Tām sievietēm, kuras bija nodokļu maksātājas, jau 1869. gadā tika piešķirtas balsstiesības municipālajās vēlēšanās, taču bija nepieciešami vēl gandrīz piecdesmit gadi, līdz daiļā dzimuma pārstāvēm atļāva vēlēt arī parlamenta deputātus, raksta BBC Magazine. Šajos gados cīņa par sieviešu balsstiesībām ritēja gandrīz nepārtraukti, brīžam sitot augstāku vilni, brīžam noplokot.
Radikālās cīnītājas par savām tiesībām, tā sauktās sufražistes, ar savām protesta akcijām, kas brīžam robežojās ar terora kampaņu, paspēja iedzīt bailes likumpaklausīgajos mietpilsoņos. Taču, kad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, rimās arī viņas, visus spēkus veltot uzvaras kaldināšanai. Kopējai lietai tas nāca tikai par labu, un, novērtējot sieviešu ieguldījumu kara gados, britu parlaments 1918. gada 6. februārī pieņēma vēsturisko likumu par sieviešu tiesībām piedalīties parlamenta ievēlēšanā. Tiesa, pagāja vēl desmit gadu, lai šajā jomā sieviešu tiesības ne ar ko neatšķirtos no vīriešu tiesībām.
PETĪCIJAS NELĪDZ
Karalienes Viktorijas valdīšanas (no 1837. līdz 1901. gadam) sākuma posmā sievietēm Lielbritānijā nekādu lielo tiesību nebija, taču, kā uzsver All About History, tas pats bija novērojams lielākajā daļā pasaules valstu. Daiļā dzimuma pārstāvju uzdevums bija dzemdēt bērnus, rūpēties par viņiem un vīru, kā arī uzturēt kārtībā mājokli.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!