"Nekad mūžā neesmu tik daudz laika pavadījis mežā kā pēdējos gados kopā ar Fendi un Naiki," atzīst Hardijs Kulmanis, kad satiekamies. Abas gludspalvaino retrīveru kucītes sajūsmā par iespēju izskrieties un pārbaudīt jaunumus suņu pastā. Vienlaikus viņas uzmanīgi seko līdzi saimnieka žestiem un komandām, kas reizēm tiek padotas ar speciālas svilpītes signālu. Kabatā, protams, gardumi – stimulam.
Uzcītība, spēja ātri apgūt visu jauno, aizkustinoša pieķeršanās savam cilvēkam komplektā ar maigu eleganci – to šajos suņos pamana vispirms. Ja esi gatavs kopā ar suni regulāri un kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku, gludspalvainais retrīvers var būt tavs kompanjons.
Nolaizīja un… iekrita sirdī
Žiperīgajām suņu jaunkundzēm ir viena mamma, bet dažādi tēvi. Trīsgadīgās Fendi tētis ir Čehijas čempions, par gadu jaunākās pusmāsas tēvs ir no Zviedrijas. "Latvijā šī šķirne vēl nav bieži sastopama. Kad mana māsa meklēja sev piemērotu suni, mums ieteica gludspalvaino retrīveru. Audzētājai Agnesei Liepiņai Saraiķos no metiena tieši viena meitene bija palikusi. Kad aizbraucām apraudzīt, tieši Fendi pirmā atskrēja un nolaizīja man muti. Suns izrādījās ļoti strādāt gribošs, un māsa, aizbildinoties ar aizņemtību darbā, teica: šo suni trenē tu," Hardijs stāsta. Viņš piekritis. Pēc profesijas Hardijs ir pedagogs, mācīšana nebiedējusi.
Mēnesi pēc elementāru komandu apgūšanas individuālā nodarbībā pirmā trenere rosinājusi doties uz Dino Zoo Rīgā, kur notika paklausības rallija sacensības. Ar gardumiņu rokās viss izdosies, viņa mierinājusi, jo Fendi bija tikai piecus mēnešus veca. "Rallija trasē pie katras zīmes kopā ar suni ir jāizpilda noteikts uzdevums. Mums, iesācējiem, tā šķita kā augstākā matemātika, tomēr uzdevumus izpildījām labi, un pirmais kausiņš bija rokā," sasniegumu sērijas aizsākumu atceras Hardijs.
Ko darīt tālāk? Paklausot ieteikumam, izmēģinājuši spēkus citā suņu sporta veidā – dejās ar suni. "Piereģistrējies sacensībām, sapratu, kādu kļūdu esmu pieļāvis, jo sunim jāiemāca daudz kustību un triku, kam laika atlicis mazliet vairāk par mēnesi. Ieradāmies arēnā – suņu daudz, tribīnes pilnas ar cilvēkiem, Fendi gribēja iepazīties, tik tikko spēju noturēt. Bet, kā saka, uzticies sunim! Noņēmu kaklasiksnu, un visu izdarījām perfekti – kausiņš atkal mūsējais."
Dejošana ar suni Kulmanim šķitusi tāda dāmu darīšana. Vasaras beigās devušies uz Limbažiem, lai piedalītos suņu sporta svētkos, kur bez paklausības rallija izmēģinātas vēl dažādas trases. "Diena bija saulaina un ļoti karsta. Ar kļūdiņām pirmo rallija trasi izgājām, bet pirms otrās skatos – kaut kas nav labi, suns par daudz sakarsis. Taču auksts, slapjš dvielis, ko uzklāju, un gaļas saldējums dara brīnumus. Otro trasi izgājām vēl labāk nekā pirmo," ķepainim un viņa cilvēkam nākas iepazīt arī grūtības.
Audzētāja Agnese Liepiņa un Fendi mamma nodarbojušās ar meža sacensībām, kur atdarina medības, – kaut kur mežā šauj, kaut kas krīt, kaut kas pēkšķ. Parādi savam sunim virzienu, viņš aizskrien un atnes "medījumu". "Pirmajā treniņā dammiju (angļu val. dummy – viegls cilindriskas formas priekšmets, kas sniedz pirmo treniņu pieredzi) Fendi mutē ņēma negribīgi. Toties pēc pavingrināšanās mājās nākamajā treniņā četrus sarežģītus uzdevumus izpildīja ideāli. Ja tavs četrkājainais draugs ir mednieks – skrējējs pa mežiem, trofejas atnesējs, peldētājs –, jāattīsta pamodinātie dabīgie instinkti. Pamazām sākām nodarboties ar retrīveru darba treniņiem un jau gada noslēgumā piedalījāmies sacensībās, ko Rīgā organizēja Lisas skola. Fendi ieguva trešo vietu kucēnu klasē. Izmantojām katru iespēju kaut ko uzzināt un iemācīties, esam braukuši trenēties arī uz Klaipēdu, jo Agnese ir vienīgā trenere Liepājā, kas nodarbojas ar retrīveru darba treniņiem," Hardijs atzīst. "Suns tiešām prasa ļoti daudz, jāiegulda ne tikai nauda, arī laiks un enerģija. Šis sporta veids ir diezgan specifisks, varbūt tāpēc ir tik maz gribētāju."
Tā, kura uzsmaidīja
Hardijs Kulmanis atminas, ka reiz kopā ar Fendi aizbraucis uz treniņu pie Agneses un uzzinājis par viņas sunes otro mazuļu metienu. Protams, gribējies kucēnus aplūkot. "Aizskrien melns suņu bariņš uz sētiņu, bet viens mazulis paliek, skatās uz mani, ar zobiņiem smaida un kustina asti."
Pārējie kucēni pamazām atraduši savus saimniekus, pēdējā palikusi četrus mēnešus veca meitene – tā, kura Hardijam uzsmaidīja. Vīrietis to uztvēris kā Dieva pirkstu – kucēns, kurš viņu izvēlējies, ir jāņem. Atvestais suņuks neatskatoties ielēcis viņa mašīnā.
Iespēju, ka otrais ķepainis varētu būt citas šķirnes pārstāvis, Hardijs pat neapsvēris: "Fendi dzīvo pie manas māsas, gribēju sev blakus suni, komandas biedru, ar ko celties, darboties treniņos, braukt uz sacensībām vai vienkārši iet pastaigāties."
Vai pirmā kucīte nav greizsirdīga uz jaunpienācēju? Hierarhija, protams, ir pamanāma: "Naiki uzskata, ka esmu viņas cilvēks. Kad Fendi tuvojas, nostājas priekšā, nelaiž pusmāsu man klāt. Dīvānā Naiki vienmēr cenšas ieņemt vietu man blakus. Savukārt Fendi, ar ko esam daudz braukuši, trenējušies, domā, ka esmu viņas saimnieks. Dažkārt abām iznāk rīvēšanās, bet mani kā galveno klausa."
Jautāts, kā sunenītes uztver trokšņus, tostarp uguņošanu, Hardijs teic, ka dzīvnieka nervu sistēma atkarīga no vecākiem un audzētāja. Kad Fendi bijusi maziņa, vakaros staigājuši pa ielu, kur brauc arī smagās mašīnas. Nekādas reakcijas. Savukārt Naiki ir mazliet tramīgāka, uzmanīgāka, vairāk "runātāja" – rējēja.
Fendi ir tendēta uz izstādēm, savukārt Naiki patīk sacensības, skriešana pa mežu. Gatavojoties nākamās sezonas pārbaudījumiem, trijotne nesen piedalījusies meža treniņā, kas maksimāli pietuvināts sacensībām. Hardijs neslēpj: "Meitenes izdarīja ideāli, nebūtu es muļķības nolaidis… Sacensībās kļūdās tikai saimnieks, suns izdara visu pareizi."
"Darbdienās mums ir rīta pastaiga, parasti pa suņu laukumu vai parku. Tad ir jāgaida, kad atgriezīšos no darba skolā. Vakarā – atkal pastaiga. Nedēļas nogalēs visu dienu pavadu kopā ar suni. Un, protams, neaizmirstam par treniņiem. Vismaz trīs reizes nedēļā braucam pastaigā uz mežu. Fendi ir romantiska meitene, reiz sacensībās pirms otrā uzdevuma viņa pēkšņi apstājās: "Ā, te smuka puķīte, apodīšu." Ierodoties rallija treniņos Piņķu arēnā, pieredzējusī Fendi kustina asti, apliecinot patiku darboties. Liepājas suņu izstādē viņa šogad ieguva pirmo vietu savā grupā un ceturto vietu noslēguma šovā," sarunas biedra balsī ieskanas tēvišķi silta nots.
Mācās atdarinot
Par "savām meitenēm" Hardijs gatavs stāstīt vēl un vēl: "Šīs šķirnes suņi ir gudri, attapīgi, domājoši. Nevienam nav iekoduši. Cilvēki no viņiem nebaidās, teju katrs grib spožo kažociņu pabužināt. Kad viena izlaizījusi krējuma kārbiņu, atnes man tukšu – lai ielieku kārumu arī otrai māšelei. Sacensību laikā Fendi noguļas maliņā, uzmanīgi vēro konkurenta darbības un mājās tās atdarina. Savulaik viņa tādā veidā no savas mammas apguva kreiso pagriezienu. Sapratu, ka mazo mācīšu tā: sēdi un skaties, kā lielā strādā! Naiki ļoti cenšas, jo grib būt labākā. Sanāk. Interesanti, ka suns atdarina arī cilvēku. Kad sētā ievelku dūmu, sunīte atrod un pārkož uz pusēm kociņu, aizbāž aiz lūpas un staigā. Tā ne reizi vien. Manas meitenes sacensībās bieži tiek pirmā trijniekā. Šogad sezonas noslēguma sacensībās balvās nopelnīto barību ēdām trīs mēnešus."
Augsts novērtējums, kausi un medaļas cilvēkam ir kā medutiņš, bet, izrādās, arī suns pierod pie atzinības. "Gaidot sacensību rezultātu paziņošanu, Fendi sēž man blakus un gaida, kad kāpsim uz pjedestāla. Zina arī, ka pēc tam būs fotografēšanās. Vienā rallijā Fendi bija nogurusi un atteicās strādāt, knapi pieveicām trasi. Labi, braucam mājās. Bet Fendi skatās uz mani, nolasu no acīm: bet kur fotografēšanās? Es saku: "Klau, draudzene, tu taču neko neizdarīji, kāp mašīnā!" Pagājušā gada pavasarī Labradoru retrīveru klubs organizēja sacensības, pieteicos uz abām dienām. Vakarā aizbraucām, izspiegojām teritoriju. Sacensību pirmajā dienā Naiki dabūja četras nulles, Fendi izpildīja tikai divus uzdevumus, toties viņām bija jautrība daudzo sugas brāļu un māsu dēļ. Un apkārt tik daudz jauku smaku!» nosmaida Hardijs.
Viens no "suņu cilvēka" bonusiem ir jaunu iespaidu gūšana: "Piedaloties sacensībās, ir izbraukāta puse mūsu valsts, pabūts daudzās skaistās vietās. Piemēram, dodoties uz Līgatnes pagastu, apstājāmies Siguldā un iepazinām lielisko apkārtni. Gaujas krastos izvēlējāmies ekskluzīvu viesu namu, pastaigājoties baudījām dabu. Esam palikuši arī viesnīcās Rīgā, pagaidām tālākais galamērķis – viesu nams Lācītes Gulbenes novadā."
Barības, dažādu piederumu izmaksas, izdevumi par treniņiem un dalību pasākumos Kulmani neuztrauc. "Barība sunim izmaksā līdz trim eiro dienā. Pēc sacensībām sportistam pienākas kārtīgs gaļas gabals – lai atgūtu spēkus. Cik vajag, tik samaksāšu! Man ir svarīgi piedalīties kopā ar suni, kam arī tas patīk. Laiks, ko veltu sunim, uzlabo garastāvokli, veselību un pagarina dzīvi," tā liepājnieks.