Bijušais padomju saimniecības jeb sovhoza vadītājs Aleksandrs Lukašenko, jāatgādina, par Baltkrievijas prezidentu kļuva tālajā 1994. gadā, kad valstī notika pirmās prezidenta vēlēšanas. Vēlēšanu pirmajā kārtā, kurā uz prezidenta posteni pretendēja seši kandidāti (bija iespējams arī atdot balsi "pret visiem"), Lukašenko atbalstīja 45,76%, bet otrajā kārtā, kurā viņš sacentās ar neatkarīgo kandidātu Vjačeslavu Kebiču (neatkarīgās Baltkrievijas pirmo premjerministru), – 80,61% vēlētāju. Vēlētāju aktivitāte abās kārtās bija lielāka par 70%, kas nozīmē – vēlēšanu otrajā kārtā Lukašenko atbalstīja vairāk par pusi no visiem Baltkrievijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem.
Pie varas Lukašenko nonāca, atklāti pretnostatot sevi nacionāli demokrātiskajiem un prorietumnieciskajiem spēkiem. Tostarp viņš solīja saglabāt "padomju sistēmas sasniegumus" – sociālās garantijas, bezmaksas medicīnu u. c., solīja atstāt valsts īpašumā stratēģiski svarīgas rūpniecības nozares, nepieļaujot šo nozaru uzņēmumu privatizēšanu, saglabāt padomju un kolektīvās saimniecības (sovhozus un kolhozus), atjaunot tobrīd atcelto Baltkrievijas PSR simboliku un vēl virkni citu līdzīgu lietu. Attiecīgi nevar apgalvot, ka Baltkrievijas iedzīvotāji nezināja vai nesaprata, par ko viņi atdod savas balsis. Vienīgais, ko Lukašenko nepateica vēlētājiem – ka viņš grasās palikt pie varas vairākus gadu desmitus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.-24. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!