«Runā, ka jūras robežas vienpusēja noteikšana esot bijis igauņu stratēģu izmisuma solis, ko izraisījusi Latvijas bļitkotāju atstātā vides piesārņojuma analīze Peipusa ezera un Pērnavas līča piekrastē. PSRS laikos no Rīgas rūpnīcām uz abām šīm vietām katru sestdienu devās daudzi jo daudzi autobusi, pilni ar Latvijas internacionālā proletariāta spilgtākajiem pārstāvjiem. Lai arī, galā nokļuvuši, ne visi vairs spēja izkāpt no autobusa un aizrāpot līdz ezeram, tomēr atstātās stikla taras un makulatūras daudzums esot krietni pārsniedzis noķerto zivju skaitu.
«Peipusa mode» Latvijā sākās pirms gadiem 30. Kāpēc bļitkotājam no Rīgas jādzenas tik tālu? Vai tiešām tikai tāpēc, ka ceļš līdz Peipusam ir pietiekami garš, lai pagūtu gan kārtīgi piedzerties, gan atpakaļceļā «atiet» atpakaļ? Nē. Peipusā, pirmkārt, ķeras lielākas zivis un vairāk. Otrkārt, te ledus turas visilgāk, un bļitkošana īpaši patīkama ir pavasara saulītē, kad diena jau gara, bet cilvēks vēl kā Dievs var staigāt pa ūdens virsu…»