ALEKSANDRS BARONS. VIENTULĪBAS LABIRINTS
NEPUTNS
REDAKTORS RAIMONDS ĶIRĶIS
Grāmatas anotācijā tās redaktors Raimonds Ķirķis saka, ka šis ir «(..) divdaļīgs rekviēms Rīgas radošo divdesmitgadnieku aizejošajai pusaudzībai, viņu cerībām, izmisumam un dzīvotgribai.» Man gan šķita, ka te ir krietni vairāk par laika posmu pēc pusaudzības – runā pilnībā pieaugusi un dzīves realitāti skaidri redzoša balss.
Viena no tēmām, kas vijas cauri visam krājumam un atspoguļojas vismaz piecos dzejoļos, ja ne vairāk, ir pārdomas par to, ko nozīmē būt dzejniekam, rakstniekam, māksliniekam. Šīs pārdomas neromantizē radošo dzīvi, tajās manāms zināms smagums un skumjas, bet krājuma kopējā noskaņa tomēr ir gaiša un dzīvi apliecinoša.
«Beigts dzejnieks vienmēr ir labāks par dzīvu dzejnieku, / vismaz labāk apģērbts un sasukāts, / un nepiedzēries; / tāpēc, lūdzu, pasakiet tiem, kas dzīvo uzvalkos, /lai arī cik daudzi uz ielas spiestu roku un laistu pa priekšu, / visur, kurp viņi spers soli, / visur – / vai tas atdursies pret nākamo pakāpienu / vai iegrims kādas teiksmainas, jaunatklātas zemes smiltīs, /vai pazudīs uz augšu nākošiem trokšņiem pilnajā tukšumā / starp trotuāru un nopēdotu palodzi devītajā stāvā – / visur /vientulība būs bijusi pirmā.»
Te atradīsi diezgan daudz dzejprozas un arī dziesmu vārdus – vari paklausīties Aleksandra Barona balsi un spēli Spotify, kur publicēts viņa albums Tīra patiesība – man vienmēr paticis, kā dzejnieki interpretē paši savus tekstus.
Viens no maniem mīļākajiem krājuma dzejoļiem ir par tīģeri, kurš grūsta tos, kas sastājušies rindā pēc saldējuma, bet tomēr līmlapiņas liku tur, kur par rakstniekiem.
«Nekad neiemīli kādu, kurš raksta, /viņš uzsūks visu, / viņš iegaumēs Tavu tembru, / viņš iegaumēs, kā Tavas lūpas savelkas un iztaisnojas, / sakļaujas un atraujas / uz katru «o», «ī», «ē» / tā vietā, lai klausītos, kas Tev sakāms (..)»
Man patika. Nu, tā, ka ļoti.