Šim kungam piestāv ūsas, jestrais smaids un spēja sarunā iemest pa īstai pērlei no piebaldzēnu senās runas. Viņa platais «ē» un «-īni» galotnēs atbruņo, bet nepielien. Tie izskan dabiski, kaut ir izvilkti no tālām bērnības ķešām. Mazais Pikuru Jānis uzauga tik attālā un noslēgtā vidē, ka līdz gadiem sešpadsmit esot bijis pavisam nerunīgs un vairījies saskarsmes. Tagad ir gluži pretēji – grūti iedomāties sabiedriskāku cilvēku, kam vārdi plūst raiti, krāšņi un skanīgi, sildot savējos un piesaistot svešos.
«Jā, Skanuļi ir no vārda «skanēt». Tās bija septiņas mājas Lielmežā, kādi 10 km no Viņķu kalna, Tirzas upīte mums pa vidu. Visādi Skanuļi bija. Kā citi vārdu dabūja, nezinu, bet mūsējo nokristīja nodevu plēsēji. Zemnieki mājas nomāja no Šeremetjeva muižas, par ko vajadzēja maksāt naudā un graudā. Vectēva tēvs bija palicis parādā, un par to viņu izlika no Lejas Skanuļiem ārā. Ierādīja izcirtumu, lai taisa sev jaunu māju! Piebaldzēnu runāšanā izcirtumu agrāk sauca par slēģi. Tā nu uzaugu Slēģa Skanuļos. Līdz astoņu gadu vecumam citus cilvēkus pat īsti redzējis nebiju. Tikai skanuliešus un karotājus.»
Par spīti karam un ģimenes drāmai, bērnības laiks un vieta Jānim ir ar zelta maliņu. Laimes zeme! Viņš to ne tikai apdzied savos trīs dzejoļu krājumos, bet visu mūžu ir gribējis te atgriezties. Pēc vecvecāku nāves Slēģa Skanuļi palika tukši, tagad ir sabrukuši pavisam, taču vilkmi atpakaļ tas nav mazinājis. Padomju laikā Jānis ar ģimeni brauca pa vasarām un dzīvoja kaimiņmājās, tagad visi, nu jau trīs paaudzēs, ir saistījuši dzīvi ar Piebalgu. Kādēļ gan? Vai pasaulē vietas aptrūcies?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16. - 22. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

