, ka tu vienkārši nesaproti, kā pasaule darbojas. Prāta un emocionalitātes uzbūves atšķirības atdala cilvēku no "normālās" sabiedrības tikpat nesaudzīgi kā nenormatīvs ķermenis. Šie trūkumi, kas padara cilvēku par (potenciālu) sapņotāju, funkcionē vienlaikus kā lāsts un svētība.
Pasaules atburšana seko pasakas vai mīta loģikai: lai sasniegtu kāroto, ir jāveic garš ceļš un jāpārvar grūtības. Šis ceļš un grūtības bieži ir fiziskas, bet tikpat labi tas var būt arī domāšanas, pašrefleksijas, sevis un savas pagātnes izvērtēšanas darbs. Taču tas nav racionāla cilvēka pašpalīdzības grāmatās nosprausts ceļojums: tas ir ceļš, kura mērķis nav saskatāms, bieži nav pat zināms vai noticams; tas ir ceļš, kurā tu kļūdies un par šīm kļūdām vari samaksāt arī ar visdārgāko (un stāstos ir daudz cilvēku, kas ceļā ir nomaldījušies un apstājušies, brīnumu tā arī neuzgājuši). Te ir arī maģiskie līdzgaitnieki: jau grāmatas nosaukumā minētā "flora un fauna", gan brīnumaini, gan šķietami gluži parasti dzīvnieki, putni un augi, kas var būt gan zinātniski, gan pseidozinātniski skaidroti, gan arī vienkārši pieņemti kā pasaules daļa. Un pats brīnums ļoti bieži saistās ar mīlestību, turklāt šī mīlestība allaž ir kodēta kā nenormatīva – kvīra vai asimetriska. Tāpat kā sapņotājs neiekļaujas sabiedrības priekšstatos par to, kādam jābūt cilvēkam, arī sapņotāja mīlestība neiekļaujas priekšstatos par "veiksmīgu", heteroseksuālu un pašsaprotamu ģimenes veidošanu. Pasaules atbūrēja persona neiekļaujas sabiedrībā, viņa ceļojums ir aiziešana prom no ierastā un normatīvā, un arī atrastais brīnums ir nenormatīvs, tas atsakās iekļauties ierastajos priekšstatos par to, ko nozīmē sakārtota, pareiza un laba dzīve. Un, lai arī reti kuram lasītājam būs drosme vai iespēja atstāt visu un doties savā ceļojumā, pasapņot taču nevienam vēl nav liegts.