Šai iniciatīvai, kas tika publiskota 2013. gadā, ir uzreiz vairāki ilgtermiņa stratēģiskie mērķi – gan ekonomiski, gan ģeopolitiski, kuru sasniegšanai ir nepieciešami pat ne gadi, bet desmitgades. Apvienotās Eiropas kļūšana par Ķīnas galveno starptautiskās tirdzniecības sadarbības partneri, drošu transporta koridoru līdz Eiropai izveide, Pekinas ekonomiskās un politiskās ietekmes palielināšana šajos koridoros ietilpstošajās valstīs un Dienvidaustrumu Āzijas reģionā, Ķīnas nodrošināšana ar tās attīstībai nepieciešamajiem resursiem – tie ir tikai galvenie punkti.
Lieki piebilst, ka iniciatīva nav nesavtīga, jo principu "kas maksā, tas pasūta mūziku" neviens negrasās atcelt, un Ķīnas nosacītie komunisti šajā ziņā neatšķiras no Rietumu kapitālistiem. Vienlaikus pastāv arī būtiska atšķirība – Pekina neizvirza sadarbības partneriem politiskas prasības, visticamāk, uzskatot, ka politika ar laiku būs spiesta kapitulēt ekonomikas (lasiet – Ķīnas) priekšā.
Pēdējos pāris gados iniciatīva gan ir sākusi buksēt – lielā mērā ASV un to tuvāko sabiedroto aizvien pieaugošas pretestības dēļ, kā arī tāpēc, ka daļa valstu ir nonākušas pie secinājuma, ka daudzi no Ķīnas piedāvājumiem ilgākā laika posmā ne tuvu nav tik izdevīgi, kā šķiet pirmajā brīdī. Tas liek Pekinai mainīt stratēģijas un projektu īstenošanas termiņus, kā arī kļūt piekāpīgākai, tomēr iniciatīvas pamatideju pagaidām pārskatīt nav paredzēts, vai vismaz nekas neliecina, ka būtu plānots to darīt.
Cits jautājums ir, ka Ķīnas ģeopolitiskās ekspansijas ar ekonomikas starpniecību koncepcija ir tapusi citā starptautiskajā situācijā, kad nerietumu valstīs dominēja viedoklis, ka turpmāko pāris desmitgažu laikā notiks nesāpīga pāreja uz tā dēvēto daudzpolāro pasaules kārtību. Šobrīd pārliecība par to, ka šāda pāreja notiks, ir tikai pieņēmusies spēkā, taču ir kļuvis arī skaidrs, ka tā, visticamāk, nebūs nedz lēna, nedz nesāpīga.
Galvenā daudzpolārās pasaules kārtības, Lielās Eirāzijas, lielo makroekonomisko reģionu un citu līdzīgu koncepciju virzītāju problēma valstu līmenī savukārt ir, ka virknē jomu šobrīd nepastāv pilnvērtīgas alternatīvas esošajām, neoliberālā globālisma ekonomiskajām, finanšu, politiskajām un vēl citām institūcijām. Šīs alternatīvas ir jārada, un Viena josla, viens ceļš lielā mērā kalpo arī šim mērķim.
Iespēju novērst šādu alternatīvu parādīšanos esošās pasaules kārtības aizstāvjiem tikmēr ir palicis ļoti maz vai būtībā tikai viena – vērienīga konfrontācija ar galvenajiem oponentiem un šaubīgo nostādīšana izvēles priekšā – vai nu jūs esat ar mums, vai pret mums. Un it īpaši apvienotajai Eiropai tā būs ļoti grūta izvēle, tostarp saistīta arī ar iniciatīvu Viena josla, viens ceļš.