KRISTĪNE JUČKOVIČA. VIŅA NĀK
- LATVIJAS MEDIJI
- REDAKTORS VILIS KASIMS
Šie astoņpadsmit stāsti ar prologu un epilogu nav saistīti sižetiski (varbūt vien pavisam, pavisam netverami), bet to vienojošā atslēga ir sievietes un viņu likteņi. Krājums kā prasmīgi pašūts un krāšņs lupatu deķis, kur ņemti audumi no mājās atrodamām, mīļām un sirdij tuvām drēbēm – te kāds bērnības kleitiņas gabals, te vecmāmiņas priekšauta stūris, te ballīšu tērpa vizuļojošs ielaidums, te no biroja kostīma kabatas izkritis mutautiņš.
Jučkovičas varones ir it kā pavisam normālas vidusmēra sievietes, taču autore meistarīgi atpreparē vienādības virskārtu un ļauj izlidot katras sievietes unikālajiem putniem, kas piespurdz pasauli ar līksmākām un skumjākām dziesmām – daža no tām izskan visa mūža un pat paaudžu likteņu garumā, cita ilgst vien tik kā pasēdēšana uz soliņa pie kapa vai vienas nakts sakars.
Kristīne mīl savas varones, un, gluži tāpat kā fotogrāfam, kas mīl cilvēkus, sanāk tikai smukas bildes, viņai izdodas izplaucēt krāšņus un cilvēcīgus raksturus. Tieši bezgalīga cilvēkmīlestība ļauj pat tumšākajiem un intīmākajiem stāstiem atstāt gaišus nospiedumus – citu pamatīgāku, citu kā pēdas liedagā, kuras drīz aizslaucīs nākamās grāmatas vilnis vai vējš.
Mans mīļākais stāsts laikam ir Māsas vieglā dzīve – skarbs, bet vienlaikus bezgalīgi maigs vēstījums par māsu, kurai viss padevās it kā skaisti un viegli. Arī citi stāsti ir forši, bet šis man palika atmiņā un liks domāt vēl ilgi – kā mana suņa pēdu nospiedumi garāžas reiz šķidrajā betonā: suņa sen vairs nav, bet iecementētās pēdiņas par viņu atgādina ik reizi, kad noeju pēc mašīnas.
Es ceru, ka Jučkoviča rakstīs vēl un vēl, jo diezgan daudzi labas grāmatas priekšnoteikumi jau ir izpildīti, ieskaitot labu valodu un interesantu ideju apspēli.