Braucu ar grupu, kas ierodas no Mongolijas. Pēdējā nakts Ulanbatorā dažiem no mums ir turpinājusies ar eksotiska naktskluba apmeklējumu un dejām līdz rītam, tāpēc uz kaimiņvalsti Kirgizstānu dodos vēl neattapusies. Pie viesnīcas brokastu galda ievēroju divus skandināvu metālistus, kas, kaut arī ne pirmās jaunības un svaiguma, tomēr cēli nes savus matus un mūzikas instrumentus. Tiekos ar viņiem gan lidostā, gan lidmašīnā, un kopā izkāpjam Biškekā. Citi pasažieri caur Stambulu lidos uz visām zemeslodes pusēm, bet mēs turpinām Āzijas stāstu.
Tā saldā brīvības garša
Lielai daļai ceļabiedru Kirgizstāna ir balts plankums kartē, ar kuru nesaistās nekādas asociācijas. Man Kirgizstāna ir zeme, kurā esmu kāpusi kalnos, iemīlējusi nomadu dzīvesveidu, bijusi lieciniece starpnacionāliem nemieriem un pārliecinājusies, ka nevienam nekad un nekur nepieder monopols uz vienīgo patiesību. Kirgizstānā esmu piedzīvojusi paradoksālo situāciju, ka, lai arī dienvidu pilsēta Oša ir slaktiņos un nemieros izpostīta, mēs, ienākuši tajā teju no totalitārās Uzbekistānas puses, izjutām atvieglojumu – reizēm mežonīga brīvība ir patīkamāka nekā vardarbīgi nosargāts miers un bezierunu paklausība.
Šis krasais izjūtu pretstats starp 2011. gada Uzbekistānu un Kirgizstānu ir palicis kā negaidīti spilgts iespaids gan par starpvalstu situāciju, gan pašai par sevi. Norobežojoties no konkrētā asiņainā konflikta starp kirgīziem un uzbekiem, toreizējā nesakārtotās, mežonīgās brīvības sajūta Kirgizstānā un tās pozitīvā ietekme uz pašsajūtu pārsteidza mani pašu. Apkārt drupas un haoss, bet es jūtos labi, jo neviens mani nekontrolē…
To, ka iespēja brīvi domāt un uzvesties man ir tik vitāli svarīga, sapratu tieši Kirgizstānā. Tagad kopā ar sazvērnieciski klusējošajiem skandināvu metālistiem, kuru sejā dienas laikā nav pakustējies ne vaibsts, atkal esmu te. Esmu pārliecināta, ka šoreiz nekādi kardināli notikumi un nemieri nav gaidāmi, un noskaņojos uz atpūtas viļņa. Jau pirmajā vakarā dodos pie skaistuļa Isikula, kas ir laisko atpūtnieku visvairāk iecienītais galamērķis šajā zemē. Gandrīz divsimt kilometru garo ceļu uz smalko kūrortu rotā gan kalnu grēdas un vakara mākoņi, gan kolorīta ceļmalu tirdzniecība un bezgala garas papeļu rindas. To balti krāsotie stumbri mani fascinē ne pirmo reizi. Tas ir patīkamas melanholijas ritms, kam nav racionāla izskaidrojuma, – tikai ceļš nezināmajā, kam baltā krāsa piešķir kādu mistisku apsolījumu.
Grupai pievienojas vietējais gids, jauns vīrietis, kas izstāsta aizkustinošu versiju par ceļmalas papelēm un to baltajiem mētelīšiem. Kirgizstānā, kā jau kalnu zemē, kur meži ir tikai dažās ielejās un kopumā aizņem piecus līdz sešus procentus no teritorijas, koki nekādi nav ainavas vispierastākā zīme. Klimats pie Isikula ir maigāks nekā citviet šajā skarbajā kalnu zemē. Ziemas te ir siltākas, vasaras vēsākas, tomēr dabiskā ainava kaila un nemīlīga – pustuksnesis. Padomju terora laikos šeit nokļuvuši arī izsūtītie, tostarp kāds etniskais vācietis, kurš nav ļāvies izmisumam par izpostīto dzīvi, bet gan centies to padarīt labāku. Tieši viņam ienākusi prātā doma, ka ceļus vajadzētu apstādīt ar kokiem. Viņš tik ilgi un neatlaidīgi par to cīnījies, ka saņēmis atļauju iestādīt vienu aleju, tad vēl vienu, tad nākamo... Stādījis kā apsēsts, līdz arī citi sākuši palīdzēt. "Kāpēc baltus krāso? Nezinu," gids ir atklāts, "varbūt pret slimībām un kukaiņiem, varbūt lai ceļš labāk redzams, bet varbūt lai skaistāk?"
Jā, un paliekošāk! Dzīvs piemineklis, kas devis rosmi un cerību pašam, iedvesmojis citus, mainījis šīs zemes skarbos vaibstus un alejas padarījis par šalcošām mūžības krellēm. Lielā, kalnu iežmiegtā šoseja ir palikusi aizmugurē, sācies balto papeļu ritms, kam uz mani ir hipnotiska ietekme.
Koki nozīmē, ka braucam jau gar Isikula krastu, tie apjož gandrīz visus ceļus pa perimetru, bet tie ir vairāki simti kilometru! Kas nezināmajam vācietim bija prātā, sākot šo gigantisko darbu? Naidam nav tāda dzinējspēka, mīlestībai gan, prātoju papeļu ritmā. Varbūt koki deva dzimtenes deja vu sajūtu? Kad stumbri tiecas pret debesīm, trīsuļo zaļas lapas un mājas ir tur, kur liktenis iesviedis.
Kā zivis virs klosterera
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. marta - 4. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!