Svētdien, 23. martā, Cīrihes operā notika šveiciešu komponista Beāta Furrera un austriešu libretista Tomasa Štangla operas Lielā uguns/Das grosse Feuer pasaules pirmizrāde. Vācu režisoru Tatjanas Girbačas un Vivienas Honholcas veidoto iestudējumu diriģē pats komponists. Īpaša loma šajā darbā ir atvēlēta šveiciešu diriģentes Kordulas Birgi vadītajam vokālajam ansamblim Cantando Admont (Austrija), kurš specializējas senās un laikmetīgās mūzikas atskaņojumā. Koris jau vairākus gadus cieši sadarbojas ar Beātu Furreru, un viņš komponē vokālās partijas, labi zinādams šo dziedātāju plašās iespējas. Šajā kolektīvā muzicē latviešu dziedātājas Helēna Sorokina un Elīna Viļuma-Hellinga, kurām ir sacerētas efektīgas, aktieriski piesātinātas lomas Lielajā ugunī.
Vēsturisks brīdis
Lielā uguns ir tapusi pēc Cīrihes operas pasūtījuma. Teātra intendants Andreass Homoki uzsver nepieciešamību pirmizrādīt jaundarbus: "Savā darbībā mēs kopjam pagājušo gadsimtu operas repertuāru un uzturam to dzīvu ar jaunām skatuviskām un muzikālām interpretācijām, bet mums ir arī jāsniedz sava artava mūzikas teātra nākotnē un jāpasūta jauni darbi. Regulāru pasaules pirmizrāžu rīkošanu nekad neesmu uzskatījis par formālu pienākumu, bet par iespēju un ļoti īpašu, vēsturisku brīdi mūsu opernamam. Jau kopš manas pirmās sezonas laikmetīgais mūzikas teātris ir bijis viena no mūsu programmas galvenajām sastāvdaļām. Tādi jaundarbi kā Beāta Furrera Lielā uguns izrauj mūs no rutīnas un izaicina mūsu darbības principus un domāšanu. Komponisti mūs konfrontē ne tikai ar skaņām, kuras vēl nekad neesam dzirdējuši, bet arī ar pārsteidzošu materiālu un jaunām teatrālām formām. Es negribētu palaist garām māksliniecisko piedzīvojumu, ko sev līdzi nes pasaules pirmatskaņojums."
Andreass Homoki, kurš ir pazīstams arī kā režisors, Cīrihes operu vada kopš 2012./2013. gada sezonas, un pašlaik rit viņa pēdējā sezona intendanta amatā.
Balss ļauj uzzināt visu
Beāts Furrers ir viens no cienījamākajiem un nopietnākajiem mūsdienu skaņražiem. Viņa mūzika nav izklaidējoša – Lielā uguns ir intelektuāls, pietiekami sarežģīts bezkompromisu mākslas darbs. Skatītājam, kurš zālē pavadīs divas stundas (izrāde bez starpbrīža), uz teātri vēlams nākt ar priekšzināšanām – tas palīdzēs uztvert daudzslāņaino sižetu.
Operas libreta pamatā ir argentīniešu rakstnieces un žurnālistes Sāras Galjardo (1931–1988) reālisma un maģijas caurstrāvotais romāns Eisehuass (1971), kurā autore apraksta Argentīnas ziemeļos mītošās pamatiedzīvotāju viču cilts un tās līdera dzīves apstākļus. Romāna titulvaronim ir reāls prototips, kuru Sāra Galjardo iepazinusi izpētes darba gaitā. Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju kopienu apdraud kolonizācija un kristiešu misionāru darbība. Ar postošu spēku tropu mežos arvien agresīvāk iebrūk mūsdienu civilizācija.
Savos mūzikas teātra darbos Beāts Furrers pievēršas galējiem cilvēka eksistences stāvokļiem un iznīcības tuvumam – šajās tēmās komponists iedziļinās, pētot cilvēka balss iespējas. Viņš ir pārliecināts, ka skanējums operā pats par sevi veido teatrālu telpu: "Es vēlos zināt, kas varoni iekšēji saviļņo, un to es gūstu no viņa balss pat tad, ja viņš runā, nevis dzied. Tā ir fascinējoša balss īpašība – tā ļauj uzzināt visu."
Plaisa dvēselē
Operā Lielā uguns tiek izmantota vācu un spāņu valoda. Galvenā – Eisehuasa – loma ir uzticēta vokāli un dramatiski izteiksmīgajam britu baritonam un virtuozajam aktierim Lī Melrouzam, kurš šajā tēlā apbur ar siltumu, cilvēcīgumu un traģēdijas neizbēgamību. Opera iegremdē klausītājus Eisehuasa apziņā un zemapziņā notiekošajā, un Lī Melrouzs aizved publiku šajā hipnotiski satraucošajā ceļojumā. Eisehuasa tautu ekspluatē un pazemo baltie cilvēki. Varonis ir šamaņa dēls, kurš ir apveltīts ar lāča spēku, viņš ir dziļi iesakņojies savas tautas kultūrā un izpratnē par dabu, lai gan ir uzaudzis kristīgajā misijā. Eisehuasa dvēselē ir plaisa – viņš joprojām kontaktējas ar neredzamiem dabas vēstnešiem, ar kuriem sazinājušies viņa priekšteči. Viņš dzird koku un dzīvnieku eņģeļu – ķirzaku, bruņurupuču, nandu un krupju – balsis (operas klausītājiem tās palīdz sadzirdēt koris Cantando Admont), taču Eisehuass tic arī kristīgajam Dievam. Viņa ikdienas gaitas paiet starp mežu, zāģētavu un pilsētu. Iztukšotajā ārpasaulē un savā saplosītajā iekšējā pasaulē Eisehuass meklē orientierus un glābiņu sev un savai kopienai.
Baritons Lī Melrouzs (Eisehuass) un tenors Hūgu Polsons-Stūve (priesteris) operā Lielā uguns. Foto – Hervigs Prammers
Sāras Galjardo romānu komponistam Beātam Furreram ieteicis izlasīt viņa kompozīcijas klases students Horhe Vaskess no Argentīnas ziemeļu provinces Saltas. Pirms astoņiem gadiem Eisehuass tika pārtulkots vācu valodā, taču Eiropā šī grāmata joprojām ir gandrīz nezināma. "Pat Argentīnā pagāja ilgs laiks, līdz tika atzīts romāna meistarīgums. Eisehuass kļuva par sava veida kulta grāmatu literatūras pazinēju vidū. Mani romāns aizrāva ar valodas struktūru un stāstījuma stila dīvainību. Saturiski tas skar tēmu, kas mani pašlaik uztrauc visvairāk, proti, cilvēku nespēju nodibināt tiešas, empātiskas attiecības ar dabu, dzīvniekiem un līdzcilvēkiem," apgalvo komponists.
"Mūsu komunikācija ar visu citādo ir izjaukta. Līdz šim esam uzskatījuši, ka varam kontrolēt, racionalizēt un funkcionalizēt dabu. Tagad mums ir jāsaprot – ja saskaramies ar tik nopietnām problēmām kā, piemēram, klimata pārmaiņas, mēs neesam sasnieguši progresu savā modernitātes koncepcijā, lai gan šīs problēmas varētu atrisināt. Mums ir radikāli jāmaina savas attiecības ar dabu. Zinātnieki brīdina par katastrofālām pārmaiņām, racionāli mēs to saprotam, bet mūsu attieksmē nekas nemainās," turpina Beāts Furrers, kurš savā skaņumākslā parāda mūsu eksistenci visā tās sarežģītībā.
Dzied, runā, kliedz, čukst
Romāna darbība risinās koloniālās ekspluatācijas apstākļos Argentīnas ziemeļos, tas stāsta par šā reģiona pamatiedzīvotāju apspiešanu. "Eisehuass atrodas starp savu senču kultūru un postošo Rietumu civilizāciju. Viņam piemīt spējas, kuras šodien esam pazaudējuši. Viņš joprojām dzird dabu. Ne tikai cilvēkiem, bet visam, kas eksistē, ir valoda un balss, un Eisehuass spēj to uztvert," atgādina Beāts Furrers.
Ansamblis Cantando Admont, kas iemieso dabas spēkus un vēstnešus, viču cilts pārstāvjus, dumpnieciski noskaņoto pūli un komentē notiekošo, ir izkopis savu vokālo meistarību, izpildot XVI un XVII gadsimta un laikmetīgo repertuāru. Šim kolektīvam ir daudz izsmalcinātāks skanējums nekā parastam operas korim, kas pārsvarā dzied standarta repertuāru.
"Operā Lielā uguns man ir svarīgi pārvarēt kora un solistu nošķirtību. Galvenos varoņus – Eisehuasu, Paki un Mučaču – atveido opermākslinieki (baritons Lī Melrouzs, basbaritons Endrū Mūrs un soprāns Sāra Aristidu – J. J.), bet vidējās un mazākās solopartijas ir atvēlētas vokālā ansambļa dalībniekiem. Viņi iznāk priekšplānā, lai izpildītu savas ainas, un pēc tam atgriežas korī. Tas rada lielu vokālo daudzveidību, skanējums kļūst plūstošāks. Arī orķestra partija ir veidota kā vokālās darbības turpinājums. Attīstot šīs jaunās izteiksmes iespējas, man ļoti palīdz tas, ka varu balstīties uz ilggadējo sadarbību ar Cantando Admont. Dziedātāji ir neticami prasmīgi un elastīgi intonēšanā un ceturtdaļtoņu izmantošanā. Viņiem palīdz pieredze, kas gūta senās mūzikas interpretācijā," piebilst Beāts Furrers.
Baritons Lī Melrouzs (Eisehuass) un soprāns Elīna Viļuma-Hellinga (Maurisija) operā Lielā uguns. Foto – Hervigs Prammers
Pareģojuma aina
Personāži dzied, runā, kliedz un čukst – komponists izmanto visu cilvēka balss izteiksmes iespēju klāstu. To var just arī divu latviešu dziedātāju – ansambļa Cantando Admont dalībnieču – sniegumā. Soprāns Elīna Viļuma-Hellinga kaislīgi spēlē Eisehuasa mirušās dzīvesbiedres Lusijas māsu Maurisiju – viņa ir Eisehuasa mīļākā. Maurisija ir sieviete ar raksturu, viņa pat cenšas pierunāt Eisehuasu, lai viņš nogalina viņas vīru. Pēc tam atriebības nolūkos viņa pavedina operas antivaroni Paki (viņš ir negants sīks noziedznieks, baltais vīrietis rasists, kurš gan izmanto Eisehuasa žēlsirdību, gan vēršas pret viņu; Paki lomā žilbinošs ir jaunais amerikāņu basbaritons Endrū Mūrs). Kontralts Helēna Sorokina ir šamane no čahuanku cilts, kas joprojām ir visciešāk saistīta ar dabu. Helēnai Sorokinai operā ir pareģojuma aina – viņa paziņo Eisehuasam, ka viņam vairs nebūs alas, kur paslēpties.
Elīna Viļuma-Hellinga un Helēna Sorokina bieži izpaužas Beāta Furrera mūzikā, un komponists labi pazīst viņu balsis – lomas Lielajā ugunī viņām der kā uzlietas un ienes spilgtas aktieriskas krāsas kopējā skaņu un tēlu ainavā.
Kontralts Helēna Sorokina un komponists Beāts Furrers pēc operas Lielā uguns pirmizrādes Cīrihē. Foto – Jegors Jerohomovičs
Ne idilles, ne eksotikas
Operas programmiņā publicētajā intervijā komponists komentē izvēlētās tēmas "koloniālo aspektu", kas ir saistīts ar to, ka Lielā uguns mūs ieved Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju pasaulē, uz kuru Beāts Furrers kā Rietumu mākslinieks var paraudzīties tikai no malas. Mūsdienās tas var tikt uztverts kā kultūras apropriācija. Operas autors atbild: "Neviena manas mūzikas nots nav vērsta uz eksotiskiem apropriācijas efektiem."
Ar viču mūziku komponistu daļēji ir iepazīstinājis viņa students Horhe Vaskess. "Taču tas nebija svarīgi manai kompozīcijai. Es nemaz nemēģināju savā partitūrā pārņemt vai apstrādāt viču skanējumu," skaidro Beāts Furrers. "Mani nodarbināja jautājums, ko mums nozīmē šis materiāls no Argentīnas, un es, būdams Rietumu komponists, sniedzu uz to atbildi ar saviem kompozīcijas līdzekļiem. Iztukšotās, iznīcinātās pamatiedzīvotāju kultūras tēma ir pārnesta uz mūsu pasauli ar Sāras Galjardo literāro pirmavotu, rakstnieka Tomasa Štangla reflektējošo libretu un manu kompozīciju. Kultūras apropriācija ir tēma, kas ir kļuvusi aktuāla, un ar to ir jābūt piesardzīgiem. Īpaši mūzikas attīstībā kultūras apmaiņa vienmēr ir bijusi dabisks un svarīgs iedvesmas avots. Piemēram, es biju Bolīvijā un iepazinos ar pamatiedzīvotāju orķestri, kas mani bija uzaicinājis. No šiem mūziķiem es iemācījos ļoti daudz. Savukārt viņi mēģināja un pirmatskaņoja manu opusu, kuru, šķiet, izpilda joprojām. Tas ir viens no svarīgākajiem un brīnišķīgākajiem manas muzikālās dzīves notikumiem pēdējos piecpadsmit gados. Mana opera nav eksotiska fantāzija, jo materiāls ir pārāk skarbs, lai tā būtu. Pat ja par darba tēmu kļūst koku, dzīvnieku garu un mākoņa balsis, Lielā uguns nekādā ziņā nav idilliska cilvēka un dabas vienotības svinēšana," saka komponists.
Utopiska mirkļa gaisma
Operas vēstījuma aktualitāti akcentē arī režisore Tatjana Girbača: "Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka tas ir stāsts par kolonizāciju un dabas izzušanu un tas viss notiek tālu no mums, bet, jo vairāk es iedziļinājos romāna saturā, jo vairāk man radās iespaids, ka īstenībā mēs visi esam Eisehuass. Mēs esam situācijā, kad pasaule sadalās mazos gabalos un mēs vairs nespējam salikt tos kopā. Eisehuasa galvā svešas balsis mijas ar viņam pazīstamām balsīm. Viņš atsvešinās no dabas un savas senču kultūras. Kaut kas līdzīgs notiek ar mums – mēs dzīvojam pasaulē, kurā zaudējam ne tikai saikni ar dabu, bet arī realitātes izjūtu."
Lielās uguns unikalitāti izceļ galvenās lomas atveidotājs Lī Melrouzs: "Es nezinu nevienu citu operu, kuras darbība risinās lietus mežā, kuras varoņi ir Dienvidamerikas pamatiedzīvotāji un kura stāsta par katolicismu, kapitālismu, mīlestību, seksu, nāvi, alkoholu un narkotikām – par visu vienlaikus. Šajā operā man ir duets, kurā abi varoņi ir totālā narkotisko vielu reibuma stāvoklī. Tas ir aizraujoši!"
Lī Melrouzs atzīstas, ka viņam bieži tiek piedāvātas lomas neparastās, dīvainās izrādēs, kurās ir jādzied plašā diapazonā un jāizmanto visas iespējamās un dažreiz gluži neiespējamās krāsas. Viņš šos piedāvājumus pieņem: "Tā ir mana niša operas pasaulē. Varbūt kāds cits ir labāks dziedātājs vai aktieris, taču es savā sniegumā cenšos izpildīt un savienot visus sarežģītos uzdevumus un piešķirt tam visam jēgu. Lielās uguns sižets var šķist mulsinošs, tāpēc mana atbildība skatītāju priekšā ir kļūt par viņu garīgo ceļvedi lietus mežā un pārliecināt, ka visa pamatā ir savdabīgs mīlas stāsts, kas ir ļoti cilvēcisks."
Operas fināls nav iepriecinošs (Eisehuass un Paki nomirst pēc saindēšanās ar krupja ikriem), taču komponists Beāts Furrers uzskata, ka ikkatram mākslas darbam ir nepieciešama "utopiska mirkļa gaisma". "Secinājums nav ne optimistisks, ne pesimistisks. Mums nav iemesla būt optimistiskiem. Optimisms liecina, ka mēs neredzam to, kas ir mūsu acu priekšā. Savukārt pesimisms mūs nekur neved. Varbūt kādā brīdī parādīsies kaut kas tāds, ko mēs negaidījām, un tas mūs izglābs. Iespējams, tā arī būs. Tas ir vienīgais veids, kā varam turpināt domāt un dzīvot," Lielās uguns programmā publicētajā sarunā klausītājus mierina Beāts Furrers.
Lielā uguns
Diriģents Beāts Furrers, režisores Tatjana Girbača un Viviena Honholca
Cīrihes operā 30. martā, 4., 6. un 11. aprīlī
www.opernhaus.ch