Savos agrīnajos darbos Mārīte Guščika koncentrējās uz ģeometriska rakstura elementiem, kas veidoja urbānas pasaules vidi ar atpazīstamiem tēliem, kam raksturīga neitrāla emocionalitāte un fotogrāfiska noskaņa. Viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem (viņa piedalījās LNMM organizētajā izstādē Hiperreālisms un Jaunieguvumi 2017. gadā). Laikam ritot, māksliniece attālinās no reālistiska vides atainojuma un pievēršas abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamu elementu.
Jaunākajā izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, ap kuru veidojas gleznu telpa. Kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus, veidojot priekštatu par savas pastāvēšanas īslaicīgumu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne šķietami efemēriem objektiem, kas liecina par telpas klātbūtni. Glezniecības žests daudzos darbos kļuvis neparedzams, aicinot skatītāju pievērsties vissīkāko līniju izpētei. Darbi ir caurstrāvoti spriedzes pilnām mistiskām noskaņām, lielākā daļa darbības norisinās tumsā – tūlīt kaut kam ir jānotiek.
Mārītes Guščikas tēlu pasaule ir vizuāli neatpazīstama, tomēr viņas radītā tēlainība ir tik vilinoša, ka šķiet, ka vēl mirklis iedziļināšanās un radīsies iespēja atpazīt kādu no zināmām pasaules matērijām.