No sērkociņu pārdevēja līdz miljardierim – tāds bija 1926. gada 30. martā Zviedrijas dienvidos, Smolandes provincē, dzimušā un 2018. gada 27. janvārī mirušā Kamprada dzīves gājums. Kā norāda Business Insider, par likteni šajā gadījumā nevajadzētu runāt, jo Ingvars jau kopš bērnības gāja pa savu izvēlēto ceļu, mērķtiecīgi cenšoties sasniegt augstākās biznesa virsotnes. Ja pasaulē tiktu sarīkotas aptaujas, kurās uzdotu jautājumu, ar ko vispirms asociējas Zviedrija, tad priekšgalā, apsteidzot valsts ģerbonī esošos trīs kroņus, kā arī tādus uzņēmumus kā Volvo un Saab, droši vien būtu tieši IKEA.
500 veikalu 63 pasaules valstīs (2025. gada rādītāji), tas ir iespaidīgi, jo runa jau nav par kādām sīkbodītēm, bet milzīgiem iepirkšanās centriem, kuros, lai izlīkumotu visus labirintus, nepieciešami ne tikai fiziskie spēki, bet arī veselā saprāta saglabāšana, lai par salīdzinoši mazu cenu nenopirktu kaut ko, kas vēlāk izrādās absolūti nevajadzīgs jeb, precīzāk, – jaunas grabažas, kuras, kā Čikāgas piecīši reiz dziedāja, jāved uz draudzes bazāru.
IKEA koncepciju – izgatavot mēbeles, kas pašam pircējam pēc tam jāsamontē, – pēc tam centušies pārņemt daudzi konkurenti, taču bez lieliem panākumiem, un zviedru koncerns joprojām ir lielākais spēlētājs šajā tirgus segmentā, apgādājot visu pasauli ar ziemeļnieku minimālisma stilā izgatavotām mēbelēm, kuru cena nav pārmērīgi augsta un tās var atļauties gan studenti, gan nelielas pensijas saņēmēji, vēsta BBC.
VĀCU UN ZVIEDRU ASINIS
Kamprada vecvecāki bija vācieši, kuri, ekonomisku apsvērumu vadīti, XIX gadsimta nogalē pārcēlās uz Zviedriju no Sudetijas, sākot saimniekot nopirktajā lauku īpašumā, ko nosauca par Elmtarīdu, raksta Business Insider. Abi bija gana strādīgi cilvēki un iztiku visai ģimenei spēja nopelnīt, taču sapnis par darbības paplašināšanu un lielākām peļņas iespējām beidzās dienā, kad pēdējā no bankām, pie kuras viņi bija vērsušies, atteica kredīta piešķiršanu. Visticamāk, iemesls bija tas, ka Ingvara vecvecāki, kuri zviedru valodu neprata, tika uzskatīti par avantūriski noskaņotiem ārzemniekiem, kuriem vietējā kopienā iedzīvoties neizdosies. Vectēvs Ahims šo triecienu nespēja pieņemt, izdarot pašnāvību, taču viņa atraitne Franciska nenolaida rokas, turpināja darboties saimniecībā un parūpējās, lai viņas vecākais dēls Feodors pilnvērtīgi integrētos zviedru sabiedrībā.
Tas arī izdevās, kad Feodors apprecēja turīga zviedru uzņēmēja meitu Bertu Nilsoni un 450 hektārus plašajai saimniecībai izdevās piesaistīt papildu finansējumu, kas ļāva tai attīstīties.
Ingvara agrā bērnība aizritēja netālajā Agunnarīdas ciematā, kur māja piederēja viņa mātei, raksta All About History. Kad zēnam bija aptuveni seši gadi, vecmāmiņas, kura visu laiku bija uzturējusi saimniecību, gadi un veselības problēmas lika par sevi manīt, tādēļ ģimene nolēma pārcelties uz Elmtarīdas īpašumu. Tur nu puikam nācās apgūt ne vienu vien jaunu iemaņu, palīdzot saimniecības uzturēšanā un veicot dažādus darbiņus gan uz lauka, gan sakņu dārzā, gan kūtī – mūsdienās to droši vien sauktu par bērna ekspluatāciju.
Vēlākajās intervijās (to nemaz nav bijis tik daudz) Kamprads sacījis, ka pārstrādājies nekad nav bijis un laiks atlicis arī rotaļām. Lauksaimniecības darbi viņam nav šķituši pretīgi, taču iekšēji puika jau jutis, ka fermā nepaliks un izvēlēsies citu darbības veidu. Proti, viņa prāts bija ievirzīts tā sauktā lielā biznesa sliedēs, jo viņš ticēja tā dēvētajam amerikāņu sapnim, ka, sākot ar mazumiņu, iespējams tikt pie lielas bagātības, un bija pārliecināts, ka to iespējams realizēt arī Zviedrijā.
SAVS UZŅĒMUMS
Savu biznesmeņa talantu Kamprads nodemonstrēja jau agrā bērnībā, kad bija aptuveni sešus gadus vecs, raksta All About History. Ģimene bieži vien viesojās pie krustmātes Stokholmā, un puišelis ievēroja, ka Zviedrijas galvaspilsētas veikalos sērkociņi ir būtiski lētāki nekā Smolandē. Lietā tika likta niecīgā kabatas nauda, no tantes izdiedelētās ēras (vecākiem viņš naudu savam plānam neriskēja prasīt), un jau drīz vien sērkociņu piegādātāju, kurš pārvietojās ar divriteni, zināja visās Elmtarīdas apkaimes mājsaimniecībās. Vietējiem veikalniekiem viņa dempingošana bija kā dadzis acī, taču vērsties pret visā apgabalā cienījamas ģimenes atvasi arī nevienam nebija dūšas.
Nekādu lielo kapitālu šādā veidā, protams, uzkrāt neizdevās, taču puika nepadevās. Pēc pāris gadiem viņš jau bija būtiski paplašinājis savu biznesa sfēru, no Stokholmas uz Smolandi vedot gan dažādas kancelejas preces, gan Ziemassvētku rotājumus, gan citādus sīkumus, vēsta BBC. Šajā laikā Kamprads nonācis pie atziņas, kas pēc tam kļuva par vienu no IKEA pamatiem: tam, kurš ražo kaut kādu preci, pašam jābūt arī tās tirgotājam un visvisādi starpnieki nav nepieciešami.
«Reiz aizbraucu un Stokholmu, iepazinos ar vairumtirgotāju un no viņa nopirku zīmuļus par 0,5 ērām gabalā. Atbraucu savā dzimtajā pusē un skatos, ka tieši tādi paši zīmuļi vietējā veikalā maksā jau 10 ēras,» reiz stāstījis Kamprads. Protams, viņam pavērās jauna iespēja nopelnīt, pārdodot zīmuļus par piecām ērām, un pircēju netrūka.
Soli pa solim pusaudzis patstāvīgi apguva biznesa pamatus. Interesanti, ka vecāki viņa iniciatīvas īpaši neatbalstīja, taču arī šķēršļus tām nelika, raksta All About History. Princips bija tāds: ja visi saimnieciskie darbi apdarīti, skolas mājasdarbi izpildīti, tad vari darīt, ko vien vēlies. Ar mācībām, bet, ja precīzāk, iedzīvošanos vienaudžu vidē Kampradam gan gāja grūti, jo viņš sirga ar disleksiju. Jau pēc vairākiem gadu desmitiem šī iemesla dēļ IKEA mēbelēm sāka piešķirt visdažādāko apdzīvoto vietu nosaukumus, kurus kompānijas vadītājam bija vienkāršāk iegaumēt un izrunāt.
1943. gada vasarā, 17 gadu vecumā pabeidzis vidusskolu, Kamprads saņēma dotāciju no tēva, kas ļāva nodibināt uzņēmumu IKEA. Tā ir abreviatūra no vārdiem Ingvars, Kamprads, Elmtarīda un Agunnarīda, un jau ar šo nosaukumu jaunais uzņēmējs skaidri lika saprast, ka uzskata to par ģimenes biznesu. Grūti pat saskaitīt, cik daudz izdevīgu piedāvājumu par tā pārpirkšanu viņš noraidījis, galu galā vienmēr būdams uzvarētājs.
JAUNA PIEEJA
Pirms pilnībā veltīt savu dzīvi IKEA attīstībai Kamprads paspēja gan pamācīties Gēteborgas Tehniskajā augstskolā, gan apgūt karavīra prasmes Zviedrijas armijā. Taču 1994. gadā atklātībā parādījās kāds nepatīkams fakts par Ingvara saistību ar zviedru nacistu kustību. Tagad jau zināms, ka viņa vecmāmiņa, kura bija kvēla Ādolfa Hitlera nacionālsociālistu piekritēja, savus politiskos uzskatus iepotēja arī mazdēlam. Turklāt teju katru vasaru ģimene viesojās pie radiniekiem Vācijā, kuri arī bija šo ideju piekritēji, vēsta BBC.
Draudzība ar zviedru nacistu līderi Pēru Engdālu un diezgan aktīva darbība viņa izveidotajā partijā neesot palikusi nepamanīta Otrā pasaules kara laikā oficiāli neitrālās Zviedrijas drošības dienestiem, taču to darbinieki nosprieduši, ka jaunietis, kuram nav bijuši radikāli uzskati, bet vienkārši «sajaukts prāts», nekādus draudus valstij nerada. Tādēļ nekādi šķēršļi viņa uzņēmējdarbības attīstībai netika likti.
Līdz pat 1948. gadam Kamprads taustījās, meklējot izdevīgāko biznesa nišu. Sākotnēji viņa prioritāte bija pusaudža gados iegūtā pieredze kaut ko nopirkt lētāk, bet pārdot dārgāk, taču, kad šādā veidā bija sapelnīta zināma summa, jaunais uzņēmējs nolēma pievērsties arī ražošanai, raksta All About History. Mēbeļu izgatavošanu viņš izvēlējās divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēckara Zviedrijā pēc tām bija pieprasījums, bet, otrkārt, Kamprada dzimtā puse taču bija Smolande, kur netrūka mežu un līdz ar to arī pieejas koksnei.
Sekojot savai vīzijai, Kamprads jau no sākta gala neuzticēja IKEA ražoto mēbeļu pārdošanu citiem. Tika drukātas skrejlapas, pēcāk jau biezi katalogi, un pircēji varēja iepazīties ar viņus interesējošo izstrādājumu, samaksāt par to un saņemt preci kā kurjerpasta sūtījumu. 1952. gadā uzņēmējs izveidoja pirmo IKEA veikalu Elmhultā, kur tagad jau desmit gadus darbojas IKEA muzejs. Taču tolaik viņš joprojām bija viens no daudzajiem, jo kokmateriālu un tās apstrādes meistaru Zviedrijā nekad nav trūcis.
Nozīmīgākais pavērsiena punkts pienāca 1956. gadā, kad Kamprads saprata, ka izdevīgāk mēbeles tirgot (un arī piegādāt) izjauktā veidā, iepakojot visas sastāvdaļas lielās taisnstūra formas kartona kastēs. Šāda pieeja ļāva būtiski mazināt loģistikas izdevumus, kas jo nozīmīgāk bija pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, kad IKEA veikali parādījās ne tikai citur Skandināvijā, bet arī Eiropā, bet pēc tam vēl dažādās pasaules malās no Austrālijas un Indijas līdz pat ASV.
Kampradam patika sevi pozicionēt kā ļoti taupīgu saimnieku – parasti viņš izmantoja vecu Volvo modeli, bet lidmašīnās uz biznesmeņu sanāksmēm lidoja ekonomiskajā klasē, raksta History.com. Un ne jau velti no Zviedrijas skarbā nodokļu režīma uzņēmējs vismaz daļēji izvairījās, 1973. gadā pārceļoties uz dzīvi Dānijā, bet vēl pēc trim gadiem uz Šveici, kur nodzīvoja gandrīz 40 gadus. Taču roku uz pulsa viņš turēja, un IKEA, kas tagad nodota trīs dēlu pārvaldībā (shēmas, lai optimizētu nodokļu nomaksu, gan esot pamatīgi samudžinātas), joprojām ir pazīstams un pelnošs zīmols.