Taču Valsts kancelejas izplatītās preses relīzes teksts par padomes sēdē spriesto un runāto liek aizdomāties, vai sēde tomēr nav bijusi apzināti organizēta 1. aprīlī, īpaši lasot relīzē sarakstītos pompozos citātus par to, cik politiķiem un ierēdņiem ļoti prioritārs un svarīgs mērķis ir bērnu dzimstības pieauguma sekmēšana.
Nenoliedzami, visi pārrunātie jautājumi par nepieciešamā atbalsta sniegšanu ģimenēm ar bērniem ir pareizi, tostarp secinot, ka ne jau pabalsti ir vienīgais faktors, kas palīdzēs uzlabot šo ģimeņu labklājību un primāri drošību, bet arī virkne citu lietu – pieejama kvalitatīva izglītība, veselības aprūpe utt.
Tieši tas arī uzsvērts premjeres Evikas Siliņas citātā: "Ģimene ir sabiedrības pamats un vērtība. To ir svarīgi stiprināt ar pārdomātu valsts atbalstu, skatoties ne tikai uz pabalstiem, bet plašāk. Pieejami un elastīgi pakalpojumi, kvalitatīva izglītība, veselības aprūpe un mājokļu pieejamība – tie ir jautājumi, kas nosaka ģimeņu labklājību un drošību ikdienā un ilgtermiņā."
Tāpat diskusijas dalībnieki esot akcentējuši birokrātijas šķēršļu mazināšanu ģimeņu atbalsta mehānismos, atbalstu dažādām mērķgrupām, kā arī uzsvēruši pašvaldību lomu. Premjere vēl esot akcentējusi stabilas un atbalstošas ģimenes nozīmi bērnu labklājības kontekstā, ģimenes kā vērtības stiprināšanu sabiedrībā, kā arī vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu: "Mūsu uzdevums ir veidot vidi, kurā ikvienam bērnam ir vienlīdzīgas iespējas – gan izglītībā un interešu nodarbībās, gan piekļuvē veselības aprūpei. Īpaša uzmanība ir nepieciešama ģimenēm, kurās bērnu audzina viens vecāks, lai novērstu un mazinātu sociālo nevienlīdzību."
Nenoliedzami – brīnišķīgi, skaisti un patiesi vārdi. Un tikpat nenoliedzami – pieminētajā relīzē lasītie vārdi un frāzes nav absolūti nekas jauns, līdzīgas frāzes dzirdētas no politiķiem un ierēdņiem pirms gada, pirms pieciem, desmit un arī piecpadsmit gadiem. Ne gluži identiskas, bet principā tādas pašas. Ir runāts, solīts, atkal runāts, veidotas darba grupas, kurās atkal runāts un solīts. Un ne tikai par demogrāfiju. Tieši tāpat ir ar vispārējo birokrātiju, ar veselības aprūpi, izglītību utt.
Laiki mainās, solījumi paliek tie paši. Bet darbi un rezultāti ir teju nekādi. Un tad nāk atmiņā kāda ekspolitiķa slavenais jautājums: "Nu, kā var nesolīt?"