Pagājušajā nedēļā 15. janvārī mūžībā devās amerikāņu režisors un mākslinieks Deivids Linčs. 20. janvārī, kad būtu bijusi Deivida Linča 79. dzimšanas diena, viņa bērni aicināja režisora talanta cienītājus uz desmit minūšu meditāciju, lai "godinātu viņa radošo mantojumu, izstarotu mīlestību un sūtītu pozitīvismu pasaulē", – šo paziņojumu savā Instagram kontā bija publicējusi Izabella Rosellīni. Viens no ekstrēmākajiem viņas aktrises karjeras punktiem ir dziedātājas Dorotijas loma Deivida Linča 1986. gada filmā Zilais samts. Izabellu Rosellīni un Deividu Linču ilgus gadus saistīja arī personīgas attiecības, viņi bija dzīvesbiedri.
Iespējams, ikvienam no tiem, kurš piedomāja par Deividu Linču vai mentāli pieslēdzās pozitīvisma sūtījumam visumā, ir kāds pieredzes stāsts, kāpēc tieši šī režisora aiziešana ir izrādījusies tik personīgs zaudējums. Varbūt kāds atcerējās un izvilka no plaukta Dienas grāmatas izdoto Deivida Linča grāmatu Ķerot lielo zivi. Tās iznākšana savulaik pārsteidza – arī kā fakts, ka radikālais režisors un mākslinieks savu mieru un līdzsvaru atradis meditācijā un aicināja to tur meklēt arī citus.
Tekstus par Deivida Linča daiļradi šajā nedēļā ir publicējis katrs sevi cienošs medijs, par Linča mūža nozīmi ir paspējušas reflektēt pasaules kultūras leģendas. Trāpīgs ir režisora Mārtina Skorsēzes rakstītais: "Viņš radīja uz ekrāna tēlus, kādus neviens pirms tam nebija radījis un neviens pirms tam nebija redzējis, – viņš padarīja pasauli savādu, neparastu, nosacītu un pārsteidzošu. Viņš bija absolūts nonkonformists. Mums visiem ir palaimējies, ka mums ir bijis Devids Linčs."
Linča filmās Gumijgalva, Ziloņcilvēks, Zilais samts, Mežonīgie sirdīs, Ceļš uz nekurieni, Malholandas ceļš un Iekšējā impērija izpaužas autora absolūtais nonkonformisms – viņa spēja paplašināt mūsu kinematogrāfisko pieredzi un realitāti. Viņš plūdināja robežas starp reālo un nereālo, sirreālo, viņš ielauzās aiz sakārtotās, glancētās lietu un parādību virskārtas. Viņš šokēja un darīja to ar izsmalcinātiem audiāliem un vizuāliem paņēmieniem. Īpašs ir Linča ieguldījums kvalitatīvo seriālu ēras aizsākumā. Viņš ir pirmais, kurš ienesa autorstila brīvību tik klišejiskajā seriālu pasaulē. Seriāls Tvinpīka (1989–1991) un tā turpinājums 2017. gadā ir padarījuši Linču par īpašu personību autorkino universā.
Linčam ir vairāki netipiski darbi – fantāzija Kāpa, ko viņš un citi uzskatīja par neveiksmi, un Streita stāsts, ko finansēja Holivudas komercializētā ģimeniskuma etalons Disneja studija. Filosofs Slavojs Žižeks pēc Linča aiziešanas ir mēģinājis analizēt režisora devumu globālā kontekstā: "Iespējams, tas ir labākais kopsavilkums par ētisko paradoksu, kas iezīmēja XX gadsimta beigas: pārkāpuma un normas pārklāšanās. Volts Disnejs, konservatīvo ģimenes vērtību zīmols, savā paspārnē ņem Deividu Linču, autoru, kurš iemieso transgresiju, izceļot (..) vardarbības pasauli, kas slēpjas zem mūsu dzīves cienījamās virskārtas."
Jāpiekrīt, ka Linča filmu šokējošās pārmērības jau ir kļuvušas par daļu no amerikāņu komercializētā kino sistēmas. Tomēr Linča filmas vienmēr ir bijušas daudz ietilpīgākas nekā tajās esošie elementi. Un der sekot režisora ieteikumam – meditēt.