MIKIJS17/MICKEY17 (2025)
REŽ. BONS DŽUNHO
★★★★
Laiks, kurā tā nonākusi uz ekrāniem, ir sakritība, jo izplatījuma ņuņņas Mikija 17 – Roberts Patinsons vēl neredzētā, maza aktiermākslas orķestrīša ampluā – dēkas un nedienas ar paša ķermeņa kopēšanu, veicot citu par citu nejēdzīgākas kosmosa izpētes misijas, iekrīt vienā un tajā pašā ideoloģiskajā un ģeopolitiskajā dārziņā, kurā esam šobrīd. Daudzkārt pārceltais filmas izrādīšanas laiks (tai bija jānonāk uz ekrāniem jau Baidena administrācijas laikā) tagad trāpa pašos vārīgākajos punktos un kā tēmturus paceļ filmas apvāršņus – koloniālismu, tehnokrātiju un narcisisma ekstrēmās formas. To visu piedāvā filmas sižets, ievedot 2054. gada Amerikā.
Neapšaubāmi var apgalvot, ka filmas režisors, dienvidkorejiešu autors Bons Džunho, caur žanru sajukumu, politiski uzlādētu izklaides kino un viņa režijai raksturīgo smailo un sociālo humoru mēģina komentēt pēdējo gadu ASV politiku. Mikija 17 centrā ir introvertais, nervozais Patinsona varonis, saukts par Mikiju, kurš uz Zemes ir iekūlies neveiksmīgā konditorejas biznesā un parādos, tamdēļ piesakās "iznīcības ķermeņa" vakancei trampiskā Keneta Māršala (Marks Rafalo) kosmosa uzņēmumā. Nonākot tur, viņš mirst vairākas reizes, lai klonēšanas un kopēšanas rezultātā nonāktu līdz savai 17. pārcilvēka versijai, kas drīz vien neveiksmīgas kļūmes dēļ sastop savu 18. versiju. (Dubultnieku tēlus un spoguļošanos var saukt par Bona režijas rokraksta motīviem, kas gan krietni filigrānāk tika izvērsti viņa oskarotajā satīrā Parazīts/Parasite (2019)).
Mikijs 17 ir politiskās skatuves ekrāna lielizrāde ar kolorītu tēlu galeriju – te bez "padarīsim kosmosu diženu" ordas un Māršala sievas Ilfas (Tonija Kolete) vēl ir virkne lielisku tipāžu, Mikija alfa mīlnieces (angliete Neiomija Ekija, francūziete Anamarija Vartolomeja), draugu, ienaidnieku un svešplanētu apdzīvojošu radību, kuras populisti kapitālisti dēvē par baismekļiem un cilvēkēdājiem. Vēloties "padarīt arī televīziju / straumēšanu atkal diženu", partijiskie nolemj tiešraidē kultivēt naidu pret ārpuszemes radībām. "Valūta" šajā gadījumā ir skaidra – reitingi, tīkšķi, mākslīgais iedegums, feika gaume, militarizēta pārvaldība, nākotne, kurā kosmosu iekaro dīkdieņi, lūzeri un ideoloģijas aizrautie pirmrindnieki.
Mikija 17 pamatā ir Edvarda Eštona 2022. gada romāns ar tādu pašu nosaukumu, kurā vēl ambiciozāk ir izspēlēta Mikija identitātes krīze, apvēršot klasisko gribas varoni, un koloniālisma vēsture. Izmantojot tiešākas un netiešākas līdzības ar XXI gadsimta politiskajām alūzijām, Bons šajā Holivudas lielbudžeta darbā draiski rotaļājas ar skatītāja zināšanām un distopijas, satīras un politiskā farsa žanriem, kā arī nelineāru stāstniecību. Daļa viņa paņēmienu – līdzīgi kā viņa senākajā darbā Okdža/Okja (2017) par dzīvības korporatīvo ekspluatāciju – varētu šķist pašsaprotami un tēžaini, tomēr tas nemazina filmas simbolisko pievilcību un izklaidējošo raksturu, nevienā ainā nenovēršoties no paralēlēm, kādās mīt filmas skatītājs. Mikijs 17 ir karikatūriska, vietumis paredzama humānisma mantra stulbuma laikmetā, kas atgādina, ka būt cilvēkam var nozīmēt arī sasodītu banalitāti un cēlumu.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
KVĪRS/QUEER (2024) ★★
Ekranizējot Viljama Barouza romānu (1985), itāļu stilists Luka Gvadanjīno (Sauc mani savā vārdā/Call Me by Your Name (2017) u. c.) piedāvā pompozas sviedru dekadences dzīres. Pēckara Mehiko, 40. un 50. gadu mijā, rakstnieķelis (Denjels Kreigs) pēdējo reizi iemīlas par sevi jaunākā, atvaļinātā kareivī. Stilā pārmērcēts viskija trips ar sentimentu, kas ir lielāks par kontinentu.
MŪŽĪGI JAUNI (2025) ★★★
Režisora Armanda Zača debijas aktierkino pilnmetrāžu nevarētu gluži dēvēt par pēdējo mileniāļu paaudzes portretu – drīzāk par vienaudžu un draugu eksistenciālu drāmu, kurā viņi "iziet no draudzības", uzņemoties jaunas dzīves atbildības un kļūstot par situāciju stereotipiem. Stilistiski piesātināts darbs ar neordināru, pievilcīgu aktieru ansambli.
MARIJA/MARIA (2024) ★★
Čīlietis Pablo Larrains (Džekija/Jackie (2016), Spensere/Spencer (2021) u. c.) noslēdz sieviešu triloģiju ar operas paņēmienus uzturošu biogrāfisko drāmu par operdziedātāju Mariju Kallu, kas ieguvusi pārliecinošus, glāsmainus Andželīnas Džolijas vaibstus. Neskatoties uz režijas ambīcijām, Kallas mūža nogales jauniztēlošanās Parīzē ir štampains un samocīts notikums.