Godinot pirmo latviešu romānu, 16. janvārī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā 8 Rīgā tiks atklāta izstāde Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai. Izstāde ir daļa no aizsāktā izstāžu cikla, kas atklāj muzeja krājuma daudzveidību un starpdisciplinaritāti, šoreiz pievēršoties kinomākslas un literāru darbu mijiedarbībai un interpretācijām.
Mērnieku laiku – pirmā romāna latviešu literatūrā – interpretāciju vēsture ir bagāta un daudzveidīga – tas ticis izdots vairāk nekā 30 reižu, iestudēts uz teātra skatuves arī vairāk nekā 30 reižu un divas reizes ekranizēts: 1968. gadā Voldemāra Pūces režijā un 1991. gadā režisora Vara Braslas interpretācijā.
Visticamāk, ir tā, ka sakām Mērnieku laiki un domājam Eduarda Brencēna ilustrācijas, kas tapušas 1913. gada izdevumam pēc rūpīgas vietējās vides izpētes. 1913. gadā mākslinieka Eduarda Brencēna (1885–1929) darinātās romāna ilustrācijas veicinājušas daudzu romāna tēlu popularitāti. Ķencis mūsdienās redzams uz Piebalgas alus etiķetēm un tiek apspēlēts novada svētkos un gadatirgos; kopš 1972. gada šis tēls kļuvis populārs piebaldzēnietes Dzidras Kuzmanes atveidojumā dažādos sabiedriskos pasākumos.
Kuratores Kristīnes Želves un komandas – mākslinieces Ievas Stūres, pētnieces Ilonas Miezītes, projekta vadītājas Katrīnas Kūkojas – veidotā izstāde iesniegsies aiz vizuālajiem un citiem uztveres stereotipiem, metot tiltiņu uz šodienu: "Romāns Mērnieku laiki ir stāsts par robežām – kā fiziskām, tā garīgām. Tas ir arī stāsts par mums, latviešiem, par mūsu identitātes, ētiskajām un morālajām robežām. Kas mēs bijām, esam un būsim nākotnē? Katra Mērnieku laiku interpretācija notiek savos mērnieku laikos – vai tā būtu zemes pārmērīšana ar cara Aleksandra II rīkojumu, vai kolektivizācija un privatizācija, vai globalizācija, ekoloģisku un ģeopolitisku satricinājumu laiks –, mēs atrodamies mūžīgajos Mērnieku laikos."
Pirmais, ko apmeklētājs ierauga, ienākot izstāžu zālē, ir, kā smejas pati komanda, – Kalna Kaibēnu namiņš "vieglajā versijā". Jumta lubiņas iezīmē jauno izstāžu veidošanas ekostratēģiju – ne vien radīt efektīgus objektus, bet domāt arī par to atstāto pēdu. Skaņu ainavas autors Maksims Šenteļevs brāļu Kaudzīšu memoriālajā muzejā ir ierakstījis un atvedis uz Pulka ielu gan vēja, gan pat skudru skaņas.
Kāpēc Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ideja par Mērnieku laiku piemērošanu vieglajā valodā, lai romāns būtu pieejams arī tiem cilvēkiem, kas citādi to nevar izlasīt, radīja tādu sabiedrības sašutumu, Kristīne īsti nesaprot, vien pieļauj, ka "viss nezināmais rada bailes un aizdomīgumu". Tipiski Mērnieku laiki XXI gadsimtā.
Kā tu kļuvi par šīs izstādes kuratori? Vai tevi uzrunāja muzejs vai nāci ar savu priekšlikumu?
Muzejs mani uzrunāja. Biju priecīgi pārsteigta. Es gan netaujāju, kāpēc uzrunāja tieši mani. Iemesli, droši vien ir tādi, ka, pirmkārt, pirms gadiem desmit man bija projekts Atstāstījums. Sākumā es to taisīju Survival Kit. Cilvēki atstāstīja savas mīļākās grāmatas, līdzīgi kā mums skolā bija jāraksta atstāstījums. Pēc tam bija mērķtiecīgāks projekts Purva bridējs, kurā pieci ļoti dažādi cilvēki, ieskaitot ārstu, kas strādā ar atkarībām, stāstīja, kā viņi to saprot, ko domā par Kristīni, Edgaru un viņu attiecībām. Šis projekts notika Rakstniecības un mūzikas muzeja vecajā ēkā, viss jau bija sagatavots rekonstrukcijai. Tas bija tāds pancisks projekts, nedaudz uz ātro – tukšās telpās bija storytelling ekrāni ar Kristīnēm no dažādām izrādēm. Biju arī komandā, kas veidoja izstādi Dziesmusvētku telpa. Muzejs šobrīd vēlas veidot starpdisciplināras izstādes, jo tā krājumā ir priekšmeti, kas saistās ar tēlotājmākslu, kino, glabājas dažādi scenāriji. Sākumā vēl nebija iezīmēts, ka tie varētu būt Mērnieku laiki. Nosacījums bija, lai mijiedarbotos literatūra un kino, lai būtu literārā darba ekranizācija. Mērnieku laiki no muzeja puses bija viena no idejām. Kādu brīdi vēl apdomāju citas idejas. Ir diezgan daudz literāru darbu ekranizāciju. Piemēram, Alberta Bela Būris un Anša Epnera filma arī būtu ļoti interesants gadījums, bet tam mazliet vēl jāpagaida. Pašā sākumā man nemaz nelikās, ka ideja par Mērnieku laikiem ir tik baigi seksīga, bet tad padomāju – varbūt es arī tagad vienu reizi kārtīgi šajā apzinātajā vecumā izlasīšu Mērnieku laikus no vāka līdz vākam, iedziļinoties katrā teikumā, nevis skrienot pa diagonāli vai izlasot tikai tās vietas, kuras man ir vajadzīgas.
Kādas pārdomas tevī raisīja šī pieredze?
Kaut kas bija lasīts skolas laikā, bija jāraksta sacerējumi. Pa virsu gūlās filmas, it sevišķi pirmā – Voldemāra Pūces filma, ko tajā laikā bieži varēja redzēt pa televizoru. Romāns bija lietots darba vajadzībām – vai kaut kas jāraksta vai jāintervē. Tu, protams, lasi to, ko tev vairāk vajag. Tagad es lasīju ļoti kārtīgi, mērķtiecīgi un rūpīgi līdz pēdējam teikumam. Paralēli lasīju arī papildmateriālus. Galvenais no tiem bija Ausmas Cimdiņas sastādītais krājums Piebalgas teksts. Brāļu Kaudzīšu romāns Mērnieku laiki, kura pamatā ir pētījumi, kas 2009. gadā tika prezentēti konferenču ciklā. Klausījos arī Kultūras kanonā, ko par šo romānu saka literatūrzinātniece Māra Grudule. Atklāju ļoti daudzas lietas, kas ir palaistas garām, aizmirstas un ne tā saprastas. Mans galvenais konstatējums bija, ka tu tiešām dzīvo no iespaidiem, kas ir palikuši no pirmajām filmām vai interpretācijām, par kurām vispār nezini, no kurienes tādas cēlušās. Piemēram, tas, ka Liena ir pašnāvniece. Romānā tas nav skaidri pateikts. Viņu atrod noslīkušu. To, ka viņa ir izdarījusi pašnāvību, aktīvi promotē Prātnieks un Oļiņiete, jo negrib, lai viņu apglabātu kapsētā. Kaudzītes nav pateikuši, ka Liena ir izdarījusi pašnāvību. No kaut kurienes tev galvā ir šie paterni – kaut vai tas, ka Annuža ir pozitīvais tēls, bet Oļiņiete – negatīvais. Šodien varam paskatīties arī citādi – Annuža arī lielā mērā ievāra visus šos notikumus, kuros viņa ir iejaukta. Viņai ir tāds teikums: "Viss noveco, bet noziegums paliek mūžam jauns." Annuža tā arī nekad nav pateikusi patiesību par notikušo. Viņai nav tīra sirdsapziņa visos šajos notikumos, kas saistīti ar bērnu samainīšanu. Savukārt Oļiņiete pārdzīvo briesmīgu drāmu – bērna bojāeju –, kas arī droši vien atstāj iespaidu uz viņas raksturu, ja skaties no psihoanalīzes viedokļa. Uz šiem tēliem šodien var paskatīties citādi un arī notikumus izlasīt citādi. Brāļu Kaudzīšu tēli tieši tāpēc ir interesanti, ka nav didaktiski un plakātiski, kādi tie reizēm sanāk filmās vai iestudējumos. Visi parasti sūdzas, ka Kaspars ir garlaicīgi uzrakstīts, ka tur nav miesas, ko spēlēt vai interpretēt. Kaspars, manuprāt, arī ir īpašs tipāžs. Sevišķi tagad, kad runājam par introvertiem cilvēkiem. Viņš ir tipisks introverts, kurā var saskatīt visus Kārļa Skalbes kaķīšus un Poruka cibiņus, ja grib, viņā var saskatīt pat Jāzepu. Tas viss ir Kasparā.Ķencim, protams, ir viņa slavenie monologi. Pats slavenākais – birztaliņā, lai dod viņam pļaviņu un birztaliņu, mīļais Dievs, es jau tevi bieži netraucēju. Tāpat cietuma aina, kad viņš mēģina Pāvulu atgriezt ticībā. Pašās romāna beigās ir vēl viens Ķenča monologs, kad sieva viņu ir izmetusi no mājām, jo viņš savām vajadzībām, t. i., alkohola iegādei, ir nočiepis saujiņu linu, un viņš meklē patvērumu pie Pāvula. Viņš paliek pie Pāvula pa nakti, Pāvuls izmet savu sievu no gultas, viņi abi guļ vienā gultā un, protams, iedzer, un Ķencis Pāvulam izstāsta visu savu dzīvesstāstu. Viņš izstāsta, ka viņam bērnībā ir bijušas mācīšanās grūtības, viņš ilgu laiku nav varējis iemācīties lasīt, par to viņš visu laiku ir trenkts un vilkts aiz ausīm, un apsaukāts. Visu bērnību viņš ir bikstīts un dzīts, un lamāts. Tas lielā mērā izskaidro, kāpēc Ķencis ir tāds, kāds viņš ir. Viņš nav ļauns, bet visu laiku mēģina kaut kā izlīferēties un sakārtot sev par labu, izsist sev labumiņu. Tāds viņš ir jau kopš bērnības. Man pašai ļoti interesanta bija romāna trešā trešdaļa. Parasti liekas, ka romāns beidzas ar Lienas nāvi, bet īstenībā pēc tam vēl ir krietns gabals ar varoņu tālāko dzīvi un attieksmi pret notikušo. Es biju reāli priecīga, ka izlasīju Mērnieku laikus no jauna.
Vija Artmane Lienas lomā režisora Voldemāra Pūces filmā Mērnieku laiki (1968). Attēls no filmas atjaunotās versijas, kas tika radīta 2020. gadā. Publicitātes foto
Tēlu un sižeta pārvērtēšana – vai tāds ir izstādes koncepcijas pamatpatoss?
Izstādes nosaukums ir Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai. Man likās, ka taisīt izstādi vienkārši par divām pirmajām ekranizācijām – tas man šobrīd nešķistu vajadzīgākais un galvenais. Pēc nez cik ilga pārtraukuma kārtīgi vairākas reizes noskatījos arī Vara Braslas un Alvja Lapiņa versiju. Protams, pārskatīju arī Pūces filmu, kas ir populārāka un ko vienmēr rāda arī skolotāji bērniem, ja vajag vizuālu pārstāstu. Nevarētu teikt, ka man pilnībā mainījās viedoklis, jo nav jau tā, ka es par šīm filmām agrāk būtu ļoti domājusi. Skaidrs, ka tagad es uz tām skatos citādi un cenšos atrast iemeslus, kāpēc tās ir tādas, kādas ir.
"Viņu versija man ir interesantāka. Tie bija kārtīgi mērnieku laiki arī tiešā nozīmē, jo filmu sāka uzņemt vēl pēc PSRS pasūtījuma, bet pabeidza jau neatkarīgajā Latvijā. (..) ir jūtama visa tā laika nervozitāte un jukas, tā kā neprāts un haoss," par Vara Braslas un Alvja Lapiņa filmu saka Kristīne Želve. Foto – Valdis Ilzēns, no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva
Pūces filma ir tik konvencionāla un arī ilustratīva, ņemot vērā, ka tā ir uzņemta 1968. gadā. Turpat blakus tapa jau arī Rolanda Kalniņa filmas, kā Četri balti krekli (1967) un Es visu atceros, Ričard! (1966). Pa vidu tām ir Mērnieku laiki ar vairākas desmitgades senu vizuālo estētiku. Taču tas viss ir ļoti izskaidrojams, jo Pūce desmit gadu bija bijis soda nometnē Sibīrijā. Viņš nebija profesijā, nezināja, kas un kā notiek, kāda šobrīd ir kino estētika. Pūce kādā intervijā saka – šis romāns ir svētums un tur neko nedrīkst mainīt, visam ir jābūt tā kā Kaudzītēm. Mēs gan nezinām, ko viņš domāja patiesībā, varbūt ar savu pieredzi bija ļoti piesardzīgs un negribēja sev sataisīt atkal kādas nepatikšanas. Izlasīju visus protokolus, kā notika filmas scenārija apspriešana. Pirmo scenāriju bija rakstījis Valdis Grēviņš, to atmeta. Pēc tam piesaistīja Jāni Kalniņu. Arī režisori mainījās. Protams, tur bija arī ideoloģiskais fons – Prātnieks ir kulaks un pelēkais barons, bet Kaspars ir jātaisa ideoloģiski revolucionāri tendēts – viņam jālasa avīzes un jārunā ar Šrekhuberu par politiku. Pūcem var pateikt paldies, ka visu šo pārspīlējumu filmā tomēr nav. Lapiņš Braslas filmā kā scenārija autors piegāja pilnīgi pretēji – ka nav jārespektē Kaudzītes, ka jātaisa par to, kas viņiem pašiem ir aktuāls. Viņu versija man ir interesantāka. Tie bija kārtīgi mērnieku laiki arī tiešā nozīmē, jo filmu sāka uzņemt vēl pēc PSRS pasūtījuma, bet pabeidza jau neatkarīgā Latvijā. Filmu skatīšanās tobrīd latviešu tautai nebija galvenā prioritāte. Bija citas problēmas un izaicinājumi. Braslas filmā ir visa tā laika nervozitāte un jukas, tā kā neprāts un haoss. Tur ir laika nervs, un šodien to skatīties ir ārkārtīgi interesanti. Viņi uz visiem galvenajiem tēliem raudzījās savādāk. Liena un Kaspars ir jauni cilvēki, kuri vēl nezin, kā rīkoties un reaģēt uz kaut kādām situācijām. Tā neziņa par to, kā būs, attiecas ne jau tikai uz Lienu, bet visu situāciju, kurā tobrīd dzīvojām. Šajā laikā citādi izskatījās arī varasvīru korupcijas tieksme un ne visai augstais intelekts. Man bija ļoti interesanti pārskatīt šīs filmas, bet visu laiku domāju, ka tas nevar būt viss, ka tam kaut kādā veidā ir jāsaistās ar mūsdienu cilvēku. Negribējās taisīt ļoti aktuālu politisku pamfletu par to, kas notiek šodien. Tas, man liekas, nav mākslas lauciņā, tas tik ātri noveco, un izstāde būs veselu gadu.
Uldis Valters un Elita Kļaviņa (Dobulāne) – Kaspars un Liena režisora Vara Braslas filmā Mērnieku laiki (1991). Foto – Valdis Ilzēns, no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva
Izstādē būs starpdisciplināri laikmetīgās mākslas objekti, kā audio un video, kas ir mans mīļais žanrs – stāstu stāstīšana video. Tā nebija plaša akcija, muzeja feisbuka lapā uzaicinājām cilvēkus izvēlēties savu Mērnieku laiku tēlu un pieteikties kinoprovēm. Cilvēki nāca, un katrs lasīja kādu gabaliņu.
Kāda bija atsaucība?
Kā jau teicu, tas nebija masu pasākums ar daudziem sludinājumiem, bet atnāca tie cilvēki, kurus tas kaut kādā veidā interesē. Tie bija dažāda vecuma un dzimuma cilvēki. Bija cilvēki no Piebalgas, kuri kaut kādā ziņā ir saistīti vai nu ar šo vietu, vai brāļu Kaudzīšu mantojumu. Un bija cilvēki, kuriem vienkārši patīk un kurus interesē Mērnieku laiki. Tas būs pusotru stundu garš videoobjekts, ko Kaudzītes pa pavērto mājas lodziņu varēs skatīties. Izskanēja ļoti interesantas interpretācijas, kādi ir šie tēli, kurus viņi katrs ir izvēlējušies.
Nesen ir noslēgusies piebaldzēnu mērīšana. Kāds priekšstats tev radās, vai šodienas piebaldzēnu identitāti nosaka arī Mērnieku laiki? Vai Kaudzīšu romāns ir viņu pašapziņas daļa?
Bija cilvēki, kas teica, ka, jā, viņi ar to dzīvo un no tā nevar izvairīties, ka tas ir īpašs novads, un bija cilvēki, kas teica – nē, tas ir pagājis. Ir pagājis tik daudz laika, pa vidu ir bijušas izsūtīšanas un laika maiņas – mērnieku laiki, ka šodien Piebalgas leģendārā elpa vairs nav jūtama. Cilvēki to izjūt ļoti dažādi.
Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš radioraidījumā Grāmatai pa pēdām. Brāļi Kaudzītes. Mērnieku laiki žurnālistei Mārai Rozenbergai izsaka viedokli, ka "brāļi Kaudzītes ir sāpīgi laikmeta vērotāji, bet nav domātāji (..), nevar salīdzināt ar Raiņa vēstījumu, kas ir aktuālāks ne tikai šodien, bet arī parītdien". Pēc Kļaviņa domām, Mērnieku laikus "nevar aizvilkt tālāk", kā tas iespējams. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?
Es negribētu ne pārvērtēt, ne novērtēt par zemu. Man nebija tik daudz laika un zināšanu, lai to kontekstualizētu vispār literatūras tradīcijā, bet pamēģināju ielikt nosaukumos, kas tajā laikā top. Tajā pašā laikā top, piemēram, Anna Kareņina un Brāļi Karamazovi, Bovarī kundze jau ir uzrakstīta. Top Viktora Igo Cilvēks, kas smejas, Ibsena Leļļu nams, Lāgerlēvas Gēsta Berlings – tādi darbi, kas joprojām ir pasaules literatūras klasikas kanonā. Protams, uz šī salīdzinājuma fona Mērnieku laiki ir lokāls darbs. Tas ir mūsu pirmais romāns. Tajā pašā laikā – kas notika Somijā? Kas notika Igaunijā? Tur arī radās pirmie darbi, romāni, kas, iespējams, ir daudz tuvāki Mērnieku laikiem. Mēs bijām sava laika un apstākļu kontekstā, ne labākā, ne sliktākā, bet vienkārši citā situācijā. Mērnieku laikus ir ļoti svarīgi ielikt tajā kontekstā un redzēt, kur mēs bijām, bez kaut kādiem mazvērtības kompleksiem vai patētikas, ka, lūk, mūsu pirmais romāns un tagad visiem tas ir jāsaprot. Es tomēr teiktu, ka ar Mērnieku laikiem kā pirmo romānu mēs varam lepoties. Tajā laikā vēl nebija noformējusies ne nācija, ne valsts, bet romāns ir tik spēcīgs un visaptverošs un iedarbojas vēl joprojām. Es šo romānu vairāk liktu lepošanās sadaļā. Tas, kā šo romānu šodien izlasa, lielā mērā ir atkarīgs no lasītāja, ko viņš grib un spēj tajā izlasīt. Vēl viens artefakts izstādē tapa no idejas ierakstīt tviterī, tagadējā X, romāna nosaukumu, un atklājās, ka cilvēki Mērnieku laikus joprojām citē, sākot ar Dieva vārdu, ko vienmēr vajag mutē. Gan citē, gan interpretē, gan apspēlē. Ļoti slavens, vietā un nevietā citēts ir Gaitiņu Teņa teiktais: "Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos." Arī Švauksts un Ķencis daudz tiek pieminēti. Šie tēli joprojām dzīvo, viņi tiek izmantoti un citēti. Mums būs objekts, kurā būs lasāmi citāti, ko cilvēki sociālajos tīklos saka par Mērnieku laikiem.
Interesanti, ka romānu paši latvieši nebūt neuzņēma ar urravām, tas, ko viņi ieraudzīja Kaudzīšu asās spalvas spogulī, nepavisam neglaimoja. Daudzus tipāžus Kaudzītes novērojuši, sēdēdami krodziņā. Romānam iznākot, daudzi pat satraukušies rakstījuši, ka, nē, nē, es neesmu tas Švauksts vai Pietuka Krustiņš.
Jā, kāds cilvēks pat bija ielicis sludinājumu.
Kā tev šķiet, cik lielā mērā Kaudzīšu latviešu portretējums šajos tipāžos ieraugāms arī šodienas sabiedrībā?
Jā, tā ir viena no kopējām sabiedrības iezīmēm – cilvēki sev apkārt joprojām redz visus šos romāna tipāžus. Ja palasa pirmās kritikas par romānu, redzam, ka tajās arī izcēla to, ka, lūk, brāļi Kaudzītes izsmej latviešus un rāda tikai negatīvo. Viņus neinteresē dievnams vai kaut kas skaists, viņus interesē netīrs krogs, un to viņi tikai rāda. Kaudzītes saņēma diezgan daudz pārmetumu.
Tik spilgta, konsekventa sarkasma un kariķējuma ziņā Mērnieku laiki ir izceļami un īpaši. Latviešu literatūras un kultūras tradīcijā kopumā tā nebūt nav tipiskākā īpašība, piekritīsi?
Jā. Bez izskaistināšanas un vēlmju domāšanas mūs redzēt tādus, kādus mēs paši sevi iedomājamies, nevis kādi esam patiesībā. Man liekas, ja pirmais romāns ienāk uzreiz ar tādu švunku, tas tomēr ir kaut kas īpašs. Ja salīdzinām ar Rietumu klasiķiem, tas ir cits jautājums, tas vienkārši ir jāapzinās. Mazvērtības kompleksiem es īsti neredzu pamatu.
Atgriežoties pie jaunās izstādes, ko tu vēl tajā gribētu izcelt un kam pievērst uzmanību?
Izstāde nav par romānu un tā tapšanas peripetijām. Tas ir tikai starta punkts. Ļoti vērtīgs eksponāts pašā centrā būs Mērnieku laiku manuskripts. Sākumpunkts būs Kaudzīšu mājiņa. Mums ir lokālais joks, ka tā ir Kalna Kaibēnu vieglā versija, kas ir veidota kā plauktiņš ar dažādu gadu Mērnieku laiku izdevumiem. Dažas grāmatas ir ar ļoti interesantiem stāstiem, kā tās ir saglabājušās un izdzīvojušas cauri laikiem. Es šo izstādi veidoju kā atvērtu stāstu, kā karti, kurā tu visu laiku vari pielikt klāt vēl kaut ko. Tāpat kā es lasot atradu jaunas nianses un jaunus saskares punktus ar mūsdienām. Aicināsim arī cilvēkus, ja viņiem ir kāds interesants Mērnieku laiku izdevums, ka viņi var atnākt un, ja ne gluži paši ielikt tajā plauktā, tad nodot to mums. Arī centrālā izstādes siena tiek veidota kā "mūrbords". Kad tu veido vēsturisku filmu, tev ir vēsturiskais prototips, tad tu līmē klāt dažādus aktierus, kurus tu mēģini lomām, līmē klāt dažādus tēlus, ko idejiski iedomājies, kaut kādas noskaņas, vēl kaut kādas tērpu versijas. Apmēram šāda pieeja mums ir visiem klasiskajiem tēliem. Daudzi jautājumi romānā ir ne tikai atvērti, bet arī pravietiski. Piemēram, Lienas bēru tēma, kuras nav nevienā filmā. Cilvēki tik ļoti aizspriedumaini, nežēlīgi un paštaisni liedza Lienas apglabāšanu. Prātnieks un Oļiņiete, kuriem bija ļoti konkrēti iemesli, uzkurināja un aktivizēja bailes, aizspriedumus, agresijas un naida vilni, bet pārējie, izņemot četrus piecus cilvēkus, tam pakļāvās. Lienu bezmaz neļāva apglabāt kapos. Tās ir tās slavenās kapu cīņas, kas latviešu kultūrā bieži vien turpinās arī pēc cilvēka aiziešanas. Šajā sadaļā varētu būt pietiekami daudz arī mūsdienu stāstu.
Kādi, tavuprāt, ir mūsdienu latvieši? Tu fotografējies stilizētajā Kalna Kaibēnu mājā, skatoties pa atvērto logu pasaulē. Ko tu vairāk izjūti – atvērtību pasaulei, jaunām idejām vai aizspriedumainību? Kāds ir XXI gadsimta latvietis tavā redzējumā?
Es esmu strādājusi ar vēsturisku materiālu un vēsturiskām filmām, mēs mēģinām iztēloties, kādi bija tie vēsturiskie cilvēki, kā atšķīrās vai uzvedās. Protams, uzvedības kultūra un apģērbs atšķīrās, bet principā jau tie bija tā laika mūsdienu cilvēki. To ļoti labi var redzēt kinoprovēs. To dalībnieki nav ne grimēti, ne kā citādi pārveidoti, tie ir mūsdienu cilvēki, kuri identificējas ar tēliem no Mērnieku laikiem, un stāsta, kā viņi tos saprot, un mazliet palasa priekšā. Un tad tu ieraugi mūslaiku Lienu vai mūslaiku Ķenci, vai mūslaiku Šrekhuberu, ko lasa jauna sieviete. Viņa teica, ka grib lasīt Šrekhuberu, jo viņš ir taisnības cīnītājs. Viņa arī teica, ka, iespējams, viņai kā vīrietim būtu vieglāk to izdarīt. Viņa arī esot taisnības cīnītāja.
Interesanti, Šrekhubers nebūt nav Mērnieku laiku populārākais tēls. Tas nozīmē, ka jaunā sieviete rūpīgi ir izlasījusi romānu.
Jā, viņu šis tēls, viņa vēlme cīnīties par taisnību, bija aizķērusi. Vēl mums šķita, ka vajag kaut ko pateikt par Švaukstu. Protams, pirmais, kas nāk prātā par Švaukstu, ir mūsdienu jauniešu runas maniere ar ļoti daudz iepītiem anglicismiem. Sapratu, ka man rakstīt šo tekstu būtu mākslīgi un nedabiski. Tā būtu tāda ākstīšanās. Uzrunājām jauniešu podkāstu Nobīde – trīs jaunus cilvēkus, no kuriem divi nebija lasījuši Mērnieku laikus. Viņi bez kādiem kompleksiem savā valodā ierunāja šo podkāstu – ko viņi domā par Mērnieku laikiem, ko – par robežām, ko – par Švauksta tēlu. Viņi atzina, ka, jā, viņi ir tie mūsdienu švauksti un ka viņi tā runā. Tas ir viņu savstarpējais komunikācijas veids, viņu pašu kodi. Visiem ir laba izglītība. Daļa no viņiem ir poligloti, kas runā daudzās svešvalodās, strādā nozīmīgos amatos – gan kultūrā, gan politikā. Tad, kad viņi ir savā darbavietā un runā ar vecākajiem kolēģiem, viņi runā latviešu valodā. Pārējā laikā – viņi sazinās ar saviem kodiem, tā ir globālā pasaule, kurā viņi dzīvo. Šausmināties par to, kā viņi runā vai ka nav izlasījuši Mērnieku laikus, – es neredzu tam iemeslu. Paies desmit divdesmit gadi – izlasīs.
IZSTĀDE
Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai
Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā 8 līdz 30.XII
Ieeja bez maksas