Ukraina (un arī mēs) cer, ka tās gaidāmais pretuzbrukums, par kuru pēdējā laikā daudz runā, izšķirs kara gaitu, Latvijā cer, ka reiz izdosies ievēlēt Valsts prezidentu – mesiju, un abos gadījumos cerības var nepiepildīties, sarunā ar SestDienu par ārpolitikas un iekšpolitikas aktualitātēm un to savstarpējo saistību saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas Studiju fakultātes docents Kārlis Bukovskis, brīdinādams, ka karš var ilgt vēl vairākus gadus. Tātad neizbēgams būs arī nogurums no šī kara. Kura sabiedrība Putina pasludināto "jauno normalitāti" spēs izturēt ilgāk – Ukrainas, Rietumu vai pašas Krievijas?
Kāds ir Ukrainas karš samērā ar citiem kariem – prognozējamāks vai neprognozējamāks?
Tiem, kas domā, ka viņi var prognozēt karu, ir plāns. Tajā brīdī, kad plāns vairs nedarbojas, viņi karu līdz galam prognozēt vairs nevar. Ir elementi, kuri ir prognozējami, bet, ciniski salīdzinot karu ar sporta spēlēm, reizēm viens mazs notikums var mainīt morāli un spēku samēru. Kaujas laukā viens karavīrs ar morāli ir trīs karavīru vērts.
Šajā karā Putina sākotnējais plāns trijās vai 15 dienās iekarot Ukrainu nepiepildījās, tāpēc bija jāķeras pie plāna B. Plāns B šobrīd ir ilgstošais karš. Jo ilgāk tas velkas, jo Putinam izdevīgāks.
Vai plāns B Putinam varēja būt eksistējis jau pirms iebrukuma?
Daži kolēģi ir teikuši, ka Krievijai vienmēr ir plāns A un plāns B, jo Krievija zina, ka plāns A neizdosies.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!