Savā dzejā Rībena raksta par stabilitātes trauslumu un tās pārejošo raksturu. Viņas liriskā varone ir jutīga un jūtīga gan pret ārējiem kairinājumiem, gan pret dvēseles šūpošanos – viņa ir trausla un ievainojama, vienlaikus ar katru brūci kļūstot arvien spēcīgāka.
ELĪNA VENDIJA RĪBENA. PIENA MUGURKAULS
- STRĀVA
- REDAKTORE ANNA AUZIŅA
«(..) esmu zibensnovadītājs, pārāk lipīgs mušpapīrs, / pārmēru jutīga antena/ vajag to visu novadīt kaut kur tālāk, iekāpt sūnās basām / kājām, nogulties smiltīs, ļoti salīt / tikt laukā no sevis, vajag visu palaist vaļā, arī sevi / nomirt, tad atkal nomirt, lai kļūtu mazliet vieglāk»
Rībena savos dzejoļos ir ļoti drosmīga, tieša un trāpīga – vai runa būtu par mēnešreižu fizioloģiju vai par kosmosu un citplanētiešiem. Viņa prasmīgi apietas gan ar eksaktiem, gan ar humanitāriem terminiem, un rodas sajūta, ka dzejniecei ir neizsmeļama zināšanu bagāža. Tajā pašā laikā daudz vietas tīrai poētikai, kas pārsteidz ar daudzslāņainību.
«barot sūnas // nometies ceļos /iespied seju zaļajā klēpī // pārējais notiks pats no sevis»
Kā atsevišķu tēmu uztvēru mīlestības dzeju – jutekliskus, ķermeniskus pantus, kas atmodina skudriņas zem ādas un izsauc klusu smaidu. Pat ja reizēm tajā pavīd skumjas un nolemtība, kopējā noskaņa ir gaiša.
«nejaušība // aizlūzis koka zars / tava roka uz mana pleca / tik viegli ir aizmirst/ par nejaušību // tik viegli ir pierast /kad esi tik tuvu / kad nejaušība tevī / sāk dzīt savas saknes // cik mulsinoši stingri/ šķiet esamības trauslie tīkli // cik maiga kļūst gaisma / kad tu uz to skaties / cik neaizskarams ir miers // es tveros ap tevi kā miesa / tveras ap sirdi»
Manuprāt, ļoti, ļoti brīnišķīgs krājums, kas liks gan aizdomāties, gan ļauties tīrai valodas un emociju baudai lappusi pēc lappuses. Lasiet dzeju un jūs kļūsit labāki.