Kad ceļojuma galvenais mērķis veiksmīgi sasniegts un sen ilgoto sapni esmu piepildījusi (par to lasiet iepriekšējā SestDienas numurā!), tad atliek vēl otrā daļa. Un to turpinu ar aktivitāti, bez kuras tomēr grūti iztikt, – iepirkšanos.
IEPIRKUMU LISTE
Protams, Ostinā tirdzniecības centru netrūkst. Piemeklēju tādu, kurā atrodami mani iecienītie tā sauktie iepriekšējā gada kolekciju veikali – kā Ross, TJ Maxx, Nordstrom Rack un citi. Jau pēc pieredzes zinu, ka cenas te ir patīkamas, bet drusku joprojām klātesošs būs arī mednieka elements, jo mantas mēdz būt izmētātas pa visu veikalu, tām var būt nepareizās cenas vai izmēra etiķetes vai piecu priekšmetu paciņā būt tikai četri.
Vietas somā nav daudz, bet nāksies atrast, jo cenas arī šoreiz tik tiešām ir tādas, ka nevar paiet garām. Desmit sporta zeķu pāris ap pieciem eiro, jauna soma vasarai par kādiem vienpadsmit, ziepjaini zīdīga 100% kašmira jaka ap četrdesmit, bet burvīgu virtuves dvieļu komplekts par četriem eiro. Un uzskaitījums ar to vēl tikai sākas!
Pēc šo veikalu apmeklējuma esmu nopirkusi veselu maisu sīkumu, un, ja nelīdīs somā, esmu gatava to visu vilkt mugurā! Katru reizi, kad esmu šajos veikalos, domāju, ka jānopērk jau laikus dāvanas Ziemassvētkiem, jo izvēle šeit ir fantastiska!
Pēc tam gribu iegriezties grāmatnīcā, bet tā ir pāri ceļam. Tas varētu šķist sīkums, bet ceļa šķērsošana ASV ne vienmēr ir viegla lieta, jo šī nav kājāmgājēju valsts, visi brauc ar auto. Te arī neviens nenēsā līdzi nekādus iepirkumu maisus – nokrāmējusies esmu tikai es. Taču pēc kārtīgas čāpošanas gar ielas malu, beidzot atrodu gājēju pāreju un tieku pretējā ielas pusē, kur tad atrodas noskatītais veikaliņš.
Uzreiz pie ieejas veikalā mani sagaida stends ar aizliegtajām grāmatām – dažādu autoru darbi, kas kādā brīdī ir izsaukuši sašutuma vētru un iekļauti nevēlamās literatūras sarakstos. Te ir gan Mauss un Harijs Poters, gan Reja Bredberija darbi. Dodos dziļāk veikalā, kur pieejamas citas grāmatas un kancelejas preces, un ievēroju lielu stendu ar Muminiem. Cik labi būtu kādreiz ko tādu redzēt, piemēram, ar Straumes personāžiem!
Kad viss grāmatnīcā apskatīts, izcilāts un izsvērts par labu vai sliktu iegādei, klāt arī pēdējā dienas pietura – lielais Walmart superveikals. Te pavisam droši varētu klīst stundām ilgi, pētot preču piedāvājumu – tur, kur Latvijas lielveikalā konkrētajai preču grupai ir divu vai trīs zīmolu ražojumi, te var būt vesela garā eja ar desmitiem produktu. Visām gaumēm, izmēriem, konfigurācijām, tostarp gan superpakas, ar kurām pietiks pāris mēnešiem, gan mazie iepakojumi tikai dažām reizēm. Pārsvarā gan viss ir XL izmēra, piemēram, piena kannas gandrīz četru litru ietilpībā un saldējuma kastes, kur aukstā našķa pietiktu futbola komandai. Plašas ir arī ejas, kurās mierīgi var samainīties trīs cilvēki ar ratiem. Novēroju, ka arī šajā veikalā dārgākās preces, kā, piemēram, kosmētika, ir ieslēgtas skapīšos un jāsauc pārdevējs, lai pie tām tiktu.
Tomēr te vairs nekādu lielo iepirkšanos neveicu – vien paķeru kastīti ar zemenēm, kas maksā nedaudz pāri diviem eiro un man noderēs gan brokastīs nākamajā dienā, gan vakariņām, kurām jau esmu nopirkusi jogurtu. Laika zonu atšķirība tomēr liek par sevi manīt un ēst nemaz vairs lāga negribas – ir tikai apziņa, ka kaut kas būtu jāiekož.
PREZIDENTA MUZEJS
Ir pienācis pēdējais rīts Teksasā. Sestdiena, astoņos no rīta ap viesnīcu uz ielas nav cilvēku. Manis noskatītais muzejs vēl pagaidām ir ciet, tāpēc dodos uz netālo Vaterlo parku, kurā zaļums mijas ar dzelteno – zied īrisi – un putnu dziesmas piepilda dvēseli.
Pēc brīža gan sāk līņāt, tādēļ pamūku zem koka un nu varu vērot baložu darbošanos šajā pilsētas oāzē. Nav ilgi jāgaida, līdz arī kāds dziedātājputns uzsēžas uz apgaismes staba un vītero līdz manas sirds dziļumiem. Kā šo skaņu pietrūkst ziemā!
Kad lietus mazliet pierimst, dodos tālāk. Cilvēku kļūst arvien vairāk, izskatās, ka tie dodas uz kādu sporta spēli – daudziem ir dažādi līdzjutēju atribūti, kā arī plēves lietusmēteļi, un visi dodas vienā virzienā. Garām ejošajai kompānijai pajautāju, kas par pasākumu. Izrādās, jauniešu vieglatlētikas sacensības. Kad ieraugu tos tūkstošus, kas ir pulcējušies stadionā, saprotu, ka šis noteikti ir viens no iemesliem tik augstajām viesnīcu cenām pilsētā. Visā rajonā ir norobežota satiksme, bet arī vietās, kur tas nav izdarīts, automašīnas ļoti pieklājīgi un pacietīgi palaiž daudzos gājējus. Šīs pilsētas patīkamo autobraucēju un kājāmgājēju līdzpastāvēšanas kultūru gribētos ielikt čemodānā un paķert līdzi uz Latviju!
Lēnā garā nonāku līdz Lindona Beinsa Džonsona bibliotēkai un muzejam. Teksasā dzimušais politiķis sākotnēji bija Džona F. Kenedija viceprezidents un kļuva par ASV 36. prezidentu pēc Kenedija nāves. Šī ēka kalpo kā vēstures arhīvs, kurā tiek glabāti 45 miljoni dokumentu no viņa prezidentūras laikiem – tiem gan pielaiž tikai pētniekus. Taču te vēlākos gados arī atradās viņa kundzes Lēdijas Bērdas kabinets.
Ienākot muzejā, pirmā ekspozīcija ir par Vjetnamas karu. Tajā uzzinu, ka tieši šis prezidents pieņēma lēmumu uz turieni nosūtīt amerikāņu karavīrus un tas aizēnoja daudzus citus viņa sasniegumus prezidentūras laikā. Pie vienas no sienām ir milzīga ekspozīcija ar bojā gājušo vārdiem, bet blakus tai – kastīte ar papīra salvetēm.
Turpinu pastaigu pa grandiozajām telpām – tās veidotas no gaišas krāsas akmens, un man ataust atmiņā ēģiptiešu tempļi. Kaut kas teju tikpat monumentāls! Lēnā garā dodos tālāk, apskatot Ovālā kabineta ekspozīciju, kas gan ir par astotdaļu mazāka nekā īstais Baltajā namā, un uzzinu, ka jau minētais prezidents ir bijis atbildīgs arī par NASA attīstību. Pašās beigās nokļūstu vēl Lēdijas Bērdas kabinetā, kura iekārtojums nedaudz atgādina seriālu Mad Men/ Trakie vīrieši. Šajā stāvā izvietoti gan viņas tērpi, gan skaistie trauki un pastāstīts vairāk par viņas misiju saistībā ar Teksasas pļavas puķu saglabāšanu.
KAPSĒTA UN PUSDIENAS
Kad esmu izstaigājusi muzeju un apskatījusi tam blakus izstādīto olmeku skulptūras repliku, kājām dodos atpakaļ uz viesnīcu, vienīgi šoreiz izvēlos iet pa šosejas otru pusi, jo šeit pa ceļam varu iegriezties vēsturiskajā Okvudas kapsētā.
Tā ir vaļā jau no septiņiem rītā (tāpat kā daudziem parkiem ASV, arī kapsētām ir vārtiņi, un tās nav atvērtas visu diennakti), taču priecājos, ka atnācu tagad, jo pa retam brīdim mākoņu segai cauri izlaužas saule. Vairums cilvēku šo vietu izmanto kā parku gluži tāpat kā es. Tikai viņi staidzina suņus, bet es apskatu mazās lupīnas un pelēkos pieminekļus. Pie kapličas te ir izvietots plāns ar nozīmīgāko cilvēku atdusas vietām, taču neviens no izlasāmajiem vārdiem neliekas atpazīstams. Droši vien prātīgāk šeit ir nākt organizētā ekskursijā.
Brokastu vafeles ar zemenēm sen jau aizmirsušās, un pēc kapsētas apmeklējuma iegriežos netālajā ceļmalas "dainerī" – Denny’s, kas man ir iecienīta vieta katrā ASV apmeklējumā. Šeit gan kūsā dzīvība un cilvēki izmanto sestdienas pusdienlaiku ģimeniskai maltītei. Kā jau pieņemts ASV, viesmīle man uzreiz atnes glāzi krāna ūdens. Pasūtu steiku ar brokoļiem, man tiek servēti arī salāti, kādi parasti nāk klāt pamatēdiena porcijai (var izvēlēties – zupu vai salātus). Bļodā ir sasmalcināti ledussalāti, viens pārgriezts ķiršu tomāts, viena gurķa šķēle, tējkarote sarīvēta siera un pāris grauzdiņi. Trauciņā blakus ir arī ranch mērce, kuru var iejaukt salātos pēc vēlēšanās. Tā nav nekāda smalkā virtuve, bet jūtos paēdusi, nākamā kārtīgā maltīte man būs jau lidmašīnā.
PARKĀ AR GRĀMATU
Un tad jau pienācis laiks pamest viesnīcas numuriņu, tāpēc raitā solī dodos atpakaļ paņemt somas un atstāt tās reģistratūrā glabāšanai. Kad laiks taisīties atpakaļ mājās, beidzot ir patiešām vasarīgs laiks! Taču līdz lidojumam vēl ir piecas stundas, tāpēc nolemju ar grāmatu doties uz Kapitolija parku.
Iekārtojos vispirms uz soliņa saulītē, bet, kad sāk likties, ka jau svilina seju, pārceļos uz ēnas pusi. Pamanu, ka ik pēc pāris minūtēm cauri parkam dodas svinīgos sari ģērbušās sievietes. Izrādās, tieši pie Kapitolija ieejas notiek Marathu impērijas valdnieka Čhatrapati Šivadži dzimšanas dienas svinības – ir uzbūvēta skatuve, kur vēlāk būs priekšnesumi. Labprāt redzētu dejas, jo Bolivudas deju tēma man ir tuva, bet pasākums kavējas. Tikmēr aizstaigāju līdz netālajai Capitol Cafe, kur pasūtu sarkanā velveta saldējumu. Saldējums ir pārsteidzoši garšīgs, bet apkalpošana gan diezgan vēsa, kas ir netipiski ASV. Kamēr vēroju pārējos kafejnīcas apmeklētājus un uz sienām izvietotās valsts vīru un sievu fotogrāfijas, pēkšņi uz ielas sākas kustība – brauc simtiem BMX! Skaidrs – šis ir vēl viens pasākums, kura dēļ viesnīcas dārgās cenās!
Bet ar to arī mans ceļojums ir galā – jādodas uz viesnīcu pēc somām un jābrauc uz lidostu. Diemžēl svinīgais pasākums pie Kapitolija aizvien nav sācies, vienīgā mūzika uz ielas ir no saldējuma furgona, kas vilina garāmgājējus, bet to jau arī esmu nobaudījusi citur.
MĀJUPCEĻŠ
Lidostā, lai arī man nav jānodod bagāža, tāpat ir jāparādās pie reģistrācijas loga dokumentu pārbaudei. Saņemu iekāpšanas karti ar laika norādi – iekāpšana 19.32, un vārti aizveras 19.53. Vēl viena atšķirība starp ASV un Eiropas lidostām – mums tik precīzus laikus nelieto, parasti tomēr noapaļo līdz piecām minūtēm. Tālāk seko drošības kontrole, kurā gan mana rokas soma, gan filigrāni sapakotais čemodāns aiziet uz papildu pārbaudi un pēc tam ir pilnībā jāpārkrāmē.
Pasu kontrolē jaunā Latvijas pase izpelnās sajūsmu no darbinieka – UV gaismā esot tik skaistas lappuses! Saku viņam, lai pašķirsta vēl, jo katrā atvērumā cits attēls. Darbinieks nobrīnās, ka zinu šo faktu, un ar interesi pēta zīmējumus.
Ejot pa lidostu, ievēroju mākslas instalāciju – Interimaginary Departures jeb Starpiztēles izlidošana, ko apzīmē bezgalības zīme. To veidojusi māksliniece Džaneta Cveiga. Uz ekrāna rādās nākamo lidojumu saraksts – Eivonlija no grāmatas Anna no Zaļajiem jumtiem, DystopiaAir lidojums uz Matriksu, Tatuīna, Valhalla u. c. Atbildot uz pāris jautājumiem pie interaktīvā biļešu automāta, var saņemt suvenīra iekāpšanas karti (vairs gan tikai kvadrātkoda formātā, kas diemžēl nedarbojas). Pavadu te pusstundu, vērojot gaismas šķirbiņu pa it kā pavērtajām durvīm, pa pusei sienā iegrimušos krēslus un pētot galamērķu sarakstu, un cenšoties atcerēties, no kuras filmas vai grāmatas tie ir.
Un tad jau ir laiks kāpt lidmašīnā. Arī šoreiz tā nav pilna, un man atkal nedaudz paveicas – vieta starp mani un pie ejas sēdošo pasažieri ir brīva, tā nu mums katrai tiek pusvietas vairāk, lai nakts lidojumā censtos gulēt. Lietotne atkal aicina to darīt, lai ātrāk atgrieztos pareizajā režīmā, un es cenšos paklausīt.
No rīta pāris stundas vēl pavadu Londonā, Hītrovas lidostā (kur atkal manu somu pārskata līdz vīlei, kāds no maniem pirkumiem laikam tomēr ir ļoti aizdomīgs!), baudot brokastis Gordona Ramzija restorānā Plane Food. Uz tām gan sanāk pagaidīt – 40 minūtes, līdz pasniedz salātus, lidostai ir nedaudz par daudz, taču vismaz šo laiku pavadu mierīgi, ar skatu uz lidmašīnām, bez burzmas un cīņas par sēdvietu, kā tas ir terminālī.
Vēl pēc pāris stundām esmu mājās. Sapnis par tikšanos ir piepildīts, ir gūts vēl labāks iespaids par dīvaino pilsētu, un arī sirds nedaudz sasmēlusies zaļuma, pat ja tas bijis pavasarīgi vēss!
Autores blogs: www.sapnumedniece.lv