Dailes teātra repertuārā starp diviem gana kontroversiāliem iestudējumiem – jau parādīto režisora Viestura Kairiša Sapni vasaras naktī un gaidāmo Olas Mafālani veģetāro trilleri Dzen savu arklu pār mirušo kauliem – diezgan apzināti ielikts kas salīdzinoši tradicionāls un mierīgs, lai arī satura ziņā nebūt ne harmonisks. Runa ir par Džeza Batervērta lugu Kalifornijas pakalni, ļoti svaigu darbu, kas datēts ar 2024. gadu un piedzīvojis veiksmīgu iestudējumu Sema Mendesa režijā, kurš saņēmis jūsmīgas atsauksmes Londonas Vestendā un Ņujorkas Brodvejā.
Batervērts ir ieguvis mūsdienu klasiķa apzīmējumu, viņš ir ražīgs un veiksmīgs autors. Dailes teātrī iepriekšējais šī dramaturga darba iestudējums – Lauras Grozas režisētā Jeruzaleme (2018) – gan iestrēga kaut kur starp skaļiem vārdiem par ārkārtīgi spēcīgu lugu un tās diezgan samocīto realizāciju uz skatuves. Tas, ka arī Kalifornijas pakalni tomēr nespēj zāli saviļņot un pirmizrādē mūsu kājās rauties tik naskā publika šoreiz palika savās vietās, liek domāt, ka dažādie Batervērta kodi, kas pēc programmiņas teksta autores Daces Rukšānes-Ščipčinskas pārliecības ir lugā, latviešu skatītājam nav automātiski nolasāmi. Katrā ziņā galarezultāts neizraisa tik bagātīgu asociāciju brāzmu, lai varētu teikt, ka "Batervērts spēlējas ar valodu, ar sajūtām, ar apslēptām spriedzes notīm, kas caurauž katru dialogu, katru dziesmu un arī klusuma brīdi", kā to apgalvo Dace Rukšāne-Ščipčinska. Atšķirīgs viedoklis ir kādam skatītājam, kurš feisbukā raksta: "Vienkāršs un saprotams teātris."
Par arhetipiem
Vēl viens interesants apgalvojums, kas smeļams programmiņā, ir, ka lugā atainotās četras māsas ir ne tikai sievietes ar sarežģītu pagātni, bet arī arhetipi. Konkrētajā gadījumā arī šis apgalvojums šķiet drusku par skaļu, bet vedina domāt, kas lugā un izrādē patiesi ir arhetipisks. Un šādus elementus atrast var.
Vispirms tas ir monstrozās, valdonīgās mātes tēls, kas gan literatūrā, gan teātrī, gan kino variējas dažādās intensitātes pakāpēs. Sieviete, kura sevi nav realizējusi un sagaida, ka tas izdosies bērniem, pavisam drīz uz skatuves uzkāps Jaunajā Rīgas teātrī, kur Juris Rijnieks iestudē Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcu, tiesa, tajā gan nav runa par īpašām mākslinieciskām izpausmēm. Taču labi zināms ir monstrozās mātes tēls 1998. gada filmā Sīkā balss, kas vēlākajai seriāla Vera zvaigznei Brendai Bletinai atnesa vienu no divām Oskara nominācijām. Pērn diskusijas sociālajos tīklos raisīja Dženetas Makkērdijas grāmatas nosaukums Priecājos, ka mana mamma nomira, bet pati grāmata ir klasiski arhetipisks stāsts par māti, kura līdz sīkumiem kontrolē savas meitas dzīvi.
Vitas Vārpiņas Kalifornijas pakalnos atveidotā Veronika nav monstrs, viņas drāma ir ieciklēšanās uz vienu konkrētu paraugu – māsām Vebām jābūt kā māsām Endrūsām –, taču laiks ir gājis uz priekšu un pieprasījums mūzikas tirgū ir mainījies. Un tad nāk nākamais jautājums – ko māte ir gatava upurēt, lai realizētu savu sapni par meitu slavu vismaz daļēji. Vitas Vārpiņas perfektā māte spodrajā dzeltenajā kleitā slēpj sevī pagātnes peripetijas, lai gan, godīgi sakot, to, ka Veronikas meitas katra ir no sava tēva, es sapratu tikai no aktrises paustā. Jā, it kā mirušā tēva tēls ir izplūdis un pretrunīgs, taču dziļāk Veronikas un viņas mūža vīriešu biogrāfijās iestudējums neiet.
Otra ļoti bieži dramaturģijā risināta situācija ir ilgi netikušos radinieku sastapšanās kāda iemesla dēļ – visbiežāk tas ir saistīts ar māti un/vai tēvu. Tālu nav jāmeklē – mūsu pašu Harija Gulbja Cīrulīši vai Latvijā vairākkārt iestudētā Treisija Letsa luga Osedžas zeme. Cilvēku satikšanās pēc ilgāka laika dod dramaturgam vielu iezīmēt gan pagrieziena punktu pagātnē, gan to, kas ar varoņiem noticis pēc tam. Batervērta lugai ir diezgan gara ekspozīcija, kurā pakāpeniski iezīmējas iemesls, kāpēc varones (un divu varoņu vīri) ir atgriezušās Blekpūlā, kur pie mātes dzīvo tikai Ievas Segliņas atveidotā Džiliana. Ja godīgi, man ir mīkla, kāpēc izrādē, kuras varoņi vairākas reizes šausminās par mirstošās mātes baiso parūku, daļa aktieru ir tikpat baisās parūkās. Respektīvi, es cenšos saprast, vai laikmetu uz skatuves var uznest tikai klaji butaforiskā veidā.
Konteksta nozīme
Scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe izveidojis divas telpas, kas pirmajā cēlienā darbojas kā atšķirīgu darbības gadu nodalīšanas mehānisms, savukārt otrajā, kad beidzot ierodas vecākā māsa, šis dalījums zūd, liekot domāt par citu jēdzienisko slodzi – spilgti dzeltenā virtuve ir Vebu ģimenes patiesās dzīves ligzda, savukārt viesu foajē ar nestrādājošo mūzikas automātu un fototapetēm – publiskā zona. Madara Botmane varoņus 50. gados ietērpusi spilgti dzeltenās vai vismaz gaišās drānās, arī tos, kuri pie ģimenes nepieder, teiksim, Alda Siliņa atveidoto pļāputašu Džeku Larkinu. 70. gadu vidē kostīmos dominē brūngani toņi. Problēma ir tāda, ka vizuālais tēls ir izskaitļots racionāli, bet tas pilnībā nodzēš iespēju kaut cik (izņemot matu krāsu) individualizēt četras māsas bērnībā. Topošās aktrises Justīne Skutāne, Gerda Igaune, Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece kvalitatīvi atrāda retro koncertnumurus, taču, tā kā viņas ir viena vecuma un vienādi tērptas (lugas varoņu vecuma atšķirība tomēr ir gana svarīga, un vecākajai māsai ir tikai piecpadsmit), noteikt, kura ir kura, ir ārkārtīgi sarežģīti, un rodas iespaids, ka kaut cik individualizēt māsas nav bijis izrādes veidotāju mērķis. Savukārt, rādot māsas jau pieaugušas, viņas tiek individualizētas drīzāk ar ārējiem līdzekļiem, piemēram, Janas Herbstas Rūbija iet smagnējiem soļiem un nedaudz sakumpusi, Vita Vārpiņa vecākās māsas Džounas lomā primāri cenšas atšķirties no tikko eleganti nospēlētās mātes Veronikas, tāpēc uzsver, cik šī sieviete pēc nonākšanas izsapņotajā Amerikā ir ļoti nogājusies – nevērīgi staigā pa skatuvi, runā zemā balsī un kaut kādā ziņā atgādina Ņinu Zarečnaju Čehova Kaijas pēdējā cēlienā, kuru pazudinājis nevis Trigorins, bet Ginta Grāveļa ciniskais Luters Seintdžons. Čehova ietekmi Batervērta lugā var saskatīt arī Džilianas tēlā, jo Ievai Segliņai nākas spēlēt Tēvoča Vaņas varones Soņas līdzinieci, kura savu dzīvi faktiski nav dzīvojusi.
Uzdrošinos apgalvot, ka ceturtā siena pirmizrādes vakarā palika nepārvarēta un Vebu māsu stāsts nekļuva par Dailes teātra skatītāju stāstu, kam patiesi just līdzi, drīzāk jau pieņemt zināšanai. Kā jau minēju, iespējams, te vainojams dramaturgs, kurš lugā ir iešifrējis atsauces, ko citā kultūrtelpā augušiem cilvēkiem salīdzinoši grūti nolasīt, teiksim, mums māsas Endrūsas varbūt izsaka mazāk nekā britu skatītājam vai Neta Kinga Kola pieminēšana neliek ietrīsēties sirdij kā amerikānim Brodvejas zālē. Blekpūlas tēls arī uzreiz neuznirst acu priekšā. Iespējams, režisors Mārtiņš Eihe izrādi ir uzbūvējis pat pārāk nevainojami, vienlaikus emocionāli distancēti, tāpēc, piemēram, pirmā cēliena fināls, kurā notiek pēc būtības ārkārtīgi dramatisks pavērsiens vairāku varoņu dzīvē, neliek aizsisties elpai. Man gribētos no izrādes gaitas precīzāk saprast, vai situācijā, kura nepārprotami ved tikai uz vienu iznākumu un kurā ir iesaistīti divi pieaugušie un pusaudze, šī meitene saprot, kas ar viņu notiks, vai arī ir ļoti naiva un bērnišķīga. Jo teorētiski var būt gan tā, gan tā, bet no tā izriet zināmas lugas traktējuma konsekvences.
Savu darbu godprātīgi paveic arī divu varoņu vīru atveidotāji Artis Robežnieks un Dainis Gaidelis, kuri nav jaunu meiteņu sapņu iemiesojums, tomēr ir līdzās, kad tas vajadzīgs. Valts Pūce Potsa kunga un Džo Foga lomai vajadzīgs kā pianists. Milēna Miškēviča medmāsas Penijas lomā uzsver lietišķo pusi, kaut šo lomu varētu veidot arī izkāpinātākā raksturā, ņemot vērā tulkotājas Lailas Burānes tekstā atstātos daudzos deminutīvus, kas signalizē par konkrētu rakstura tipu. Un, protams, līdzīgi kā ar šauteni – ja uz skatuves parādās zīdaiņa šūpulis, kādā brīdī uzradīsies arī zīdainis, un rūpes par to uzņemsies varone, kura līdz šim rūpējusies par mirēju. Tāds viegli nolasāms simbolisms.
Kalifornijas pakalni ir izrāde, kurā šķietami viss ir skaidrs, bet daudz kas paliek neizteikts. Taču kopējā emocionālā temperatūra izrādās nevis karsta kā Blekpūlas vasara, bet rimti rēna.
Kalifornijas pakalni
Dailes teātrī 10.IV plkst. 19, 26.IV, 17.V plkst.18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–40