Nav nekā īpatnējāka par kritiķa attiecībām ar balvām – jo īpaši ar kinobalvu Oskars. Katru gadu, aprakstot tās nozīmi, jālieto citāds apzīmējums. Vienu gadu Oskars ir kultūras barometrs, citu – tas ir mača rings komerciāli orientētam kino un intīmākiem, alternatīvākiem kino stāstiem. Tad trešajā – balvai ir politisks un laikmetu jūtošāks raksturs. Oskari mūs ir pārsteiguši un kaitinājuši, aizkustinājuši un garlaikojuši, tikuši pārprasti, pārvērtēti un nenovērtēti, bet pāri visam – jau 96 gadus šī balva maina un raksta vēsturi.
Kopš šī gada 23. janvāra arī Latvijai ir citas nozīmes attiecības ar Oskariem. Ginta Zilbaloža poētiskās animācijas filmas Straume (2024) nonākšana nominantu lokā ir vēsturisks sasniegums ne tikai Latvijai, bet arī Baltijai – tā ieguvusi divas nominācijas. Vienu kategorijā Labākā pilnmetrāžas animācijas filma, bet otru – Labākā starptautiskā filma.
Taču kas īsti ir Oskari, un kāpēc Straumes nonākšana balvas lokā iezīmē godalgai raksturīgo Dāvida un Goliāta jeb mazie pret lielajiem, jaunie pret atzītajiem, mākslinieki pret studijām dueli, kas balvas kontekstā ir sastopams kopš tās pirmsākumiem?
PRESTIŽA VĒSTURE
Oskara dzimšanas vēsture lielā mērā ir Holivudas studiju sistēmas (1927–1948) un kino mārketinga vēsture. Pateicoties 1927. gadā dibinātajai Amerikas Kino mākslas un zinātnes akadēmijai, dzima ideja par ASV nacionālo kinobalvu. Tobrīd nozarē bija ienācis skaņu kino, attīstījās filmēšanas tehnikas, gadā Amerikā tapa aptuveni 800 dažāda garuma filmu un nostiprinājās aktieru kā zvaigžņu sistēma, kas tradicionālajā izpratnē pastāvēja līdz 60. gadu vidum.
Biltmore Hotel telpās Losandželosā šajā pašā 1927. gadā jaundibinātā akadēmija ar tās vadītāju Daglasu Fērbenksu, vienu no nozīmīgākajiem agrīnā un 20. gadu kino ekrāna personībām, izvirzīja mērķi godināt primāri aktierus, režisorus, producentus, scenāristus un citus kino profesionāļus. Jau kopš akadēmijas pirmsākumiem montāžas režisoriem, operatoriem un citiem industrijas darboņiem ceremonijā allaž bijusi sekundāra loma, nemaz nerunājot par īsfilmām – tām veltīta nominācija tika iedibināta vēlāk, 1936. gadā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. janvāra - 6. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!