Vienā gadījumā, proti, Autoceļu lietošanas nodevas likuma grozījumu izskatīšanas un apstiprināšanas procesā, – kā izrādās – neesot pamanīti dažādu nozaru pārstāvju paustie iebildumi pret Saeimas pieņemto likuma grozījumu nosacījumiem. Tāpēc lēmumu pieņēmēji esot pieļāvuši, ka nevienam iebildumu nav, un likuma grozījumi pieņemami tādā redakcijā, kā tas arī tapa izdarīts. Priecē gan, ka pēc iebildumu izskanēšanas Valsts prezidents rīkojās gana zibenīgi un vienkārši nosūtīja brāķi atpakaļ Saeimai kļūdu labošanai.
Jāsaka, tikpat zibenīgi pēc publiski pausto iebildumu sadzirdēšanas reaģēja arī viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs, vakar paziņojot, ka daudzu nokritizētais Jūras aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plāna projekts tiks pārstrādāts, attiecīgi apturot arī jau iesākto plāna sabiedrisko apspriešanu.
Taču – kas šajos abos stāstos ir stipri līdzīgi? Protams, tas, ka publiskā pārvalde (atļaušos definēt tā – ierēdniecība un politiķi) nu nekādi iespējamu problēmu pazīmes nepamana līdz brīdim, kad skaļus protestus spiesti organizēt tie, kurus tiešā mērā draud skart konkrētais nekvalitatīvi izstrādātais normatīvais akts. Un būsim pavisam godīgi – šie divi pieminētie dokumenti ir tikai tāds ļoti aktuāls piemērs, jo likumdošanas brāķus mēdzam piedzīvot laiku pa laikam.
Vienlaikus jābūt arī objektīviem – lai arī cik banāls varētu šķist teiciens: "Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara", tajā ir liela daļa patiesības. Jo diez vai kāds var apgalvot, ka nekad dzīvē nav kļūdījies. Un tomēr – vismaz ceļa nodevu kontekstā nevarēja nepamanīt, ka sākuma stadijā publiskais sektors nemaz nebija tik nasks godīgi atzīt kļūdu un laicīgi sākt kļūdas labošanu. Jāsaka, kā ir, – nepamet sajūta, ka arī Jūras aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plāna projekts būtu naski turpinājis savu apstiprināšanas ceļu, ja tie, kuru dzīvi šī dokumenta sākotnējā redakcija skartu vistiešākajā mērā, nesāktu runāt skaļi.
Šķiet, gan šajos, gan daudzos citos likumdošanas brāķu gadījumos problēmas sakne nav cilvēciska kļūdīšanās, bet gan kvalitatīva dialoga un konsultāciju trūkums ar sabiedrību, īpaši to sabiedrības daļu, kuru skar konkrētais dokuments.