Cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā – reiz rakstīja kāds nu jau miris dzejnieks. Viņš pats rakstīja arī, ka no pļavas uz kapiem ved milzīgi vārti, kas nekad nestāv ciet. Pirms 20 gadiem Diena šiem vārtiem bija veltījusi veselu lapu, aprakstot Mirušo piemiņas dienu tobrīd un pagātnē.
Reakcija uz mākslinieka Kristiana Brektes darbiem, kuras augstākais lidojums ir viņa aizstāvības plakāta sadedzināšana pie Latvijas Mākslas akadēmijas, kuras asociētais profesors un glezniecības katedras vadītājs Brekte ir, un galerijas Alma nožēlojamā publiskā atvainošanās par Kristiana Brektes un grupas +K+M+B uzstāšanos projekta Tīrkultūra – Negaidīto avotu galerija ietvaros, kas galerijas komandai šķitusi "dziļi aizvainojoša, neapdomīga un tādēļ arī neprofesionāla. Mēs noliedzam naidu kurinošus pasākumus un simboliku, it sevišķi tos, kuri izraisa asociācijas ar konkrētām naida organizācijām, genocīdu un minoritāšu apspiešanu", – šī reakcija nav nekas jauns. Brektes darbi tādas ir piedzīvojuši no laika gala. Ja pašķirstām senās Dienas, pirms 14 gadiem 2007. gada 10. novembra Dienas 11. lapā atrodam repliku Vai atļauts viss?.
Ņujorkas Dvīņu torņu bojāeja terora aktā 2001. gada 11. septembrī līdzās citām bēdām radīja gluži saprotamu nervozitāti pasaules augstāko debesskrāpju iemītniekos. Šo nervozitāti fiksēja arī 2001. gada 29. septembra SestDiena rakstā Pēkšņi kļuvis tik neomulīgi.
Pirms 20 gadiem pasaule gaidīja NATO atriebību par 11. septembra terora aktiem Ņujorkā. "Tuvojas stunda, kad Amerika rīkosies," ASV prezidenta Džordža V. Buša vārdus citēja 2001. gada 22. septembra Diena.