Kā kopumā vērtējat Latvijas zinātnes sniegumu? Tas pēdējā desmitgadē ir audzis?
Šogad atkal notiks zinātnisko institūciju starptautiskais vērtējums, kas aptvers 2019.–2024. gada posmu, un vai nu šā gada beigās, vai nākamā gada sākumā redzēsim rezultātu apkopojumu, kas parādīs Latvijas zinātnisko institūciju, arī LU CFI, sniegumu. Pretēji stereotipiskajam viedoklim, ka mūsu zinātnē nav izcilību, gribu uzsvērt, ka ir gan un tās ir pasaules mēroga izcilības. Nevajag būt pieticīgiem – sniegums mums nav sliktāks kā citās valstīs. Jā, ir arī jomas, kurās tas ir vājš, taču tādu vēsti, ka viss ir slikti, rada tie, kuriem neiet tik labi. Tas ir katras organizācijas ziņā – kā fokusēties un ko darīt ar tiem, kam ir vāji rezultāti.
Vai nav tā, ka Latvijas zinātne joprojām ir ļoti atkarīga no projektiem?
Tā ir, taču arī citur ir tāda pati situācija. No vienas puses, tā nav slikta lieta, jo motivē nākt ar ambiciozākām idejām un prasmi tās pasniegt. No otras puses, tas ir slikti, ja notiek nekoordinēti un tēmas lēkā no vienas uz otru. Ir vajadzīga konsekventa pieeja. Gribu uzsvērt, ka Latvijas finansējums zinātnei pēdējos desmit gados ir pieaudzis, un ļoti labi, ka tā ir noticis. Kad kāpa izmaksas, tas pat palielinājās ar pamatīgāku lēcienu. Latvijas zinātnei tas bija ļoti nozīmīgs brīdis. Tagad atkal esam jaunā realitātē, jo pērn šis pieaugums apstājās. Tas ir politiķu rokās – lemt, kā būs tālāk: vai un kādi būs nākamie pieaugumi. Šķiet, ka valsts viedoklis par ilgtermiņa ieguldījumiem ir mainījies. To pierāda arī LU CFI lielais projekts, kas tika īstenots par ES fondu līdzekļiem un Latvijas līdzfinansējumu – kopumā 30 miljoniem eiro. Tas ļāva modernizēt institūta infrastruktūru, izveidot Nanotehnoloģiju centru. Gan mūsu, gan citu zinātnisko institūciju sniegumu apliecina arī tas, ka palielinājies publikāciju skaits visaugstākās raudzes zinātniskajos izdevumos.
Ambīcijas arī augušas?
Jā, par spīti tam, ka pieticību latviskā dzīvesziņa pieskaita pie tikumiem. Nē, šajā jomā tā neder, mums ir ko parādīt. Ambīciju līmenis ir jāceļ, un pie tā mēs šajā institūtā nopietni strādājam. Ceļš vēl šajā virzienā ir ejams, un tā nav tikai vecākās paaudzes problēma. Zinātniekiem tā ir problēma vēl jo vairāk nekā citās jomās strādājošajiem. Es vienmēr esmu uzsvēris – ja ir ideja, nevajag baidīties pie tās ķerties. Jā, tā nav īstenojama vienā gadā, bet piecos – var.
Visu sarunu lasiet avīzes Dienapiektdienas, 4. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60