Šis referendums parāda patieso situāciju valstī, kas pēdējo divdesmit vienu gadu ir bijusi starp latviešu un krievu kopienām, norādot uz savstarpējās cieņas un tolerances trūkumu. Par šo situāciju līdzatbildība ir jāuzņemas politiskajai elitei, kas šo daudzo gadu laikā nav spējusi rast risinājumu šai problēmai. Tai vietā, lai veicinātu abu kopienu saliedētību un cieņu vienai pret otru, tā ir sabiedrību sašķēlusi, aizstāvot katrs savas šaurās politiskās intereses, savu personīgo izdzīvošanu kā politiķiem. Jā, divvalodības jautājums ir tikai neganta un netīra politika, nekas vairāk, jo ikviens sevi cienošs un izglītots latvietis mācēs runāt gan latviski, gan krieviski, gan vēl citās valodās. Tāpat kā to spēs ikviens izglītots un Latvijai vajadzīgs šeit dzīvojošs krievs.
Cieņa un mīlestība vienam pret otru ir tas, kas Latvijas sabiedrībai ir jāmācās. Arī man. Tikai no mums pašiem – gan latviešiem, gan krieviem ir atkarīgs tas, vai valstī, kurā mēs dzīvojam, būs viena saliedēta kopiena. Mums ir jāiemācās cienīt atšķirīgo, lai kā vienota kopiena sasniegtu ilgtspēju un izaugsmi nākotnē, jo tikai saliedēta sabiedrība ir spējīga izdzīvot un būt konkurētspējīga ilgtermiņā. Kāpēc Latvija pasaules kontekstā izskatās tik nožēlojama? Tieši tāpēc, ka mēs līdz šim neesam iemācījušies cienīt un mīlēt sevi, kur nu vēl citus. Bet tikai caur cieņu, mīlestību valsts var patiesi izaugt. Un mums ir iespēja, tikai jāvēlas to izmantot.
Tāpēc es iešu balsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, bet vienlaikus es neatsakos no spējas runāt krieviski ar krieviem, angliski ar angļiem vai, teiksim, burtot itāliski ar itāļiem, satikties, sastrādāties un veidot draudzību ar citās valodās runājošiem un citādi domājošiem.
Artis
Lauciniece
XXXX -