Rīgas galerijā Asni ir atklāta Arnolda Andersona (1991) personālizstāde Adrenalīns, kurā viņš preparē savas atmiņas par bērnību deviņdesmito gadu Rīgā ar reketu, korupciju, mafijas kariem, bandītismu. Tas bija laiks, kad pat niecīgs konflikts varēja beigties ar ieroču un sprāgstvielu izmantošanu. Mākslinieku šajā pasaulē ieveda tēvs. No bērna skatpunkta tā bija vienlīdz draudīga un aizraujoša vide, pilna ar izteiksmīgiem personāžiem.
Kāpēc pievērsāties deviņdesmitajiem gadiem?
Tieši pirms gada es biju Londonā, kur sapratu, ka gribu attīstīt ideju par deviņdesmitajiem gadiem, kas man vienmēr ir šķituši interesanti. Tas bija spilgts laiks manā ģimenē un dzīvē. Manam tēvam bija valūtas maiņas punkts Rīgas Centrāltirgū ar milzīgu naudas plūsmu. No sākuma bija rublis, pēc tam bija tā sauktie repšiki un lati. Manu vecāku paaudze ir piedzīvojusi četras valūtas un iespaidīgas ekonomiskās transformācijas. Tas ir fenomenāli, jo, piemēram, Lielbritānijā cilvēki ir piedzīvojuši tikai mārciņu. Man šķita, ka tas ir interesants sākumpunkts, ko attīstīt, lai risinātu jautājumu par deviņdesmitajos gados iegūto brīvību no Padomju Savienības. Ko cilvēki ar to dara? Kā viņi izpaužas?
Bieži vien bērni dzīvo savā pasaulē un nesaskaras ar realitāti.
Man bija pretēji. Es redzēju Nike zīmola somas, kas bija pilnas ar dolāriem. Tā bija vienīgā valūta, uz kuru varēja paļauties, jo tās vērtība nemainījās. Manu vecāku dzīvesveids bija trako deviņdesmito stilā ar tam piederošo bravūrību, adrenalīnu un bumeru, kas bija visiem sliktajiem puišiem. Atceros, kā tēvs mani veda uz skolu pāri sarkanajām gaismām bez drošības jostas. Tā bija mežonīga brīvība.
Daudz kas ir mainījies.
Daudz kas ir mainījies, bet daudz kas ir palicis tāds pats. Katrs no mums dzīvo savā burbulī. Es no pagrīdes dzīves esmu nokļuvis mākslas pasaulē ar cilvēkiem, kuri vēlas zināt vairāk un iedziļināties procesos, bet tajā pasaulē bija pilnīgi citi noteikumi. Man bija četrpadsmit gadu, kad vecāki izšķīrās un pārtrūka attiecības ar tēvu. Pateicoties tam, es varēju izvēlēties ceļu mākslā, jo tēvs teica: tikai pār manu līķi. Tēvam nešķita, ka tā varētu būt karjera. Viņš gribēja, lai es boksējos vai kļūstu par juristu, kurš vilktu viņu ārā no cietuma. Tāda bija viņa vēlme un tāds laiks.
Kādā vecumā radās doma par mākslu?
Jau astoņu gadu vecumā gribēju būt mākslas pasaulē, bet es netiku sūtīts mākslas skolā. Mamma uzskatīja, ka es varu darīt, ko vēlos, galvenais, lai es būtu laimīgs, bet tēvs bija ar dzelzs dūri, kas ir redzama vienā no manām gleznām.
Uzsit uz galda.
Kā es teikšu, tā būs. Viņš bija autoritāte, kam tu pakļaujies. Ja lasa starp rindiņām, izstāde Adrenalīns ir stāsts par varu. Ko cilvēks dara ar varu? Kā viņš mainās? Vai viņš tiek galā ar to vai netiek?
Sociālajā tīklā Instagram publicētie darbi krasi atšķiras no izstādē redzamajiem.
Pēdējo divu gadu darbos ir salīdzinoši spilgtas krāsas, ziedu tēma, figurālā glezniecība un daudz gaišāks noskaņojums, bet tik un tā visos manos darbos ir melanholiska apakšnots. Šīs izstādes tonalitāti noteica deviņdesmitie gadi un vēlme parādīt to dzīves pusi, ko var raksturot ar vārdu vulnerable.
Viegli ievainojams.
Viegli ievainojamo un ļoti personisko pusi, tāpēc viss ir pieklusinātās krāsās. Šī izvēle notika neplānoti un organiski, un par centrālo gleznu kļuva darbs ar melno ādas jaku, kas bija deviņdesmito gadu uniforma. Pēc tam tapa arī dzelzs priekškars, valūta, dūre un kvēpi. Kvēpi ir sausā atlikuma tēma. Kad vecāki šķīrās, tika dedzinātas fotogrāfijas, jo emocijas sita augstu vilni, bet pēc tam es daudz ko nožēloju. Šis fakts man lika domāt par to, kas ir palicis pāri no piedzīvotā, ko nozīmē atmiņa, un uzreiz ienāca prātā aromāts. Ja sajūtu smaržu, es atceros kādu noteiktu cilvēku, telpu un tamlīdzīgas lietas. Aromāts var transportēt laikā, tāpēc vēlējos integrēt izstādē smaržas.
Vai jūs tās varētu aprakstīt?
Es uzrunāju smaržu mākslinieci Alīnu Grīnpauku, ar kuru kopā esmu mācījies lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā Arnolds ir studējis vides dizainu – I. A.). Tagad viņa studē Prata Universitātē Ņujorkā. Esam vienaudži, tāpēc sapratāmies no pusvārda par šo laiku. Radījām četrus aromātus. Tas ir līdzīgi kā gleznot – tev ir krāsas pigmenti, no kuriem tu sajauc noteiktu toni un radi darbu. Mums nebija mērķa radīt smaržas, ko cilvēki gribētu uzpūst sev uz kakla un priecāties. Tā bija saspēle starp skaisto un neglīto, starp pievilcīgo un atstumjošo, tāpat kā gleznās – starp seksīgo un brutālo, piemēram, aromātos var sajust automašīnas ādas salona un deviņdesmito gadu poliklīniku smaržu ar joda piesitienu, kas uzreiz pārceļ uz to laiku.
Izstādes pieteikumā atgādināt vārdus "bumeri", "puškas", "naļiks", "kožaki" un "nakolkas", kas arī pārceļ uz deviņdesmitajiem.
Vārdu "nakolka" man atgādināja galerijas Asni kuratore Auguste Petre. Es biju aizmirsis šo tetovējumu apzīmējumu, bet tas uzreiz raisīja asociācijas ar deviņdesmitajiem, kuros bija populāri šie krievu valodas vārdu atvasinājumi. Tajā laikā bija arī košļeņu iepakojumā ietīti tetovējumi, ko varēja samitrināt un uzlīmēt uz ādas.
Vēl arī "faņķiki", ar kuriem bija dažādas spēles.
Pirms trim gadiem galerijā Look! man bija izstāde par bērnību un tā laika spēlēm un rotaļām. Centrālais objekts bija stāsts par "sekreķikiem" jeb mazajiem noslēpumiem. Tu izroc zemē bedrīti un paliec zem stikla lauskas konfekšu papīrīti, puķi vai kādu citu lietu. Tas bija skaisti un romantiski.
Šodienas skatpunkts transformē atmiņas par tiem laikiem.
Vienā brīdī sāc domāt, vai tā tiešām bija, vai tas nav izfantazēts, tāpēc es neteikšu, ka šajā izstādē viss ir patiesība. Man ir glezna ar BMW zīmola automašīnas riepu un pārspīlētu spīdīgu disku, kas uzreiz asociējas ar tā laika braukšanas kultūru, kad neviens nesprādzējās un drošības josta bija nevajadzīgs aksesuārs. Tagad cilvēki sprādzējas. Vismaz priekšējos sēdekļos. Nesen redzēju LTV ziņās, ka cilvēki joprojām nesprādzējas starppilsētu autobusos. Lielbritānijā nekas tāds nav iespējams. Tur ir jāsprādzējas visur. Tās ir rūpes par sevi. Tajos laikos tas bija arī bravūrības jautājums šajā brutālajā pasaulē, kurā izdzīvo stiprākais. Tēvs gribēja būt pats sev saimnieks, bet līdz ar to viņš šiem noteikumiem pakļāva ģimeni, tomēr tajā pašā laikā tu juti rūpes un drošību. No vienas puses, tas ir spēks, bet, no otras puses, tas ir limitēts.
Kā veidojās jūsu attiecības ar šo tēva pasauli?
Es nekad nejutos piederīgs šai pasaulei, kas man šķita sveša. Domāju, ka tēvam bija vilšanās, ka neeju viņa pēdās.
Kā bērnam izdodas nošķirties no pasaules, kurā viņš ir piedzimis un audzis?
Mani atstūma šī testosterona pasaule, kurā valdīja noteiktas vērtības. Man nebija svarīgi būt stiprākajam un apmeklēt boksa vai karatē pulciņus, uz kuriem veda tēvs. Nespēju to izskaidrot, bet jau kopš bērnības mani ir interesējusi māksla. Esmu skatījies uz kultūras notikumiem un cilvēkiem dzīvē un televizorā un domājis: arī tā cilvēki dzīvo. Es vienkārši jutu, ka man tas ir tuvāks par to pasauli, kurā biju piedzimis un augu, it kā viena miesa un asinis, bet smadzenes ir citas. Ja mani vecāki nebūtu izšķīrušies, es nebūtu aizgājis uz lietišķajiem, jo, kā jau teicu, tēvs nebija atbalstošs. Tas viņam šķita smieklīgi.
Kas notika pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas?
Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas man bija doma iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, teikšu godīgi, mani vienmēr ir fascinējusi tās ēka (pa galerijas Asni logu Arnolds norāda uz arhitekta Vilhelma Bokslafa projektēto LMA ēku – I. A.), taču pēdējos kursos radās ideja par studijām ārzemēs. Sapratu, ka man ir jāmūk prom un jātiek galā savas homoseksualitātes dēļ. Kas es esmu? Ko es gribu darīt? Vai es gribu izpatikt cilvēkiem un būt par to, kas neesmu? Jau no bērna kājas tu vēlies būt mīlēts, it īpaši savu vecāku mīlēts, tāpēc tu apspied sevi jebkādos veidos. Deviņpadsmit gadu vecumā es devos uz Londonu, kur trīs gadus nomācījos Kingstonas Universitātē un vēl septiņus gadus paliku uz dzīvi šajā pilsētā. Tur es patiešām pieņēmu sevi.
Latvijā neredzējāt tādu iespēju?
Tajā laikā es neredzēju tādu iespēju. Šķita, ka man ir cilpa ap kaklu, iespējams, es pats to biju uzlicis. Es mācījos radošā vidē ar atvērtiem cilvēkiem, bet tik un tā nejutos brīvi. Iespējams, vaina nebija sabiedrībā, iespējams, vaina bija manī pašā. Tās ir duālas attiecības. Man vajadzēja nomainīt vidi, lai sev piedotu, pieņemtu sevi un kļūtu pats sev par labāko draugu.
Ko jūs mācījāties Kingstonas Universitātē?
Apguvu produktu dizainu. Dzīvoju kopmītnēs kopā ar meitenēm, kuras studēja tēlotājmākslu. Skatījos uz viņām un domāju – varbūt neesmu trāpījis īstajā programmā, bet arī mums bija daudz zīmēšanas un gleznošanas, kas bija loģisks turpinājums lietišķajiem. Pēc Kingstonas Universitātes sapratu, ka man ir vajadzīga darbnīca – sāku strādāt, būvēt savu portfolio un sadarboties ar galerijām un kolekcionāriem no dažādām valstīm.
Pirms pāris gadiem Lietuvas mākslas mesē ArtVilnius iepazinos ar dienvidkorejiešu kuratoru Teho Čoi, kurš mani uzaicināja uz savu galeriju. Šovasar es jau otro reizi biju aizbraucis uz Seulu. Tā ir neaizmirstama pieredze – ieraudzīt, kā cilvēki strādā tur, kaut ko paņemt no viņiem un kaut ko iemācīt arī viņiem. Dienvidkorejiešiem ir ievērojama interese par Baltijas valstīm, jo viņiem ir līdzīga situācija ar Ziemeļkoreju kā mums ar Krieviju, viena otrai blakus, bet pilnīgi dažādas pasaules, turklāt vecā Eiropa dienvidkorejiešiem jau ir zināma, bet mēs esam kā pelēkā zona, kas ir kaut kas jauns un svaigs.
Kāpēc palikāt Londonā uz septiņiem gadiem?
Pirmkārt, tas bija attiecību, otrkārt – metropoles piedāvāto iespēju dēļ. Man bija vienkārši interesanti. Visa mana ģimene dzīvo Latvijā, bet es biju kā melnais zirdziņš, kurš izvēlējies citu ceļu. Mēs runājām par to ar mammu, kura teica: klausies, tu zini, ka mājas ir mājas. Mēs tevi vienmēr gaidām, bet, kamēr esi jauns, brauc, skaties, baudi un uzsūc zināšanas un enerģiju! Tu vienmēr vari atgriezties un izpausties šeit. Tas bija kā drošības spilvens.
Vai šobrīd Latvija ir jūsu dzīvesvieta?
Jau trešo gadu. Atgriezos Latvijā pandēmijas laikā, kad bija sajūta, ka visa pasaule brūk un jūk. Es vienmēr sensitīvi uztveru dažādas sociālās, politiskās un cita veida pārmaiņas, tāpēc bija smagi. Negribētu, lai kaut kas tāds atkārtotos. Man ir paveicies ar cilvēkiem, kurus šajā laikā esmu iepazinis. Viss notiek kā pa straumi. Nav nekādas cīņas.
Vai dizaina studijas ir kaut kā ietekmējušas jūsu mākslu?
Domāju, ka tas ir ietekmējis formu. Lietišķajos bija trakais monohromais gads ar darbu veidošanu piecdesmit pelēkos toņos vai attēlu radīšanu, lai cilvēks uzreiz apzināti vai arī intuitīvi varētu pateikt, kas tas ir. Manam rokrakstam ir raksturīgs šis tiešums. Tas ir tas, kas tas ir.
Arnolds Andersons
Izstāde Adrenalīns
Galerijā Asni līdz 15.II