Izmantojot jauko copy-paste metodi, pirmo teikumu no 1995. gada 23. marta raksta pārkopēju visu, mainot tikai datumu, proti, gadu: "Šogad aprit 40 gadu, kopš sapulcējās latvju alternatīvās mūzikas pamatlicēji – Dzeltenie pastnieki." Minētais 1995. gada Daigas Mazvērsītes "speciāli Dienai" tapušais raksts tātad bija veltīts grupas 15 gadu jubilejai. Savukārt sikspārnis, ar kuru fonā raksts tika ilustrēts, daudz vairāk piestāvētu ne jau Pastniekiem, bet viņu šāgada – četrdesmitajai – jubilejai, kas norit uz koronavīrusa pandēmijas fona.
Šķirstot vecas Dienas, redzam, ka banku sabrukuma nelaime 1995. gada pavasarī nenāca brēkdama, lai gan tagad, kad esam bruņoti ar pēczināšanām, redzam, ka dažas pazīmes par to liecināja. 1995. gada 2. marta Dienā pat bija liels brīdinošs Anitas Smoļenskas raksts Latvijas bankas sašķobījušās.
Ja nu ir kāds iemesls, kura dēļ latviešiem vajadzētu 8. martu ja ne svinēt, tad vismaz pieminēt, tad tas ir saistīts ar pateicību par šā datuma doto sākotnējā kapitāla uzkrāšanas iespēju. Krištopans, Šķēle un daudzi citi uzņēmēji savu turību ir vairojuši ne jau ar kontrabandas koordinēšanu vai likumu rakstīšanu sev par labu 90. gados, nē, viņu materiālais fundaments tapa sūrā darbā okupētās tēvzemes siltumnīcās, lai 8. martā ar tulpēm, rozēm un neļķēm pārplūdinātu vai visu Padomju Savienību. 1995. gadā puķaudzētāju ziedu laiki vēl bija tuvā piemiņā, un 1995. gada 4. marta SestDiena uz tiem atskatījās ar vairākiem rakstiem.
Lielais Tēvijas Valodas karš bija 1995. gada 18. februāra SestDienas lielā tēma. Šodien nelatviski nosaukumi mūs sen vairs neuztrauc, šodien daudzi jauni latviešu cilvēki savu emociju izteikšanai meklē pēc angļu vārda. Šī parādība, protams, nav jauna, kārkluvācietība fiksēta latviešu literatūrā jau XIX gs., savukārt kārklukrievību papilnam atklausījāmies padomju okupācijas piecdesmitgadē.
Lai gan esmu gatavs derēt, ka tuvāko triju gadu laikā mēs vēl piedzīvosim īstu ziemu, tāpēc nevajag steigties no skolu programmām svītrot sniegavīru celšanas mācību (lai gan izglītības nepārtrauktās reformas Latvijā nupat uzņēmušas tādu vilkmi, ka cīnīties ar tām būtu svarīgāk nekā ar globālo sasilšanu), šoziem zemledus makšķerēšanas cienītājiem, atskaitot tos uz jebkurām pārmaiņām dabā superātri reaģējošos, no kuriem daži jau pamanījušies ielūzt un noslīkt, nāksies vien likt atpakaļ šķūnī ledusurbjus, vergas un copes kastes, sabāzt atpakaļ vībotnēs vībotņu kāpurus un ļaut, lai nenoķertie asari līdz nākamajam ledum izaug par īstiem milzeņiem – tādiem, kuri pieķērušies gatavi makšķerniekam ne vien ziemas mazmakšķerīti no rokas, bet arī sirdi no krūtīm izraut.
Pieļauju, ka vēl joprojām lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju Dienvidāfrikā nav bijuši, tomēr pašlaik šī tālā valsts ir daudzu uzmanības centrā, dažubrīd diskusiju asumam uzviļņojot gandrīz līdz nepieciešamībai pieteikt Dienvidāfrikai karu un Dānijai arī pie viena.
Latvijas dzelzceļa reformēšanai Šlesers piedāvā noputējušu plānu – vēstīja miegaina ziņa 2005. gada 2. februāra Dienas pirmās lapas apakšā. Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka dienu vēlāk dzelzceļš kļūs par pašu galveno un diemžēl traģisku ziņu? Trīsdesmit gados smagākā vilcienu sadursme, turklāt Rīgas pasažieru stacijā – te sadūrās pasažieru vilciens Lielvārde–Rīga ar dīzeļvilcienu Maskava–Rīga, kurš devās uz depo. Dienas reportieri bija klāt notikuma vietā faktiski tūlīt pēc ziņas saņemšanas.
Kas ir pati svarīgākā tēma politikā, vismaz Rīgas politikā? Protams, sabiedriskā transporta biļešu cena. Rīga ir pierādījusi, ka par bezmaksas tramvaja biļeti var nopirkt nepieciešamo balsu skaitu arī tad, ja trūkstošās balsis jāpielasa no ideoloģiski it kā pretējos ierakumos ganošamies lumpeņiem (lai gan – ko tur pārmest pašmāju lumpeņiem, ja pat it kā cienījamu Eiropas valstu līderi lumpenizējas savā attieksmē pret diktatoru, kuru, kā nupat rādīja trāpīga karikatūra, koronavīruss (no krievu vārda "korona") ir skāris varbūt vissmagāk visā pasaulē).
Gada sākums pirms ceturtdaļgadsimta, ja ieskatāmies tālaika Dienā, ir bijis diezgan mierīgs, ja neskaita tādu šodien teju aizmirstu parādību kā ziema. Šķietami gandrīz nekas vēl neliecināja par briestošo banku krīzes augoni, kas 1995. gada pavasarī sprāga Latvijā. Tāpēc lielākās raizes, vismaz Rīgā, sagādāja dabas un miesas stihijas.
Ja globālā sasilšana tiešām eksistē, mums te, Latvijā, vajadzētu priecāties un visiem spēkiem to veicināt, nevis mēģināt siltumu aizbiedēt. Protams, presei globālā sasilšana nes arī zaudējumus, nevaram vairs aizpildīt aktualitāšu lapas ar nebeidzamiem šausmu stāstiem par Rīgas domes neizdarību tādas dabas stihijas kā snigšanas seku likvidācijā vai par kārtējo krītošas lāstekas upuri.
Raucot degunu par šāgada slapji pelēko sākumu, atcerēsimies, ka var būt arī sliktāk, lai gan arī aizraujošāk, ja vien neesi pašā procesa virpulī, bet vari to vērot no drošas vietas. Pirms 15 gadiem 9. janvārī Latvijai pāri brāzās orkāns, kurš tautas atmiņā (ja vien mūsdienās, kad gandrīz visu, atskaitot laimi un dzīves jēgu, var atrast internetā, vēl pastāv tāds fenomens kā atmiņa) nav palicis tik labi kā 1969. gada vētra tikai tāpēc, ka 2005. gada lielā Ziemeļeiropas vētra nāca uzreiz pēc 2004. gada 26. decembra zemestrīces izraisītā cunami traģēdijas Indijas okeānā, kas paņēma ap 230 000 cilvēku dzīvību. Dienas lapās 2005. gada sākumā dominēja tuvu un tālu postījumu un to seku apraksti.