Viens no balsotājiem par neatkarības atjaunošanu, vēlāk Latvijas ceļa (LP) un Tautas partijas (TP) redzams politiķis Jānis Lagzdiņš par ekspolitiķi kļuva 2010. gadā un teica, ka rakstīšot atmiņas. Tās viņš vēl neesot pabeidzis, toties par politiku interesējas joprojām. Tādēļ SestDiena aicināja Lagzdiņu paust viedokli gan par topošās valdības perspektīvām, gan tālāku nākotni un pagātni.
Pirms 13 gadiem aizgāji no politikas un pāris gadu vēlāk man intervijā teici, ka Rīgā vairs neej pa Jēkaba ielu. Vai tagad politika tevi vēl interesē?
Politika, protams, mani interesē, bet parlamenta soli gan mani vairs nevelk. Deputāta darbs ir ļoti nepateicīgs, un, gadiem ritot, digitālajai demokrātijai pasaulē un Latvijā nostiprinoties, politiķis kā publiska persona pārāk daudz vietā un nevietā tiek sists un dauzīts. Neapskaužu tos cilvēkus, kuri ir gatavi šobrīd iesaistīties politikā, uzņemties atbildību un paciest sitienus, pelnītus un nepelnītus, paciest rakāšanos savā un savu draugu, radu un kaimiņu darbos un nedarbos. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šobrīd tik daudzi politikai un valsts darbam piemēroti cilvēki nevēlas sevi saistīt ar parlamentu, valdību un politiskajām partijām, – vēlēšanās darīt savu darbu bez pārlieku lielas ievērības un kritikas saņemšanas.
Diemžēl šie procesi notiek visā pasaulē. Politikā iet cilvēki ar īpašām ambīcijām un ne vienmēr tie spējīgākie. Tam spilgts piemērs ir divas lielvalstis – Vācija, kuru šobrīd vada, manuprāt, pelēcība Šolcs, un Amerika, kur atkal kandidē psihiski nenosvērta personība Tramps un kuru šobrīd vada cilvēks, kuram būtu laiks iet pensijā.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 8.-14. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!