Iespējams, laba Eiropas kino cienītāji pēdējos gados jau ir pamanījuši šo zīmolu – Lācis, lauva un zars – dažādu filmu sākumtitros. Šī pievilcīgā vizualizācija ir ievadījusi kvalitatīvas nozīmīgākajos Eiropas festivālos – Berlīnē, Kannās un Venēcijā – pirmizrādītas filmas, kas ir nonākušas arī Latvijā. Lācis ir Berlīnes kinofestivāla galvenās balvas Zelta lācis, zars – Kannu kinofestivāla Zelta palmas zara, lauva – Venēcijas kinofestivāla Zelta lauvas apzīmējums.
Tikai mūsdienu stāsti
Festivālu skaits pasaulē ir mērāms desmitos tūkstošu, savukārt tie festivāli, kas var būtiski ietekmēt Eiropas un pasaules kino procesu, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Svarīgākie ir festivāli, kas notiek Kannās, Berlīnē un Venēcijā. Mūsdienu filmu festivāla Lācis, lauva un zars afišā ir filmas no šo festivālu (arī no Sansebastjanas festivāla) 2024. gada programmas. Dažas no astoņpadsmit atlasītajām filmām pēc tam nonāks arī Latvijas kinoteātru repertuārā, tomēr vairākums no tām paliks kā šī konkrētā festivāla piedāvājums. Festivāla veidotāja Ģiedre Krikščūnaite dzīvo Lietuvā, kur festivāls Lācis, lauva un zars veiksmīgi tiek rīkots jau piecus gadus, turklāt ar pamatīgu vērienu – nesen astoņpadsmit filmas tikušas izrādītas vairākās Lietuvas pilsētās 180 seansos. Lietuva salīdzinājumā ar Latviju ir lielāka, arī kinoteātru tur ir vairāk nekā Latvijā, tālab festivāla Latvijas versijai sacensties ar tik apjomīgu pārklājumu nav iespējams. Tomēr Lācis, lauva un zars izies ārpus klasiskās festivālu norises vietas – Rīgas.
Rīgas kinoteātrī Splendid Palace tiks izrādītas visas astoņpadsmit filmas, programmas daļa būs skatāma arī Rīgas Kino Bize, kā arī koncertzālē Cēsis un Liepājas kinoteātrī Cinamon Balle. Festivāla organizatore ir viena no aktīvākajām Eiropas filmu izplatītājām Baltijas tirgū, tāpēc zīmolu Lācis, lauva un zars redzēsim arī citu filmu titros pēc festivāla izskaņas.
Visas programmā iekļautās filmas ir mūsdienu stāsti – te nav nevienas vēsturiskas drāmas. Arī šis ir festivāla veidotājas Ģiedres Krikščūnaites koncepts: izraudzīties kvalitatīvas, reizēm arī provokatīvas filmas, kuru centrā ir mūsdienu cilvēku attiecības visneparedzamākajās izpausmēs un kinematogrāfiski vispārsteidzošākajos risinājumos. Programmā dominē spēlfilmas, taču tajā ir arī divas īsfilmas (viena no tām ir Vima Vendersa īsfilma Kāds ieiet gaismā) un režisora Viktora Kosakovska dokumentālā filma Arhitektons.
Mūzikla pārvērtības
Ja iedomājamies, ka filmu programma ir kā konfekšu kaste, no kuras iespējams izvēlēties dažnedažādus piedāvājumus, mana roka sniedzas pēc divām izcilām un pārsteidzošām filmām, diviem Eiropas mūzikliem – franču režisora Žaka Odiāra filmas Emīlija Peresa un Dānijā dzīvojošā amerikāņu režisora Džošuas Openheimera filmas Gals.
Emīlija Peresa ir viena no 2024. gada nozīmīgākajām Eiropas filmām. Tā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā, kurā saņēma divas balvas – par labāko aktrišu ansambli un žūrijas balvu. Pēcāk filmas triumfs turpinājās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Lucernā, kur Emīlija Peresa saņēma teju visas galvenās balvas – labākā filma, labākā režija, labākais scenārijs, labākā aktrise (Karla Sofija Gaskona). Filmas panākumi turpinājās ASV, kur pagaidām tās lielākais sasniegums ir četri Zelta globusi. Būtībā Emīlijas Peresas panākumu ceļš ir vijies paralēli mūsu Straumes panākumiem. Tomēr no tā nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus – citu līdzību starp Emīliju Peresu un Straumi nav.
Emīlija Peresa būtu dēvējama par virtuozu mūziklu, kurā pāreja starp muzikāliem numuriem un dramatisko darbību ir tik veikla un novatoriska, ka filmu noteikti var uzskatīt par vienu no oriģinālākajiem Eiropas mūsdienu mūzikliem. Mūzikls ir sarežģīts žanrs, kura slavas laiki un skatītāju pielūgsme, šķiet, ir palikusi XX gadsimtā, tomēr laiku pa laikam Eiropas kino veidotājiem ar šo žanru izdodas veikt brīnumus, un to ir izdarījis pieredzējušais franču režisors Žaks Odiārs, kuram prātā ir ienākusi traka ideja uzņemt muzikālu filmu par Meksikas narkokarteļa bosu, kurš piedzīvo identitātes krīzi – viņš vēlas mainīt savu identitāti un dzimumu. Lai to izdarītu, viņam ir nepieciešama izcila juriste, un tādu viņš atrod, izsakot "priekšlikumu, no kura nevar atteikties" jaunai juristei, kura ir vīlusies savos ikdienas pienākumos aizstāvēt varenos, bagātos un grēcīgos. Viss, kas notiek Emīlijā Peresā, nepakļaujas cītīgam sižeta pārstāstam, un tas arī nav būtiski. Jo Emīlija Peresa pārsteidz ik uz soļa – filmas darbība risinās Meksikā, kaut pamatā tā ir uzņemta kinopaviljonos Eiropā. Varoņi sarunājas un dzied pārsvarā spāņu valodā.
Filmā savijas dažādu žanru elementi – mūzikls, drāma, komēdija, traģēdija. Tik elegantu dažnedažādu intonāciju un žanrisko elementu savijumu ierasti varētu gaidīt no spāņu ģēnija Pedro Almodovara. Taču viņš nekad nav mēģinājis veidot mūziklu, savukārt to veiksmīgi ir paveicis Žaks Odiārs, sastrādājoties ar starptautisku komandu – spāņu aktrisi transseksuāli Karlu Sofiju Gaskonu (narkokarteļa boss un Emīlija Peresa) un amerikāņu aktrisēm Zoi Saldanju (juristes lomā) un Selīnu Gomesu (narkokarteļa bosa sievas lomā). Horeogrāfiju ir veidojis Damjēns Žalē, kurš ir strādājis ar popa veterāni Madonnu un citām zvaigznēm.
Emīlija Peresa ir jaunā festivāla būtiskākais piedāvājums, tā ir filma, kuras nosaukums ir izskanējis vai pat dominējis jau iepriekšpieminētajās balvu ceremonijās un noteikti būs klātesošs ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijās, kuru izziņošana Losandželosas ugunsgrēku dēļ nu jau ir pārcelta uz 23. janvāri.
2024. gadā Eiropā ir radīts vēl viens neprātīgs mūzikls – filma Gals, ko uzņēmis režisors Džošua Openheimers, kurš pamatā ir pazīstams kā dokumentālo filmu autors. Gala darbības laiks ir nosacīta postapokalipse, vide – bunkurs, kurā savu joprojām glamūro eksistenci uztur situēta britu ģimene. Tās harmoniju, cik nu tā ir iespējama postapokaliptiskā bunkurā, pārtrauc jaunienācēja – bēgle no ārpasaules. Vienā no galvenajām lomām ir vienmēr pārsteidzošā aktrise Tilda Svintone, kura demonstrē arī savas vokālās dotības. Paradoksāli, bet Gals nav kļuvis par kritiķu mīluli (recenzijas ir arī skarbas). Atļaujos uzskatīt šo darbu par vienu no gada nepelnīti nenovērtētajām filmām. Ja esat gatavi eksperimentiem ar formu, kino un teātra valodas elementu sintēzi, iedrošinu noskatīties.
Vienmēr pārsteidzošā aktrise Tilda Svintone režisora Džošuas Openheimera filmā Gals demonstrē arī savas vokālās dotības. Publicitātes foto
Jaudīgas dimensijas
Festivāla programmā ir arī citas intriģējošas filmas. Piemēram, ražīgā franču režisora Fransuā Ozona filma Kad pienāk rudens. Tā stāsta par kādu franču večiņu, sēņošanas entuziasti, viņas labāko draudzeni, viņu bērniem un mazbērnu. Filma atklājas palēnām un nesteidzīgi, tā sākas kā lēnīga provinces drāma par sirmgalvēm sēņotājām un pārvēršas tā arī līdz galam neatšifrējamā stāstā par grēku, vainu, nevainību, mīlestību un aiziešanu. Kaut sākotnēji Fransuā Ozona filma kaitina ar sadzīvisku lēnīgumu, tā pamazām iegūst jaudīgas dimensijas.
Diemžēl šā apskata apjoma ierobežojuma dēļ ir jāliek punkts, tomēr vēl gribētu izcelt korejiešu režisora Honga Sangsu filmu Ceļotājas vajadzības ar franču zvaigzni Izabellu Ipēru galvenajā lomā. Šis nesteidzīgais stāsts par kādu piedzīvojumu meklētāju – franču valodas skolotāju Japānā – ieguva pērnā gada Berlīnes festivāla Lielo žūrijas balvu Sudraba lācis. Savukārt Singapūras režisora Jana Sjiuhuas filma Svešās acis ir kvalitatīvs un niansēts Āzijas kino piedāvājums no pēdējā Venēcijas festivāla konkursa programmas. Filmā ir detektīva elements, tiek apspēlēta vuārisma tēma un mūsdienu urbānās pasaules iemītnieku vientulība. Kādam jaunam pārim ir nozagts bērns, un šis fakts ir sākumpunkts ceļojumam urbāno džungļu un novērošanas kameru pasaulē. Festivāla programmā noteikti ir vērts piefiksēt arī itāļu estēta Paolo Sorrentīno vizuāli tik skaisto Partenopi – šī filma tika izrādīta Kannās. Ir daudz, ko skatīties!