Piemēram, diriģents Kaspars Putniņš Avramecu kā vienu no četriem komponistiem ir uzrunājis Radio kora programmai šim rudenim. "Tas būs itāļu renesanses komponista Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas Pāvesta Marčello mesas atskaņojums. Daži viņu uzskata par itāļu renesanses lielāko komponistu, polifonijas meistaru. Šis ir viņa apjomīgākais darbs. Starp mesas daļām tiks atskaņoti četri jauno komponistu darbi, arī izmantojot klasiskos liturģiskos tekstus," stāsta Aleksandrs Avramecs.
Šobrīd komponists ir iesniedzis dokumentus vairākās ārzemju augstskolās studijām maģistrantūrā: "Es noteikti vēlos kaut nedaudz vēl pastudēt. Labi pasniedzēji zināmām lietām var atrast tik svaigu pieeju un dot tev to, ko nemaz neesi gaidījis. Tā ir iespēja augt."
Aleksandra Avrameca sapnis ir izdzirdēt savu radīto mūziku Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra izpildījumā.
Savu jaundarbu Ausma simfoniskajam orķestrim Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam 2025 jūs mēģināt Kongresu namā. Vai netraucē, ka nav īstās akustikas?
Nē. Šeit akustika nav izcila, bet nav arī slikta. Viss, protams, mainīsies, kad rīt būsim koncerta vietā operā. Akustika Kongresu namā ir pietiekami laba, lai spētu pastrādāt ar visu. Arī orķestris, kad šeit ieradās, bija patīkami pārsteigts.
Pastāstiet par sava jaundarba Ausma ieceri. Vai jūs ar katru nākamo skaņdarbu profesionāli augat?
Jā, noteikti augu ar katru skaņdarbu. Domāju, ka tā ir jebkuram komponistam līdz īstam brieduma vecumam, kad jau savs rokraksts un stils ir iekalts akmenī. Šī bija mana pirmā iespēja rakstīt profesionālam simfoniskajam orķestrim. Tas dod milzīgu daudzumu iespēju, komponista rīku vācelīti. Iespēju būtībā ir tik daudz, ka tas var būt pat mazliet apreibinoši, un ir grūti atrast, no kuras puses sākt. Šajā gadījumā darbam izvēlējos salīdzinoši vienkāršu konceptu – gaisma un spožums. Gan to, ko tas nozīmē skaņas un kopējā orķestra ziņā, gan tēlainā nozīmē – par ko mums liek domāt spožums. Darba nosaukums Ausma – vienkārši izsakoties, viss kļūst gaišāks. Mani pievelk tas, ka būtībā tas ir bezgalīgs process: vienmēr kādā planētas pusē ir rītausma un vienlaicīgi kaut kur citur satumst. Man likās, ka mūzikā to var ļoti interesanti pētīt no dažādiem leņķiem – izgaismošanās un satumšana, kā tas dažādos slāņos var notikt vienlaicīgi. Protams, arī poētiskā nozīme, ka rītausma nes kaut ko jaunu, rītdienā vienmēr ir kaut kas neparedzams. Tas viss man likās ļoti interesanti.
Arī citi līdzšinējo skaņdarbu nosaukumi ir līdzīgi tēlaini – Ex Infinito, Safīra atspulgs, Saules akmens, Iridescence. Vai impulsi nāk arī no zinātnes?
Nezinu, cik viegli to var sasaistīt ar mūziku. Protams, visas idejas mūsu prātā maisās kopā un ietekmē cita citu. Tad, kad rakstu mūziku, es vienmēr vairāk domāju par pašu mūziku un cenšos strādāt pēc saviem mūzikas noteikumiem, nevis cenšos uzlikt virsū kaut kādu ārēju sistēmu. Mūzikai ir jādarbojas tieši tā, kā tā darbojas, tas nav zinātnisks pētījums. Var izdarīt arī tā, bet tas pārāk iegrožo un nešķiet īsti organiski. Mūzikai ir jāpamato pašai sevi.
Pastāstiet, lūdzu, par Lielajai mūzikas balvai nominēto skaņdarbu Iridescence, kas tika atskaņots pagājušā gada festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas. Ko jums pašam nozīmē šis darbs?
Skaņdarbs, kas man par lielu pārsteigumu tika nominēts Lielajai mūzikas balvai, ir sarakstīts stīgu orķestrim Sinfonia Concertante pēc orķestra vadītāja Andra Vecumnieka pasūtījuma. Stīgu orķestris ir visai neparasts instrumentu kopums, jo visi stīgu instrumenti ir veidoti tā, lai tie saplūstu un labi skanētu kopā. Atšķirībā no orķestra pūšaminstrumentu grupas, kurā flautai, obojai, klarnetei katrai ir savs visai individuāls skanējums. Ar stīgu instrumentiem meistari un mūziķi ir strādājuši gadsimtiem ilgi, lai radītu vienotu skanējumu. Tas komponistam rada interesantu izaicinājumu. Ja tu vēlies radīt daudzslāņainu, daudzšķautņainu skanējumu, nevari meklēt vieglus risinājumus, lai kaut ko izgaismotu un izceltu ārā. Man likās, ka skaista metafora šim orķestra skanējumam ir Iridescence. To varētu tulkot kā "zaigošana", kas, piemēram, gaismā notiek ar ziepju burbuli vai kompaktdiska virsmu, – parādās dažādas krāsas. Viens objekts, bet, ja skaties no dažādiem leņķiem, redzi dažādas krāsas. Man likās, ka stīgu orķestris skan līdzīgi. Izmantoju šo vienkāršo, bet ne tik viegli risināmo ideju. Sinfonia Concertante manu skaņdarbu atskaņoja lieliski, man bija liels prieks jau otro reizi sadarboties.
Esat audzis muzikālā ģimenē, bet kā jūs sapratāt, ka jūs vilina tieši komponēšana? Kā jauns vērīgs un jūtīgs cilvēks jūs taču būtu varējis izvēlēties jebkuru citu mākslas izpausmi?
Es agrāk biju pianists, esmu beidzis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu. Man jau no maza vecuma patika pētīt mūziku, skaņdarbus, kas man bija jāspēlē kā mazam pianistam. Vienmēr kaut kādā ziņā arī interesēja, kas lācītim vēderā. Skan jauki, ļoti forši, bet kāpēc tas tā ir? Man patika to pētīt, izpētīt akordus, cik nu ar bērna zināšanām varēja, padomāt par darba uzbūvi. Ja tas interesē, ir divi ceļi – kļūt par muzikologu vai komponistu. Tobrīd es to vēl nesapratu, bet man bija radošs impulss, un man pašam gribējās radīt ko līdzīgu skaņdarbiem, kas man patika. Kad man bija desmit vienpadsmit gadu, sāku rakstīt mazus klavierdarbiņus. Man paveicās, jo tobrīd Dārziņa skolā kompozīciju vēl pasniedza Pēteris Vasks. Vairākus gadus ceturtdienās gāju pie viņa uz kompozīcijas stundām. Tā bija mana pirmā pieredze kompozīcijas apgūšanā. Nedomāju, ka tas būs ceļš, pa kuru iešu, bet vidusskolas pēdējos gados sāku domāt, ko man darīt ar visām šīm mūzikas zināšanām un mīlestību pret mūziku. Nebiju pārliecināts, ka vēlos kļūt par profesionālu pianistu. Spēlēšana vienam pašam uz skatuves man nekad nebija sagādājusi lielu prieku. Domāju, varu pamēģināt vairāk studēt kompozīciju, jo brīžiem man tas patīk. Man nebija skaidra mērķa, ka es uz to iešu un tas būs mans ceļš. Nē, tā galīgi nebija. Vairāk tā – kāpēc nepamēģināt? Protams, bija daudz šaubu. Beigās tas izvērtās visai veiksmīgi.
Ko Pēteris Vasks jums iemācīja?
Viņa mūzikā pēdējos 20–30 gadus centrālo vietu ieņem melodija. Viņš man mācīja, kā uztvert un izjust melodiju. Arī to, kā izjust darba formu un proporcijas. Tā komponistam ir viena no svarīgākajām prasmēm, ko daudzi, dažreiz pat profesionāli komponisti, novērtē par zemu. Skaņdarbs var būt lielisks visos citos aspektos, bet, ja nebūs formas, arī iespaids nebūs labs. Man šķiet, Andris Vecumnieks pārfrāzējot ir teicis – viduvēju skaņdarbu ar ļoti labu formu var padarīt efektīgu. Pēteris Vasks mācīja, kā pamanīt, ka formā kaut kas nav proporcionāls – kaut kas par īsu un maz izvērstu, neļaujot klausītājiem pietiekami ilgi iepazīties ar muzikālo domu. Vai arī tieši otrādi – ka esi pārāk ilgi un vienmuļi aizkavējies pie kaut kā, kas nav tā vērts. Šajā ziņā Vasks man ielika ļoti labus pamatus.
Kā jūs izjūtat – kādās proporcijās jums ir nepieciešams racionālais intelekts un impulsivitāte? Jūs uzteic gan par precīzu formu, gan tēlainību. Kā tas mijiedarbojas?
Jā, domāju, ka jebkuram komponistam ir svarīgi atrast līdzsvaru starp intelektu un impulsivitāti, emocionalitāti otrā pusē. Proporcija katram var būt citāda gan tajā, kā izjūt, gan kā rada mūziku. Man tas ir apmēram pusi uz pusi. Vislabāk ir tad, kad abas puses papildina viena otru. Katram komponistam ir jāiziet cauri tam, lai saprastu, kā intelekts var palīdzēt emocionālajai pusei. Tu saki, ka kaut kas izklausās skaisti, bet, ja gribi ko tādu radīt, tev vismaz daļēji jāsaprot, kāpēc tas izklausās skaisti. No otras puses – ir vajadzīgs zināms impulss un emocionalitāte, lai spētu izšķirties, kad intelektuāli ir vairāki ceļi, pa kuriem vari iet. Jāmēģina mūziku iekšēji izjust un izšķirties par pareizāko ceļu, kas liek justies tā, kā šī mūzika grib justies. Tas ir ļoti svarīgi.
Kā ir veidojies dialogs ar pasniedzējiem Jāni Petraškeviču un Kristu Auznieku Mūzikas akadēmijas laikā?
Jānis Petraškevičs bija mans pirmais un ilglaicīgākais pasniedzējs Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņš man iemācīja atvērt savu skatu gan uz citu autoru, gan pašam savu mūziku. Skatīties no leņķiem, par kuriem citādi es nebūtu iedomājies. Arī uz instrumentu izmantojumu. Jo vecāks kļūsti, jo citāda ir sadarbība ar kompozīcijas pasniedzēju. Skolas vecumā tu kaut ko atnes, un skolotājs tev pasaka – nu, nē, šis neder, šis nav labi, to vajag darīt pavisam citādi. Augstskolas līmenī tā vairs nenotiek. Vairāk tiek izmantota sokratiskā metode – kāpēc jums liekas, ka šajā skaņdarbā vajag šādi? Ko tieši vēlaties panākt ar šo? Pie Krista Auznieka sāku mācīties vēlāk. Viņam ir apbrīnojama spēja ar vienu skatienu skaņdarbā ieurbties ļoti dziļi un saprast, tieši ko tu vēlies panākt, kāds ir mērķis. Auznieks uzdod ļoti izaicinošus jautājumus, piemēram, kāpēc vispār ir vajadzīgs šis posms un ko tas dod kopējā darbā. Vai tu to dari tikai tāpēc, ka tev tā liekas, ka vajag, vai – mūzikai to vajag? Jo tev ir vairāk pieredzes, jo vairāk ir vajadzīgi šādi jautājumi, mazāk par tehniskām lietām, vairāk par lielajām līnijām.
Kā, studējot kompozīcijas pamatus, uzsūcot klasiķu pieredzi, saklausīt savu balsi? Nav jau jēgas būt vēl vienam Vaskam, Petraškevičam, Auzniekam vai Dārziņam (fonā skan orķestra mēģinātais Melanholiskais valsis – U. A.).
Noteikti. Arī šeit ir jāatrod līdzsvars. Katram komponistam tas ir savs – vai viņš grib darīt kaut ko pavisam jaunu vai – atrast vidusceļu, ejot jau pa izietiem ceļiem ar jaunu skatījumu vai pieeju. Man arī ilgstoši ar to bija jānopūlas. Jutu, ka man patīk tik daudz dažādas mūzikas un daudz kas liekas interesanti, ka ir grūti saprast, kas ir tas, ko tu vēlies iztirzāt vairāk. Liekas, ka pagaidām man ir izdevies atrast visai labu vidusceļu starp to, ka joprojām spēju radīt mūziku, kuru pats vēlos klausīties, un reizē turpināt sevi izaicināt un meklēt kādu jaunu pieeju. Vēlos aiziet vēl dziļāk pa kādu muzikālu ceļu, nesēdēt ērtā lauciņā, kur pārražo jau citu darīto atkal un atkal. Komponistam ir svarīgi atrast, kas viņu interesē tieši tēlainajā pasaulē, tas var palīdzēt atrast arī tehniskos risinājumus.