Drebinoties eju pa skrejceļu mitrā, pelēkā dienā, lai iesēstos mazmazītiņā lidmašīnā Rīgas lidostā, kas mani aizvedīs uz Helsinkiem. Pa šaurajām kāpnēm stiepjot rokas bagāžas čemodānu (vienīgo, kas iekļauts manā jau tā superdārgajā biļetē), pamanos tā riteņus sirsnīgi novilkt gar savām baltajām biksēm. Somā vietas maz, braucu uz it kā siltākām zemēm, tāpēc vienīgais brīvā laika apģērbs man mugurā. Kad apsēžos šaurajā sēdeklī, novērtēju pleķi – ir diezgan traki.
No stjuartes saņemu mitrās salvetes, kas paredzētas traipu tīrīšanai, un jau vēlāk tualetē Helsinkos mēģinu traipu iztīrīt. Tas patiešām pazūd, bet, saslapinot gaišo audumu, tas iekrāsojas viegli bēšīgs, pleķis strauji izplešas, un nu jau izskatos tā, it kā būtu sirsnīgi apčurājusies. Ar paceltu kāju stāvu pie roku žāvētāja un atceros kādu karikatūru par vīriešiem sporta zālē, kas izmanto fēnu dažādu ķermeņa daļu nosusināšanai. Spriežot pēc labierīcībās ienākušo dāmu skatieniem, es izskatos līdzīgi. Neko teikt – "labs" ceļojuma sākums!
Dodos uz iekāpšanas vārtiem, kad izdzirdu, ka visiem pasažieriem, kas lido uz ASV, ir jāatrādās īpašai dokumentu pārbaudei pie kāda lodziņa. Mana ESTA ir pārbaudīta jau Rīgā (lai arī soma man nav jānodod, par šo prasību zinu, tāpēc jau laikus atrādījos), bet šeit pie lodziņa darbiniece tomēr rūpīgi visu pārbauda vēlreiz. Vēlāk pie iekāpšanas vārtiem tie, kas šo procedūru nav izgājuši, taisa sastrēgumu. Par laimi, man viss bez aizķeršanās.
Lidmašīna uz Dalasu izrādās pārsteidzoši tukša, man blakus ir divas brīvas vietas, un gulēšanai varēšu izmantot tā saukto nabagu biznesa klasi, izstiepjot kājas pilnīgi horizontāli un ar muguru atbalstoties pret logu vai saraujoties čokurā, cik nu augums to ļauj, bet vismaz – pilnīgi guļus. Lai gan Latvijā ir diena, mēģināšu gulēt, jo pirmoreiz izmēģinu kādu lietotni, kas paredzēta, lai ātrāk pielāgotos jaunajai laika zonai, un tā saka, ka acīm jābūt ciet!
IELIDOJOT ASV
Pamostoties galā un redzot uz ekrāna uzrakstu Dalasa, ataust atmiņā deviņdesmitie, kad ar mammu skatījāmies seriālu ar tādu nosaukumu. Tā runā, ka šajos gados Latvijā dzimušie Ričardi pie sava vārda ir tikuši, lielākoties pateicoties šī seriāla varonim. Tolaik pilnīgi noteikti nelikās, ka es kādu dienu pati te varētu nonākt. Teksasas Dalasas Fortvērtas lidosta man šoreiz ir priekšpēdējais posms, lai nokļūtu Ostinā. No šīs lidostas uz Ostinu lidmašīnas lido biežāk, nekā brauc autobuss no Rīgas uz Liepāju, un uz brīdi pat apmulstu, ieraugot uz tablo alfabētiski sarindotās pilsētas, līdz atrodu savus iekāpšanas vārtus.
Dokumentu pārbaude ir pavisam ātra un nesāpīga, robežsargam stāstu, ka dodos uz mācībām, un mani bez sarežģījumiem ielaiž valstī. Nododamās bagāžas man nav, un lidojums no Eiropas nekavēja, tāpēc līdz nākamajam man vēl trīs stundas jākūko. Intereses pēc aizstaigāju līdz aviokompānijas infocentram un pajautāju darbiniekam, vai varbūt ir iespēja lidot ar agrāku reisu, bet visas brīvās vietas esot pilnībā izpārdotas.
Tā nu gaidot pārcilāju tikko redzētos sīkumus, kas nenoliedzami ziņo: es atrodos ASV! Paklāja segums uz grīdas, jau izejot no lidmašīnas, milzīgās šķirbas tualetē starp kabīnes durvīm un zem tām (ne vienu vien reizi šādi pie manis kabīnē ir ierāpojis kāds bērns) un neiztrūkstošās dzeramā ūdens strūklakas. Tā vien liekas, ka ūdens krūzes ar katru gadu kļūst arvien lielākas, nu jau modē ir teju divlitrīgi Stanley milži, kas visur tiek nēsāti līdzi.
Beidzot sākas iekāpšana, kas notiek stingri pa grupām, un pēc mirkļa esmu lidmašīnā. Kad jau laiks izlidot, izdzirdu skaņu, kas liek aizdomāties – kaut kad jau esmu tādu dzirdējusi. Pareizi – pirms daudziem gadiem kādā ļoti aukstā dienā lidojot no Čikāgas uz Orlando! Toreiz lidmašīnai bija tehniskas problēmas un beigās izlidojām ar četru stundu kavēšanos. Turpmāko 45 minūšu laikā troksnis atskan vēl pāris reizes un tad kapteiņa balss – lidmašīna ir saplīsusi, visiem jākāpj laukā. Par laimi, šī ir aviokompānijas lielākā bāzes lidosta, un pēc brīža jau ir atlidojis cits gaisa kuģis, kurš mūs nogādās galā.
BEIDZOT OSTINĀ
Ostinā esmu nedaudz vairāk nekā ar stundas kavēšanos, jau ir tumšs, un nu jau patiesi nāk miegs. Ir krietni vēsāks, nekā gaidīju, – 30 °C vietā vien 19, un pa dienu esot bijusi vētra. Pilsētā palieku tikai trīs naktis, un diemžēl siltāks un mazāk lietains būšot vien pēdējā dienā.
Ātrā solī dodos uz Uber zonu, kas lidostā speciāli sagatavota kopbraukšanas platformām. Ja ne dārgā stāvvieta pilsētas centrā pie viesnīcas, noteikti būtu ņēmusi nomas auto. Ostinas centrs vēl ir salīdzinoši draudzīgs kājāmgājējiem, bet kopumā ASV tāda nav.
Šoreiz dārgas ir ne tikai lidojuma biļetes, bet arī viesnīca. Vēlāk uzzinu, ka šajos datumos pilsētā notiek vairāki lieli pasākumi, kas būtiski ietekmē viesnīcu cenas. Vislētākais, ko atrodu, ir simts eiro par nakti – numuriņā vēdī mitruma smaka, un neizskatās, ka pēdējā desmitgadē te kaut kas būtu remontēts. Doma par staigāšanu pa paklāju zeķēs vai, pasargdies, basām kājām man liek noskurināties. Citādi gan ir viss nepieciešamais – divas gultas, duša ar diviem maziem ziepju gabaliņiem, fēns un pat gludeklis. Kā kārtīgā ceļmalas motelī (tikai šoreiz tas ir pilsētas centrā) ir iekļautas arī brokastis – dārgākās viesnīcās ASV par tām parasti jāmaksā atsevišķi. No rīta dabūjamas Teksasas štata formas vafeles, biezā plēvē iekausētas olas, hotdogu pusmaizītes, tostermaize, vienreizlietojamie piederumi, kas katrs ir savā maisiņā, putuplastīgas glāzes kafijai, tējai vai aplejamajai putrai, arī katra savā maisiņā, un šķīvīši – par brīnumu, bez maisiņa. Bet vismaz ir, kur palikt, un jau laikus, iepriekš vienojoties ar viesnīcu, ka par to nebūs jāmaksā, esmu pasūtījusi preces no internetveikala: iecienītās tējas, matu gumijas, pāris grāmatas un citus sīkumus no tirgotājiem, kas nesūta preces uz Latviju. Kad kādā valstī ir būts tik daudzas reizes, jau pierasts pie labumiem, kas pieejami tikai šeit.
SAPŅU TIKŠANĀS
"Man liekas, ka šis tev varētu būt interesanti," vairāk nekā pirms desmit gadiem man teica vīrs, rādot kādu tiešsaistes kursu par uzvedības zinātni un neverbālo komunikāciju, kuru vadīja Vanesa van Edvardsa. Man kurss patiešām ļoti patika, vēlāk, kad autorei iznāca grāmata, izlasīju arī to. Liekot lietā viņas dotos padomus, drīz tiku pie paaugstinājuma darbā. Biju ieteikusi viņu arī savam darba devējam lekcijām darbiniekiem, diemžēl jau pirms vairākiem gadiem viņas stundas likme bija krietni lielāka, nekā varējām atļauties. Taču, sarakstoties ar viņas komandu, lai noskaidrotu cenas, iekļuvu potenciālo klientu sarakstā un šādi pat tiku pie viņas nākamās grāmatas eksemplāra, vēl pirms tā iznāca. Satikt viņu dzīvē gan nekādi nesanāca.
Ilgus gadus tas bija sapnis, līdz uzzināju, ka viņas organizēto kursu dalībniekiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt vienas dienas klātienes tikšanos Ostinā, un nolēmu: beidzot jāsatiek viņa dzīvē! Man šķiet, ka es paspēju ielēkt pēdējā vilcienā, jo pa šo laiku van Edvardsas atpazīstamība ir izlidojusi kaut kur stratosfērā – raidieraksta The Diary of a CEO sērijai ar viņu ir vairāk nekā 11 miljoni skatījumu (šī saruna īsā laikā kļuva par vienu no skatītākajiem video podkāsta vēsturē, un Stīvens Bārtlets pāris nedēļas pēc tās publicēšanas Vanesu uzaicināja nofilmēt vēl vienu sēriju), viņa paguvusi paviesoties pie Melas Robinsas, izveidot savu Masterclass kursu un viņas YouTube un Instagram kontiem katram seko nu jau vairāk nekā miljons cilvēku. Atskatoties uz tikšanos ar viņu, nespēju noticēt, ka tā bija teju privātstundas formātā – vesela diena kopā, nelielā telpā, kurā mēs bijām 40–50 cilvēki un katram bija iespēja no viņas mācīties un ar viņu nofotografēties. Aprunājos gan ar pašu, gan viņas vīru Skotu. Izrādās, viņi abi ir bijuši Rīgā kāda Baltijas jūras kruīza ietvaros un raksturoja to kā romantisku pilsētu, kurā īpaši palicis atmiņā Melngalvju nams. Viņu meitas ir sajūsmā par Straumi, ko uzzinu, pasniedzot dāvanā konfektes ar kaķi. Ceļojums uz Ostinu ir katra iztērētā centa un sekundes vērts! Un liekas, ka sev pat jākniebj, lai pārliecinātos, ka tas patiešām nav tikai sapnis.
LIETAINAIS RĪTS KAPITOLIJĀ
Izdevīgākās biļetes mājup, pat pieskaitot viesnīcas izmaksas, ir aiznākamajā dienā, tā nu visa nākamā diena man ir brīva pilsētas apskatei. Ostinā esmu viesojusies jau iepriekš, galvenās pilsētas vietas arī esmu redzējusi, tomēr šur tur vēlos atgriezties, un vēl jau ir arī pa kādai iepriekš neredzētai vietai.
Pa nakti miegs ir nemierīgs ne tikai man, bet arī svīrēm, kas ligzdo turpat netālu, – visu nakti dzirdu tās čalojam savā starpā. Pēc brokastīm telpā ar viegli appelējušiem logiem sāku pārplānot apskates vietu sarakstu, jo ārā līņā un ir vien 17 °C. Nolemju, ka sākšu ar tuvāko – Kapitoliju, kas ir Teksasas štata galvenā valdības mītne. Iepriekšējā reizē to izstaigājām paši, bet šoreiz esmu laikus izlasījusi, ka pieejamas bezmaksas ekskursijas. Diemžēl viesnīcā lietussargu nav, taču nolemju, ka neesmu jau no cukura un ir gana silts.
Ap Kapitoliju plešas plašs zālājs ar kokiem, kuros lēkā vāveres, apkārtne smaržo pēc mitra zāliena un pavasara. Vai lietainais laiks vai agrā rīta stunda pie vainas (jo, protams, laika zonas atšķirību dēļ esmu augšā jau pirms pirmās gaismiņas), ielas ir kā izslaucītas, un vāveru parkā noteikti ir vairāk nekā cilvēku. Informācijas centrā noskaidroju, ka ekskursijas notiek ik pa 15 minūtēm un ilgst pusstundu.
Lielajā ēkā vispirms jāiziet drošības kontrole, taču drīkst ienest gan šķidrumus, gan elektroniku – ņemot vērā šī štata un valsts specifiku, drīzāk apsargi pārbauda, vai kāds neienes ieročus. Esmu tieši laikā uz ekskursijas sākumu. Darbiniece daudz stāsta gan par vēsturi, gan dažādiem ar ASV saistītiem faktiem, šis tas man paliek ne līdz galam skaidrs, jo ir daudz atsauču uz visādām kaujām, kuras tik labi nepārzinu, bet ar interesi aplūkoju telpas un mākslas darbus. Teksasa tiek saukta par vientuļās zvaigznes štatu, savulaik tā bija neatkarīga valsts, un zvaigzne redzama gan štata karogā, gan plaši attēlota Kapitolijā uz gaismekļiem, krēsliem un citām vietām kā dekoratīvs elements. Iegriežamies telpās, kur tobrīd nerisinās darba sesijas, mūs aizved arī uz jauno piebūvi, kas atrodas pazemē, un, kā jau pierasts, ekskursija noslēdzas pie suvenīru veikala. Esmu pārsteigta par patiešām labās kvalitātes nieciņiem un, lai gan parasti neko nepērku, šoreiz iegādājos gan skaistus dvielīšus ar ziediem (Teksasā īpašā cieņā ir savvaļas ziedi), gan pierakstu blociņu un pat pāris dāvanas radiem. Apzinos, ka šī nav pati izdevīgākā vieta, kur iegādāties dāvanas, bet preces ir patiešām kvalitatīvas un skaistas. Labi, ka atceļā lidoju ar aviokompāniju, kurai rokas bagāža drīkst svērt 23 kilogramus – jau jūtu, ka somai atvēršu katru sānu izpletējrāvējslēdzēju!
BIBLIOTĒKA UN TĒJA
Atstāju pirkumus viesnīcā un dodos pastaigā pa pilsētu. Vairs nelīst, un izbaudīt smaržīgo pavasara gaisu ir patīkami. Vēroju pilsētu un pilsētniekus. Pilsētas moto ir Keep Austin weird jeb Saglabāsim Ostinu dīvainu! Tas redzams diezgan mākslinieciski noformētajos skatlogos un zīmējumos uz sienām. Pilsēta ir zaļa, visās malās ir putnu pilni koki. Ir gan arī citi "zaļuma" elementi – zāles produktu veikali. Vismaz atšķirībā no Ņujorkas tās smaka nav jūtama uz ielas, lai gan – vēl jau agrs…
Ik pa laikam pabrauc garām kāds no autonomajiem auto, kas pārvietojas bez šofera. Tāds var patrāpīties, arī izsaucot Uber, man gan šoreiz neizdodas to izmēģināt. Pirms neilga laika Sanfrancisko šādi pašbraucoši auto izveidoja milzīgus sastrēgumus, jo lielā daļā pilsētas pazuda elektrība un to sistēmas nebija gatavas braukšanai vidē bez tik daudziem luksoforiem, kur šoferi spiesti samāties, lai izbrauktu cauri krustojumam. Latvijā noteikti vēl ir tāls ceļš ejams, pirms šādi braucamie varēs droši braukt pa pilsētu, jo pagaidām pat parastā auto joslu asistents mēdz apjukt, kur ir josla, bet kur ar piķi noliets brauktuves vidus.
Šķērsoju tiltiņu pāri Šolkrīkai, kurā ir vairāki nelieli ūdenskritumi. Tā varētu būt galvenā apskates vieta pilsētā, taču nav pat nekā marķēta un ūdens ir pilns atkritumiem. Drīz esmu pie Ostinas sabiedriskās bibliotēkas. Izstaigāt to un lasīt grāmatas uz vietas var tāpat vien. Ja grib ņemt grāmatas uz mājām vai izmantot bibliotēkas e-grāmatu sistēmu, tad gan jāreģistrējas. Ostinas iedzīvotājiem tas ir bez maksas (vien jābūt adresi apliecinošam dokumentam, piemēram, rēķinam par komunālajiem pakalpojumiem), citiem jāmaksā. ASV gan aizvien ir pietiekami daudz bibliotēku, kas vēl kopš pandēmijas laikiem ļauj izmantot e-grāmatu sistēmu jebkuram, kurš tajās reģistrējas, nepārbaudot, vai norādītā adrese ir īsta.
Ēkas apskati sāku no pēdējā stāva, kur atrodas izeja uz jumta skatu laukumu. Te ir neliels dārziņš un var lasīt arī svaigā gaisā, skatam paveroties uz pilsētas dienvidu pusi. Apsēžos pie viena no galdiņiem atpūsties. Nedaudz tālāk sēž vairāki bezpajumtnieki, kas, izskatās, atnākuši izgulēties. Labierīcībās izlietnē ir siltais ūdens, bet pie infocentra norāde – ja nepieciešamas higiēnas preces, tās var saņemt turpat.
Bibliotēkā ir diezgan daudz cilvēku, kas tur mācās, iespējams, arī strādā, izmantojot to kā kopstrādes telpu. Izstaigājot ēku, vispirms iekrīt acīs, ka, neskatoties uz lielo grāmatu daudzumu, te vēl ir ļoti, ļoti daudz brīvas vietas, veselas tukšu plauktu rindas. Ieklīstu kādā no ejām, un, izrādās, visa eja ir grāmatām par seriāliem. Piemēram, ir grāmata par Lielā sprādziena teorijas filmēšanas norisi, par Doctor Who un arī Draugiem. Vesela žanra niša, ar kādu man nekad iepriekš nav bijusi saskare.
Pēc bibliotēkas apskates gar Kolorādo upi dodos tālāk. Jau atkal pazīstamais skats ar pudeļu un vienreizlietojamo trauku kalniem, bet vismaz te izvietoti tīkli, kas, šķiet, daļu no mēsliem savāc. Starp pudelēm peld bruņurupuči, un krastos pastaigājas pīļveidīgie. Daba cenšas izdzīvot, bet diemžēl vienreizlietojamie trauki, pudeles un citi iepakojumi te acīmredzami ir problēma.
Drīz vien esmu viesnīcā Four Seasons, kur pāris dienas iepriekš esmu rezervējusi pēcpusdienas tējas piedāvājumu. Par laimi, tas ir pieejams arī vienai personai, taču tāpat sanāk sālīti – ap 70 dolāriem, jo pirmajā solī norādītajai cenai nāk klāt vēl pārdošanas nodoklis, ASV pilnā cena parādās tikai maksāšanas brīdī.
Kādu brīdi pasēžu uz dīvāna pie reģistratūras, jo vestibila bārs veras vaļā precīzi 13.00, vēroju cilvēkus, kas apgrozās šajā viesnīcā, un domāju, cik tūkstošu man izmaksātu palikšana šeit, ņemot vērā viesu pieplūdumu pilsētā. Stūrītī pieejams arī pašapkalpošanās dzērienu automāts, kurā ir tikai šampanieša pudeles. Skaidrs, te vis nav parastā ledus mašīna kā manā viesnīcā.
Kamēr gaidu, pamanu, ka daži galdiņi jau servēti un viens pa vidu ar skatu uz rozēm dekorēto terasi – vienai personai, ar glītu rozā tējkannu. Pie tā jau cenšas apsēsties kāds vīrietis, bet viesmīle norāda, ka galdiņš rezervēts. Nosaucot savu vārdu, tieku tieši pie rozā tējkannas. Pārsteidz, ka pēcpusdienas tējai nav savas tēju kartes, viesmīle vien nober piedāvājumu mutiski. Izvēlos ūlunu. Vēl izrādās, ka piedāvājumā iekļauti tikai alkoholiskie kokteiļi, kurus nevarot pagatavot bezalkoholiskus. Man piedāvā tā vietā melleņu dzērienu. Pēc brīža atnes arī trīsstāvīgo tornīti ar ēdieniem. It kā viss ir, bet ne līdz galam, un kopumā paliek nedaudz mazuma piegarša, pietrūkst atmosfēras. Ziedu dekorācijas visā zālē, bet tikai mazs pušķītis uz galda, iekārtojums glīts un vedina uz nesteidzīgu baudīšanu, bet stūros milzīgos TV ekrānos rāda sporta pārraidi. Aptuveni 40 minūtēs esmu ne tikai visu pasūtījusi, bet arī paēdusi un dodos prom. Šī noteikti ir visātrākā pēcpusdienas tēja no aptuveni divdesmit, kurās esmu bijusi!
ZILKERA DĀRZS UN BASEINS
Nākamā pieturvieta – Zilkera botāniskais dārzs. Interneta atsauksmēs lasu, ka dažiem šis esot mīļākais botāniskais dārzs pasaulē, citiem – licies, ka nav īsti nekā ievērības cienīga. Gan jau atkarīgs arī no sezonas.
Pastaigu sāku pa sukulentu dārzu – redzams, ka tie drīzumā ziedēs. Liekas mazliet dīvaini – lai gan vairākas nedēļas te jau bijis 30 grādus silts un dažviet viss ir salapojis pilnībā, daudziem kokiem vēl nav lapu un neizskatās, ka tuvākajā laikā būs. Savulaik, viesojoties Sanantonio ziemā, man bija līdzīgi novērojumi. Apskatu bonsai kociņu ekspozīciju, tad papriecājos par mazas lapiņas izmēra bruņurupuci. Uz brīdi debesis skaidrojas un kārtīgi sāk cepināt saule, jau sabīstos, ka neesmu paņēmusi līdzi saules aizsargkrēmu, bet šis mirklis ir īss.
Šķiet, šī tomēr nav pateicīgākā sezona dārza apskatei – atrodu pārziedējušu sakuru, un arī vistērijai jau ziedi pārsvarā zemē. Taureņu dārzā izdodas saskatīt tikai vienu taureni, un dzird netālu šalcošo, nē, ne ūdeni, bet šoseju. Vienīgais, kas manu uzmanību patiešām piesaista, ir vēsturiskais elements – parkā izvietota oriģinālā XIX gadsimta koka ēka, kas ir viena no vislabāk saglabātajām guļbūvēm ASV. Tajā savulaik dzīvojis zviedrs Svens Magnuss Svensons. Kopā ar savu onkuli Svanti Palmu viņi esot iedrošinājuši aptuveni septiņus tūkstošus zviedru pārcelties uz Teksasu, te pat iznākusi zviedru avīze The Texas Posten, un aizvien daudzās pilsētās tiek atzīmēta gan Lūcijas diena, gan vasaras saulgrieži.
Kad esmu izstaigājusi botānisko dārzu, kājām cauri Zilkera parkam dodos uz dabīgo Bārtona avotu āra baseinu. Ceļš ved gar šosejas malu un plašu parku, kurā zied savvaļas ziedi. Teksasā lielu uzmanību savvaļas puķu saglabāšanai savulaik pievērsa prezidenta Lindona Džonsona kundze Klaudija jeb lēdija Bērda (Lady Bird). Līdz viņas vārdā nosauktajam savvaļas ziedu centram šoreiz gan netikšu, jo tas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas (varbūt tomēr vajadzēja ņemt to nomas auto!), bet vismaz par pļavas puķēm parkā varu priecāties. Vēlāk ievēroju, ka šādi ziedi aug pat mazajās kvadrātainajās dobītēs zem kokiem pilsētā, īpaši populāras ir kādas lupīnu dzimtes puķītes Lupinus texensis jeb bluebonnet, kas ir Teksasas štata zieds.
Dažviet parka taciņas ir applūdušas, citur tās sedz bieza dubļu kārta, tāpēc jāiet uzmanīgi, lai nepaslīdētu. Pēc tam ilgi pastaigājos pa peļķēm, lai izskalotu dubļus no rievotajām zolēm. Kad nonāku vietā, kur ir baseins, atkal jāmaldās, lai atrastu ieeju. Šo vietu man ieteica mākslīgais intelekts kā objektu, kas būs vaļā jau agri no rīta un ir laba apskates vieta tiem, kas sirgst no "džetlaga". Labi, ka neklausīju un tomēr nebraucu šurp jau piecos no rīta! Apkārtnē notiek būvdarbi, un, lai tiktu līdz baseinam, jāiet pa tikpat dubļainām ietvēm kā parkā, cauri būvnieku vagoniņu pilsētai, un vienai pašai pa tumsu nudien negribētos to darīt. Tāpat nav tik silti, lai gribētos peldēties, tāpēc nolemju, ka ieejas maksu nemaksāšu. Pienāku vien pie žoga, lai pavērotu baseinu. Diena ir nomākusies, bet ūdens tāpat izskatās viegli zilzaļš. Baseinam apkārt izvietoti glābēju posteņi, kuros patiešām arī ir glābēji. Peldēties gribētāju nav daudz, bet pa kādam ar cepurīti un brillēm ūdenī tomēr redz.
(Turpinājums nākamajā numurā) Autores blogs: www.sapnumedniece.lv