Pilsētas statusu Lasvegasai piešķīra 1905. gadā, taču līdz pat pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem tā bija pa pusei paplucis miestiņš, pārsēšanās punkts tiem, kuri vilcienos ceļoja uz ASV rietumiem, pastāvīgajam iedzīvotāju skaitam nepārsniedzot aptuveni piecus tūkstošus, raksta History.com. Jāpiebilst, ka tolaik Nevada bija arī vismazāk apdzīvotais ASV štats, kura apdzīvotās vietas, pēc vairuma amerikāņu domām, atradās tādā nekurienes vidū, ka uz tām nebija ne mazākās vēlmes un jēgas doties.
Taču viss diezgan strauji mainījās, sākot ar 1931. gada 19. martu, kad pavalsts gubernators Freds Belcars parakstīja štata likumdošanas sapulces pieņemto lēmumu par azartspēļu (tās oficiāli bija aizliegtas kopš 1909. gada) legalizēšanu. Ar to Nevada krasi atšķīrās no pārējiem ASV štatiem, kur šāds bizness bija aizliegts, reizēm atskaitot pamatiedzīvotāju jeb indiāņu pārvaldē esošās rezervācijas.
Nevadas Universitātes (UNLV) pētnieks Deivids Švarcs, kurš specializējies tieši šajā tēmā, sarunā ar CNN atgādina, ka Nevadas štats ilgi baudījis monopolista statusu, jo nākamā pavalsts, kas atļāva legāli rīkot azartspēles, bija Ņūdžersija, kur tas notika 1976. gadā, veicinot ne mazāk leģendārās Atlantiksitijas spēļu elles uzplaukumu. Pateicoties daudzajiem kazino, spēļu zālēm un ap tiem apaugušajām viesnīcām, Lasvegasa, kas transporta pieejamības ziņā bija ērtākais no galamērķiem Nevadas štatā, jau drīz vien kļuva par azartiski noskaņoto amerikāņu sapni un ceļamērķi. Tur ir nospēlēts ne mazums vērtīgu īpašumu vai mantojuma naudas, reizēm kāds arī laimējis ievērojamas summas, taču principu «kazino vienmēr uzvar» neviens nav atcēlis, tāpat kā teicienu «Kas noticis Lasvegasā, lai paliek Lasvegasā!».
GLĀBŠANĀS NO DEPRESIJAS
All About History atgādina, ka azartspēlēm Nevadā, kas par pilntiesīgu ASV štatu kļuva vien 1864. gadā, ir sena vēsture. Tolaik šī pavalsts bija viens no galvenajiem tranzīta punktiem tiem avantūristiem un piedzīvojumu meklētājiem, kuri pēc Kalifornijas zelta drudža noplakšanas bija sacerējušies dārgo metālu atrast Nevadas kalnu grēdā jeb Sjerranevadā. Dažiem pat paveicās, taču guvums ātri vien tika notriekts pie spēļu galdiem. Zaudējuma rūgtums pēc tam nereti noveda pie pastrādātiem noziegumiem, un šī iemesla dēļ 1909. gadā azartspēles Nevadā tika aizliegtas. Protams, mājās drīkstēja uzspēlēt gan kādu bridža vai pokera partiju, gan sacensties veiksmē bingo spēlē, taču kā bizness tas vairs nebija atļauts.
Tomēr, gluži tāpat kā gadījumā ar sausā likuma ieviešanu, apsviedīgi uzņēmēji atrada iespējas, kā likumu apiet ar līkumu. Primitīvākais veids bija kādas dzertuves pagrabā iekārtot spēļu zāli, kurā tika ielaisti tikai labi pazīstami klienti, bet augstākā klase jau bija nodibināt kādu privātu klubu vai paša mājā sarīkot viesības, kurās ciemiņiem tika servētas ne tikai izsmalcinātas uzkodas, bet arī pokera un ruletes galdi. Varasiestādēm par to, protams, informācijas netrūka, tāpat kā gribēšanas pret šiem likumu pārkāpumiem cīnīties. Tagad jau neviens neko nepierādīs, bet ir lielas aizdomas, ka daudzi policisti un viņu priekšnieki no šīs sistēmas barojās jeb, citiem vārdiem, bija korumpēti.
1931. gada sākumā pienāca brīdis, kad šo kārtību vajadzēja lauzt. Valsti bija pārņēmusi par Lielo depresiju dēvētā ekonomiskā krīze, un par katru cenu vajadzēja atrast vēl kādas naudas plūsmas, kas papildinātu budžeta ienākumus, raksta History.com. Galvenais oficiālais iemesls, kādēļ vietējās likumdošanas sapulces pārstāvis Fils Tobins ierosināja šo likumprojektu, bija tieši vēlme izbeigt šo ēnu ekonomiku, atļaut azartspēļu rīkotājiem strādāt oficiāli un par to maksāt arī nodokļus, kas nebūt nebija tik lieli kā mūsdienās. Nevadas Universitātes profesors Maikls Grīns gan ir citās domās. Viņš uzskata, ka galvenais idejas tēvs ir uzņēmējs un nekustamo īpašumu attīstītājs Toms Kerols, kurš jau bija sapircies zemes īpašumus Lasvegasā un tās pievārtē ar cerību tos pārdot, gūstot labu peļņu. Baumo, ka kāds viņam sniedzis maldinošu informāciju par plānotu dzelzceļa līniju (tas nozīmētu, ka valstij nāktos zemes gabalus atpirkt), taču tās ir tikai baumas. Savus īpašumus pašā Lasvegasā Kerolam gan izdevās pārdot diezgan izdevīgi, taču ne uzreiz.
KLIBO UZ VISĀM ČETRĀM
Kā jau pesimisti bija prognozējuši, nekādus lielos ienākumus azartspēļu legalizēšana Nevadai nekavējoties nesagādāja, raksta History.com. Lielās depresijas laikā jostas nācās savilkt pat bagātniekiem, kuri pirms tam bija ieraduši ar naudu šķiesties pa labi un pa kreisi. Švarcs uzsver, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados azartspēles bijušas samērā mazs ekonomiskais sektors un no tām lielu peļņu nevarēja gūt. Citu ASV pavalstu avīzes un arī federālie laikraksti atklāti ņirgājās par Nevadas lēmumu, salīdzinot pavalsts vadību ar fermeri, kurš nopircis zirgu, kam klibas visas četras kājas.
Bija pat mēģinājumi tiesas ceļā anulēt Nevadā pieņemto likumu, taču izrādījās, ka tā autori juridiskā ziņā nostrādājuši nevainojami. Interesanti, ka likumā bija ierakstīts gan tas, ka spēļu zāles nedrīkst apmeklēt nepilngadīgie, gan tas, ka no tām izraidāmi cilvēki, kuri šķietami bezmērķīgi klīst pa iestādi – visticamāk, lai izdiedelētu no laimētāja kādu dzērienu vai kaut ko nozagtu. Videonovērošanas kameru tolaik vēl nebija, un ar šiem subjektiem spēļu zāļu apsargi parasti tika galā, izmantojot metodes, kas Mežonīgajos rietumos tiktu dēvētas par ļoti humānām – proti, nevienu nenošāva, tikai pamatīgi iekaustīja un kā pelavu maisu izmeta ārā no spēļu vietas.
Taču nākamajos gadu desmitos daudz kas mainījās un izrādījās, ka Nevadas (Lasvegasas) modelis, kas sākotnēji šķita bezcerīgs, ilgtermiņā bijis pat ļoti ienesīgs, turklāt par to jāpateicas amerikāņu organizētās noziedzības grupējumiem, kas neatkarīgi no izcelsmes (itāļi, īri, ebreji vai krievi) parasti tika dēvēti par mafiju.
UN TAD NĀCA MAFIJA
«Lasvegasa bija briesmīga vieta. Patiesībā tā ir tāda sīka oāzīte, kur šoferi uz brīdi var atpūsties un nopirkt benzīnu,» tā pēc sava pirmā apmeklējuma 1941. gadā pilsētu raksturojis viens no pazīstamākajiem amerikāņu mafijas bosiem Meirs Lanskis. Taču viņa padotībā esošais Bendžamins Sīgels, kuru sauca arī par Bagsiju, spēja pārliecināt savu priekšnieku, ka nākotnē šī pilsētele kļūs par īstu zelta āderi, kas ne tikai nesīs ienākumus, bet arī dos iespējas legalizēt noziedzīgi iegūto naudu, to samaksājot viltus laimētājiem, kuriem nekāda vinnesta nav bijis, raksta All About History.
Ideju par «lielo kazino» Bagsijs patapināja no The Hollywood Reporter dibinātāja, naktskluba īpašnieka, kaislīga, bet slikta spēlmaņa un arī būvnieka Billija Vilkersona, kurš lika pamatus iestādei ar nosaukumu The Flamingo Club. Vilkersonu valdzināja flamingu eksotiskais skaistums, un draugi, vērojot viņa neveiksmes pie spēļu galdiem, ierosināja, ka viņam pašam vajadzētu iegādāties flamingu, kas nestu veiksmi.
1945. gada janvārī Vilkersons iegādājās mazliet vairāk nekā 13 hektārus zemes. Tā atradās uz dienvidiem no citiem kazino – pietiekami tālu, lai nenāktos tieši konkurēt par katru klientu. Tika sākta celtniecība, taču, vienkārši sakot, Vilkersonam aptrūkās naudas.
Sīgels kopā ar Lanski tikmēr darbojās nelielā, finansiāli veiksmīgā iestādē ar nosaukumu El Cortez. Tā atradās Lasvegasas centrā, Frimontstrītā, un nodrošināja pietiekami lielus ienākumus – daļa no tiem tika izmantoti kā investīciju kapitāls, lai iegādātos Vilkersona paputējušā projekta akcijas. Sīgelam izdevās saņemt arī kredītus no bankām, tomēr lielāko daļu finansējuma nodrošināja viņa kolēģi no mafijas jeb tā dēvētā sindikāta. Akciju uzpirkšana beidzās loģiski – Vilkersonam tika izteikts piedāvājums, no kura viņš nespēja atteikties. 1946. gada 26. decembra vakarā laikapstākļi bija draņķīgi. Lai gan daži no svarīgajiem augsta ranga viesiem ieradās uz The Flamingo grandiozo atklāšanu, lielākā daļa aicināto tā arī neatbrauca. Turklāt daļa viesnīcas numuriņu vēl nemaz nebija līdz galam iekārtoti, un pāris nedēļu laikā veiksmīgie spēlmaņi nodarīja kazino aptuveni 300 tūkstošus dolāru lielus zaudējumus. Sīgels bija spiests uz laiku slēgt iestādi, taču pāris mēnešos izdevās pabeigt viesnīcas telpu iekšējo apdari un ierīkot bingo zāli, kas spēja piesaistīt lielu skaitu spēlētāju un vēlāk izrādījās itin ienesīga.
1947. gada martā The Flamingo vēra savas durvis otrreiz un līdz maijam jau varēja lepoties ar 300 tūkstošu dolāru lielu peļņu. Daudzi investori, kuriem Bagsijs bija parādā, gan joprojām uzskatīja, ka vairāk nekā seši miljoni dolāru, kas tobrīd bija ieguldīti kazino, ir krietni par daudz. Taču pēcāk, nostabilizējot sistēmu, nauda jau plūda kā pa reni un Lasvegasas sapnis bija piepildījies.