Zināmā vecumā man patiešām šķita, ka Džeralds Darels ir mana ģimene. Sērijas Apvārsnis melno muguriņu līnija plauktā dzīves laikā ir kļuvusi gluži īsa, bet nobružātā un padzeltējusī Mana ģimene un citi zvēri joprojām ir neaizskarams, neizkustināms svētums. Vēl arī – Zvērudārzs manā bagāžā un Pārpildītais šķirsts, bet mazāk. Skolas laikā slimot ar Darela grāmatu rokās bija īsta laime. Ja kaut ko iemācījos par dabu un dzīvniekiem – visdrīzāk ne jau dabas mācības stundās, bet tieši Darela grāmatās. Tāpat kā, visticamāk, liela daļa manu vienaudžu viņa grāmatu iespaidā sapņoju dienās kļūt par zooloģi vai veterinārārsti. Ar to saprotot ne jau kaut ko reālu, asiņainu vai citādi nepatīkamu, bet Darela pasaules idillisko brīvību – klīšanu pa saules pielieto Korfu salu dzīvnieku svītas pavadībā un jaunu meklējumos, brīdi pa brīdim ceļiem krustojoties ar ekscentriskajiem un visai brīvdomīgajiem ģimenes locekļiem. Viņš bija brīvs, viņš bija tik tuvu dzīvniekiem, un viņš ar savu asprātību smīdināja līdz krampjiem. Atlika tikai iemīlēties. Latvijā Džeralda Darela (1925–1995) autobiogrāfiskās grāmatas kopš iznākšanas pagājušā gadsimta 70. gados vienmēr bijušas plaši apspriestas un ļoti mīlētas.
7. janvārī pasaule pieminēja britu rakstnieka, zoologa, pētnieka, pārliecināta dabas aizsardzības celmlauža Džeralda Darela simtgadi. Viņa otrā sieva Lī Darela, 1963. gadā nodibinātā Džērsijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta goda direktore, kura turpina vīra darbu, uzsvēra, ka vēlas simtgades gadu izmantot, lai runātu par Džeralda Darela milzīgo veikumu dzīvnieku aizsardzībā, kas, viņasprāt, nav līdz galam novērtēts. "Vajadzēja ilgu laiku, lai pasaule pamostos un apzinātos vides problēmas. Džeralds bija viens no pionieriem, kurš par to stāstīja, bet cilvēki joprojām neapzinās šo problēmu dziļumu," raidstacijai BBC sacīja Lī Darela. Viņa savu vīru atceras kā neikdienišķu cilvēku, kura elektrizētās enerģijas, dedzības un aizrautības "patiešām visiem var pietrūkt". Savu sparu Džeralds Darels bez atlikuma veltīja dzīvniekiem, īpaši apdraudēto sugu aizsardzībai. "Viņš nenodarītu pāri pat mušai – burtiski," Džeralda Darela simtgadei veltītajā rakstā Guardian (07.01.2025.) raksta Ella Krēmere.
Lai Džērsijā 1959. gadā izveidotais zooloģiskais dārzs varētu iesaistīties starptautiskās savvaļas dabas aizsardzības programmās, 1963. gadā Darels nodibināja Džērsijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu (tagad – Darela Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests). Par tresta simbolu izvēlējās dodo – putnu, kas kādreiz dzīvojis Maurīcijā un ļoti strauji ticis iznīcināts pēc salas atklāšanas.
"Pasaulslavenais rakstnieks un dabaspētnieks Džeralds Darels gribēja izveidot zoodārzu, kas kļūtu par otru Noasa šķirstu visiem apdraudētajiem dzīvniekiem. Taču, glābdams kustoņus, viņš bieži vien pameta novārtā savu dzīvi un lika ciest tuviniekiem," rakstā Darela divas dabas. Personības kods secinājis Kaspars Odiņš (Leģendas. 01.03.2020.). Kā jebkura fanātiķa dzīvē sapnis tuvplānā nebūt vairs nebija tik skaists un iedvesmojošs.
Liktenīgā Korfu
Būvinženiera Semjuela Darela un mājsaimnieces Luīzes Florensas ģimenes jaunākā atvase Džeralds Malkolms piedzima 1925. gada 7. janvārī toreizējā britu kolonijā Indijā, Džamšedpurā. Viņam bija divi vecākie brāļi Lorenss un Leslijs, kā arī māsa Mārgareta, saukta par Margo. Ģimene ceļoja pa Indiju, sekojot tēvam, kuram ik pa laikam bija jādodas uz nākamo būvobjektu.
Mazā Džeralda pirmais izrunātais vārds esot bijis "zoo", nevis mamma, un pirmais, ko viņš izcēlis pasaulē kā intereses vērtu, bijuši divi brūnstrīpaini gliemeži grāvī. Diemžēl, auklei tā nešķitis, un gliemeži palikuši grāvī. Puikas "zoomānija" tikai augusi augumā, viņa kabatas bērnībā visu laiku bijušas piebāztas ar dažādām kastītēm, kas pilnas ar kukaiņiem un gliemežiem. Tomēr drīz vien Džeraldam uz visiem laikiem bija jāatvadās no Indijas dzīvnieku paradīzes.
1928. gada sākumā pēkšņi nomira tēvs. Sadzīves grūtību spiesti, Dareli tajā pašā gadā pārcēlās uz Angliju, tuvāk radiniekiem, un apmetās Londonas dienvidos. Mācības Džeraldu neinteresēja, viņš joprojām bija puika, kas kolekcionēja visādas radības un daudz uzturējās zoodārzā. Drīz vien Džeralds sāka kavēt skolu, aizbildinoties ar vēdersāpēm. Viņa mātei, delikātai angļu kundzei, kas uzskatīja, ka ikvienam bērnam jārīkojas tā, kā viņš uzskata par vajadzīgu, nācās organizēt dēlam mājmācību. Tobrīd mazajam Džeraldam jau bija dzīvs sapnis izveidot savu zoodārzu. Kad Darelam bija desmit gadu, ģimene pēc vecākā brāļa Lorensa ierosinājuma pārcēlās uz dzīvi saulainajā Korfu salā Grieķijā, kur pavadīja gandrīz piecus gadus. Tieši šis Džeralda izjūtās bezrūpīgais, bet viņa mammas acīs grūtais laiks, kad lielajai ģimenei katru dienu bija jānodrošina iztika, ir ierakstīts jau minētās grāmatas Mana ģimene un citi zvēri lappusēs. No Korfu perioda svarīgi ir pieminēt Džeralda Darela privātskolotāju – ārstu, dzejnieku un biologu Teodoru Stefanidi –, kurš uz zēnu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Teodors Stefanidis centās sava skolojamā instinktīvo kaislību pret dzīvnieku pasauli pārvērst izziņā un iemācīja viņam zooloģijas pamatus. Džeralds Darels savam skolotājam ir veltījis vairākas grāmatas – Mana ģimene un citi zvēri, Putni, zvēri un radinieki, Dabaspētnieks amatieris.
1939. gadā ģimene drošības nolūkos pameta Grieķiju. "Pēc daudziem gadiem Darels ne reizi vien atgriezās bezrūpīgās bērnības vietā – gan ar tuviniekiem, gan ar televīzijas filmēšanas grupu darba komandējumos. Taču ar katru reizi Korfu nu jau slavenajam rakstniekam šķita arvien svešāka – bija mainījies gan viņš pats, gan apkārtējā vide. Darela grāmatas bija padarījušas Korfu par populāru tūristu atpūtas vietu, un viņš sūkstījās, ka viesnīcām piebūvētā sala kļuvusi par "bezgaumīgu cementa gabalu", kur visur mētājas plastikāta pudeles un glāzes. Juzdams vainu par Korfu pārvēršanos, viņš pat uzrakstīja petīciju Grieķijas premjeram ar aicinājumu slēgt salu tūristiem. Protams, šī rīcība nevainagojās ar rezultātu. Džeralda Darela pirmā sieva Džekija reiz sacīja: "Es ienīstu šo salu par to, ko tā ar viņu dara." Proti, alkohola atkarībā iestigušais Darels, slīgdams sāpīgā nostalģijā par Korfu, jau līdz pusdienām mēdza izdzert pudeli grieķu degvīna ouzo," raksta Kaspars Odiņš.
Mazais velns lieliski raksta
15 gadu vecumā Džeralds Londonā iekārtojās darbā par palīgu zooveikalā Akvārijs. Vēl pēc trim gadiem viņš spēra izšķirošu soli pretī savam sapnim un kļuva par Londonas zoodārza filiāles Bredfordšīrā jeb Vipsneidas zoodārza palīgstrādnieku. Pakāpeniski jaunekļa prātā nobrieda vērienīgs plāns – doties tālā ekspedīcijā, lai atvestu retu dzīvnieku sugu pārstāvjus un pārdotu tos zoodārziem, kura kolekcijas krietni bija paretinājis karš. Džeralda Darela raibo, ekspedīcijām pilno dzīvi teju apkārt zemeslodei nelielajā jubilejas rakstiņā nebūs iespējams pārstaigāt. Vēl tikai jāizceļ dažas epizodes.
Džeralda Darela ambiciozie plāni sākumā nerealizējās, un brālis Lorenss, pats būdams rakstnieks, ieteica arī jaunākajam brālim izmēģināt veiksmi rakstniecībā. Džeralds Darels bija noklausījies BBC radio kādu raidījumu par ceļojumu uz Āfriku, viņaprāt, pilnīgi nejēdzīgu un aplamu, un nolēma izklāstīt savus piedzīvojumus. Tapa pirmais stāsts Matainās vardes medības. Drīz vien atskanēja zvans no BBC redakcijas un uzaicinājums piedalīties raidījumā. Saņemtais honorārs iedvesmoja rakstīt vēl. Kā Džeralds vēlāk atzina, rakstnieka darbs izrādījās smagākais pasaulē. Brālim Lerijam kopā ar visu pasauli nācās atzīt, ka "mazais velns lieliski raksta! Viņa stils ir svaigs kā salātlapa".
Reizi mūžā
"Mazais velns" uzrakstījis vairāk nekā 30 grāmatu. Īpaši izceļamas arī Džeralda Darela 35 dokumentālās un TV filmas. Jau pirmā četru sēriju TV filma Bafutā ar pēddziņiem (1958) par Kenijas dabu izraisīja Lielbritānijā sensāciju. Dzīvnieku pētnieks un aizstāvis filmēja arī Latīņamerikā un Okeānijā, Indijā un Madagaskarā. 80. gadu sākumā viņam izdevās saņemt Maskavas atļauju uzņemt 13 sēriju TV raidījumu par dabas aizsardzības aktualitātēm PSRS. Darels izbraukāja PSRS no Krievijas vidienes mežiem un Tālajiem Austrumiem līdz Vidusāzijas republikām.
Džeralds Darels nomira 1995. gadā no pārmērīgas alkohola lietošanas izraisītām slimībām. Viņš savus sapņus ir realizējis stūrgalvīgi un uz visu banku. Būt Džeralda Darela radiniekam nebija viegli. Kā Ziemassvētku vecītis ar platu smaidu viņš izskatījās, tikai fotografējoties ar dzīvniekiem un sabiedrībā ārpus mājas. Mājiniekiem nācās sadzīvot ar Darela īgnuma un agresijas uzplūdiem. Darelu dzīvoklis bija pārtapis par biroju, kurā vairs nebija vietas ģimenei. "Es biju pārvērtusies par mājkalpotāju, sekretāri, pārvaldnieci," atcerējās Džeralda pirmā sieva Džekija, kura sākusi justies tā, it kā būtu "precējusies ar zoodārzu, nevis cilvēku".
Bet kāda tam vairs nozīme Džeralda Darela simtgadē, kad visas pasaules radības vēcina astītes, klabina knābjus un šūpo snuķus par godu savam draugam un glābējam.
"Darela veikums nekad agrāk nav bijis tik svarīgs kā tagad. Nekad agrāk nav bijis tik daudz apdraudētu dzīvo radību kā tagad. Šī institūcija, Darela fonds, ir apkopojusi milzīgu pieredzi, kā atjaunot apdraudētās sugas. Tam ir pasaules mēroga nozīme," tā Džeralda Darela mūža veikumu ir novērtējis viņa draugs un domubiedrs dabaszinātnieks sers Deivids Atenboro.
Džeralda Darela pelni ir apglabāti Džērsijas zoodārzā.